Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta

un ieprātojos, vai varētu atbildēt ar to pašu, pateikt ko tādu, kas viņu uzmundrinātu.

      LijaH: Vai varu palīdzēt?

      Sarāvos pati par saviem vārdiem, taču bija jau par vēlu tos atsaukt. Ko viņš par mani nodomās? Tagad viņš tiešām sapratīs, ka man nekādas nojēgas, ka esmu naiva un nepieredzējusi attiecībās ar vīriešiem.

      Moderators34: Pietiek jau ar sarunu ar tevi.

      Apmēram pusotru stundu mēs apmainījāmies ar vēstulēm, drīz vien es sāku justies ērti un rakstīju bez bažīšanās. Džūljens turpināja sarunu katru reizi, kad man jau likās, ka tā būs beigusies. Jādomā, ka mēs patiešām dažkārt sākam līdzināties cilvēkiem, kas ir mums apkārt: jo ilgāk turpinājās vēstuļu apmaiņa, jo vairāk manī dziļi apslēptā humora izjūta atkal sāka parādīties virspusē. Man patika tas, kā Džūljens lika man justies. Es nespēju to izskaidrot, taču man tas neapšaubāmi patika. Bija vajadzīgs.

      Sarunas laikā es pavēstīju viņam visu, ko varēju atļauties atklāt par savu dzīvi. Protams, es notušēju to, ka esmu vientuļniece, un nepateicu neko par to, kas bija noticis pirms aizbraukšanas no Votfordas, tāpēc viņš varēja nospriest, ka esmu dzimusi un augusi Londonā.

      Pulkstenis rādīja gandrīz desmit, kad mēs beidzot atvadījāmies. Lai arī bijām tik ilgi norunājuši, neviens no mums nebija ieminējies par satikšanos vai kaut vai par atkārtotu sarunu tiešsaistē. Tomēr ar to, kas mūsu starpā bija noticis, man pilnīgi pietika. Es nespēju iztēloties neko vairāk. Ļāvu visam ritēt savu gaitu.

      Sajuzdamās mierīga, es pagatavoju tējas tasi pirms gulētiešanas. Šī diena bija izrādījusies laba. Nebiju saņēmusi nekādas pārsteiguma vēstules un nupat stundām ilgi biju sarunājusies ar Džūljenu. Vairumam cilvēku tie būtu pārāk nenozīmīgi notikumi, lai sagādātu laimi, taču man tā bija milzu izlaušanās.

      Un tad es pieļāvu milzīgu kļūdu un ieskatījos telefona pastkastītē. Lielākoties es tur saņēmu reklāmas, taču nu ieraudzīju ziņu no adresāta rekoturedzē[e-mail]. Temata lodziņš arī šoreiz bija atstāts tukšs.

      Saprotot, ka vēstule ir no mana mocītāja – tā es biju viņu iesaukusi, nespēdama atrast labāku apzīmējumu –, man būtu vajadzējis to izdzēst, taču kaut kas lika man noklikšķināt uz tās, un tad jau bija par vēlu. Šoreiz ziņā bija vairākas rindiņas, taču tas padarīja šo sūtījumu vēl ļaunāku par iepriekšējiem. Daudz ļaunāku.

      Vai tu tiešām domā, ka pēc tā, ko esi izdarījusi, kāds vīrietis varētu interesēties par tevi?

      Es pārlasīju vēstuli. Vārdi nemainījās, taču varbūt pārlasīšana palīdzētu man tos aptvert. Tomēr nelaime slēpās tur, ka tie bija pārāk skaidri. Es skaidri zināju, ko šie vārdi nozīmē, un zināju arī to, ka tas nekur nepazudīs.

      Un tad man ienāca prātā, ka cilvēks, kas to darīja, zināja par portālu. Viņam vajadzēja to zināt. Šie vārdi varēja norādīt vienīgi uz manām sarunām ar Džūljenu.

      Nebiju jutusies tik bezpalīdzīga jau ilgu laiku. Biju parūpējusies par to, lai nekad nenonāktu šādā situācijā, un līdz pat šim brīdim man tas bija izdevies. Tāpēc es nebiju gatava sajūtai, ka zeme tiek izsista man zem kājām. Apsvēru, vai nevajadzētu atbildēt uz šo vēstuli, pasūtot rakstītāju labi tālu, taču tas viņu vienīgi uzmundrinātu. Viņš vai viņa redzētu, ka sasniedz savu mērķi, un tas nu man galīgi nebija vajadzīgs. Nē, par to nevarēja būt ne runas.

      Vai es varēju piezvanīt mammai? Pagaidām biju turējusi viņu neziņā par to visu, negribēdama iejaukt savās nelaimēs, taču mamma vismaz saprastu. Sameklēju viņas vārdu abonentu sarakstā un jau grasījos nospiest zvana pogu, kad kaut kas mani atturēja. Es sadzirdēju mammas vārdus savās domās: paniku, drudžainos lūgumus kādu laiku padzīvot pie viņas, nolemtību balsī, kad es atteikšos. Es nedrīkstēju likt viņai to pārdzīvot. Mamma nemūžam nespēja saprast, kāpēc man vajadzēja dzīvot šeit, prom no mājām. Es būtu varējusi izbraukāt uz darbu no Votfordas, tāpēc to viņa neuzskatītu par attaisnojumu.

