Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta

mēli. – Kā tu domā, vai rīt tu būsi darbā? Varbūt tev vajadzētu atpūsties. Ja tā ir gripa, tad tu noliksies gultā uz veselu mūžību. – Viņas tonī jautās kaut kas savāds. Neticība? Centos sev iestāstīt, ka tā ir tikai mana paranoja.

      Piekritu, ka nez vai man kļūs labāk, un viņa uz brīdi apklusa. Taču nepagāja ilgs laiks, un Marija jau sāka man stāstīt par kādu vīrieti, kuru bija pamanījusi bibliotēkā šajā rītā. – Nākamreiz, kad viņš atnāks, es viņam iedošu savu telefona numuru, – viņa sacīja, un es iesmējos, jau atkal apbrīnodama Marijas pašapziņu, viņas dzīvesprieku.

      – Lai vai kā, man tagad jābeidz runāt, – viņa noteica, un mani pārņēma vilšanās. Pati biju pārsteigta par to, cik patīkama likās saruna ar kolēģi, lai arī šī sajūta man tagad bija kas jauns. – Veseļojies labi drīz.

      Marijas runāšana par ēdienu atgādināja par to, ka esmu izsalkusi, taču man negribējās celties augšā no dīvāna, pat ne tikai tāpēc, lai mērotu nelielo attālumu līdz virtuvei. Mana apņemšanās bija cieša: es nekustēšos ne no vietas, kamēr nebūšu izdomājusi, kā izkļūt no šīm nepatikšanām.

      Ārā jau bija satumsis, tāpēc bija grūti noteikt, cik ilgs laiks ir pagājis, taču beigu beigās manā prātā uzdīga idejas asniņš. Pat neskatoties uz to, ka sākumā biju atmetusi domu par atbildēšanu uz elektroniskā pasta vēstuli. Ja es rūpīgi izvēlētos vārdus, varbūt pastāvēja iespēja, ka es varētu pārliecināt cilvēku, kas bija to uzrakstījis. Mēģināt noskaidrot, ko viņš vēlējās, neizrādot, ka esmu noraizējusies.

      Klēpjdators atradās uz virtuves galda, taču, pirms es biju izkustējusies, ieskanējās ārdurvju zvans. Es sastingu. Tas ieskanējās tik reti, ka es allaž aizmirsu, cik griezīga ir šī skaņa, cik neiederīga manā parasti tik klusajā dzīvoklī. Nopūtusies es devos uz kāpņu pusi, juzdamās pārliecināta par to, ka atnācējs ir sajaucis durvis un patiesībā meklē manu kaimiņu.

      Marija bija pēdējais cilvēks, kuru es sagaidīju stāvam uz mājas sliekšņa. Tomēr te nu viņa bija, mīņādamās un berzēdama plaukstas. Es samirkšķināju acis, juzdamās pārliecināta, ka man rādās halucinācijas no bada un ka pietiks atvērt acis, lai viņa nozustu, atstājot savā vietā pazīstamo ainavu ar tukšo betona pagalmu un ceļu aiz tā. Taču tad viņa ierunājās.

      – Ak, Lija, pa telefonu tu izklausījies tik savārgusi, ka es ienīstu sevi, ja neatnāktu palūkoties, kā tev klājas. – Viņa pastiepa man pretī Tesco iepirkumu maisiņu. – Un es esmu nopirkusi dažus produktus, lai varētu pagatavot tev zupu. Tev taču ir jāēd, vai ne? Nu, aiziet, vai tu neaicināsi mani iekšā? Zini, tu neizskaties labi.

      Viņas laipnība mani pārsteidza. Taču tad es apķēros, ka nekad neesmu viņai atklājusi savu adresi. Atvēru muti, lai par to apjautātos, taču viņa mani apsteidza. – Sama bija atstājusi algas kartītes atpūtas istabā, un es ieraudzīju uz tavējās tavu adresi. Piedod, taču man patiešām gribējās tevi apciemot.

      Es pakāpos malā, un viņa iesteidzās iekšā tā, it kā būtu te ciemojusies jau neskaitāmas reizes. Sekojot viņai, manas domas bija savērpušās neskaidrā jūklī, cenšoties tikt galā ar elektroniskā pasta vēstuli, Džūljenu, faktu, ka manā dzīvoklī atrodas vēl kāds cits bez manas mammas, un visu pārējo, kas nebija tā, kā tam vajadzēja būt.

      – Ak, te ir… jauki, – Marija noteica, nonākusi manā istabā. – Tev ļoti patīk grāmatas? – Viņa paraudzījās apkārt, aplūkodama visu un cenzdamās savietot manu dzīvokli ar visu pārējo, ko bija zinājusi par mani līdz šim. Nezinu, kādus secinājumus Marija izdarīja, taču būtu varējusi derēt, ka viņa nemūžam nebūtu varējusi iztēloties mani dzīvojam tādā mājoklī. Vientuļā jā, taču ne tik primitīvā un bezpersoniskā.

      – Pagaidām man ar to pietiek, – es noteicu, apsēzdamās uz dīvāna. – Vēlāk sameklēšu ko labāku.

      Marija turpināja stāvēt. – Hmmm. Tev vajadzētu redzēt manu dzīvokli, tā ir īsta atkritumu bedre! Tev vajadzētu atnākt uz vakariņām. – Viņa meloja, lai liktu man sajusties labāk, taču jebkurā gadījumā es jutos pateicīga par kolēģes taktiskumu. – Labi, paliec tepat un atpūties, es parosīšos virtuvē… ja tu neiebilsti?

      Es papurināju galvu, labi zinādama, ka nespēšu atteikties tā, lai tas izklausītos ticami. Man vajadzēja būt slimai, un jebkurā gadījumā es jutos Marijai pateicīga par viņas laipnību.

      Viņa jau atradās virtuvē un uzsauca man no turienes. – Es zinu, ka zupa ir mazliet garlaicīgs ēdiens, taču tā labi palīdz gripas gadījumā, turklāt es nejutos droša, ka tu gribēsi kaut ko citu.

      Sēžot uz dīvāna, es sacīju Marijai, ka zupa ir tieši tas, kas vajadzīgs, ieklausījos, kā viņa virina manas atvilktnes un skapīšus, un kodu sev lūpā, jo tas nelikās pareizi. Varbūt, ja mēs būtu pazinušas viena otru daudz ilgāk, es nekustos tik savādi, taču bija pagājuši tikai daži mēneši, un patiesībā jau otru cilvēku varēja pazīt gadiem, bet tā arī īsti neiepazīt. Es to zināju labāk par visiem. Būtu vienkārši pateikt Marijai, ka es jūtos daudz labāk, pat palīdzēt viņai pagatavot zupu, taču es zināju, ka nespēšu doties uz darbu nākamajā dienā, ja nebūšu tikusi galā ar savu mocītāju. Tāpēc es turpināju izlikties.

      Mēs apsēdāmies pie virtuves galda, lai paēstu, un es nolūkojos uz bageti, kuru Marija bija nopirkusi klāt pie zupas. Man gribējās