      Turpināju pētīt abonentu sarakstu, līdz nonācu pie dakteres Redfīldas vārda. Viņa bija iedevusi man sava mobilā telefona numuru pirms vairākiem gadiem, taču es nekad nebiju to izmantojusi. Es pat nebiju pārliecināta, vai tas vēl aizvien ir viņas numurs, taču man cits nekas neatlika. Pēc pāris signāliem ieslēdzās viņas balss pasts. Es steigšus paskaidroju, kas noticis, īsti nezinādama, kādu palīdzību no viņas sagaidu; zināju tikai to, ka nespēju tikt ar to galā saviem spēkiem.

      Džūljens man vairs nebija ne prātā, kad sāku soļot turp un atpakaļ pa dzīvojamo istabu tumsā, cenzdamās nepaklupt pār grāmatām, gaidīdama telefona zvanu. Pagāja pusstunda, taču daktere Redfīlda nezvanīja. Es nevarēju viņai neko pārmest: viņai bija sava dzīve, un viņai nevajadzēja dancot pēc manas stabules. It īpaši tāpēc, ka es pat nepūlējos apmeklēt visus pieteiktos seansus.

      Beigu beigās es pārstāju gaidīt un likos gultā, zinādama, ka nespēšu aizmigt. Es sajutu daudz ko, gulēdama tur ar aizvērtām acīm. Bailes, skumjas, bažas. Taču galvenokārt es jutos nikna par to, ka dzīve, kuru es biju tik rūpīgi izveidojusi, pamazām bruka man visapkārt, atsviežot mani laikā, kuru nekādā gadījumā nevajadzēja atcerēties.

      Septītā nodaļa

2014. gads

      Nebiju nekāda klišeju un banalitāšu mīļotāja, taču zināju, ka teiciens par to, ka cilvēks nekad nezina, kā reaģēs noteiktā situācijā, manā gadījumā ir patiess. Man bija licies, ka spēšu tikt galā ar visu pēc tā, ko esmu pārdzīvojusi, taču šī elektroniskā pasta vēstule bija man laupījusi visu enerģiju. Savā ziņā es biju izvarota: kāds man nodemonstrēja, ka vēro to, ko es daru, nez kādā veidā izsekojot mani. Nodrebinājos, to iedomājoties vien.

      Un nākamajā rītā es izdarīju ko tādu, ko nebiju darījusi nekad agrāk. Es piezvanīju Samai un pateicu, ka esmu saslimusi.

      Viņa apklusa, un es uzskaitīju visus savus simptomus. Drudzis, nelabums, drebuļi. Tas atgādina gripu, es viņai sacīju. Priecājos, ka mūsu saruna notika pa telefonu, jo citādi viņa noteikti būtu redzējusi cauri maniem vārgajiem meliem.

      Tagad, atguvusies no pārsteiguma, Sama, šķiet, man bija noticējusi. Viņa izteica līdzjūtību un deva padomu nesteigties. Jutos nožēlojami, pieņemot viņas laipnību, taču tad jau es biju pieradusi pie meliem. Es labi pratu sagrozīt patiesību un šo to noslēpt, un mani nelielie meli par slimību nebija nekas salīdzinājumā ar pārējiem meliem manā dzīvē.

      Kad darba jautājums uz laiku bija atrisināts, es izgāju no mājām un devos uz veco ļaužu pansionātu, uzmetusi uz pleca ar grāmatām piebāztu somu. Mani uzreiz sagaidīja Miks un Elsija, kuri sēdēja vestibila kafejnīcā; viņu acis uzreiz iemirdzējās, ieraugot mani. Vismaz dažas stundas es varēju pievērsties viņiem un aizmirst to, kas sagaidīja mani mājās.

      Vakarā, atgriežoties dzīvoklī, man nebija ne jausmas, ko iesākt, kā tikt galā ar savu mocītāju. Pastāvēja iespēja, ka mans dators ir uzlauzts, taču man vajadzēja nogaidīt, lai redzētu, kas notiks tālāk. Instinktīvi man gribējās nepievērst tam visam uzmanību, jo tad taču tas cilvēks beigu beigās atkāptos, vai ne? Tomēr šī iespēja man likās nereāla: kāds bija ļoti nopūlējies, lai uzraktu manu pagātni, tāpēc es šaubījos, ka viņš tik viegli padotos.

      Marija atsūtīja īsziņu ar tekstu, vai viņa drīkst piezvanīt, un es labprāt izmantoju iespēju novērst uzmanību. Jaunumu uzklausīšana varēja mani izklaidēt, un varbūt viņai bija vajadzīga palīdzība.

      – Ak tu nabadzīte, – viņa noteica, kad es atsaucos. – Bija tik dīvaini, ka tu šodien neatnāci uz darbu, taču izklausās, ka tu esi saķērusi kaut ko nejauku. Kā tu domā, no kā? Neizskatās,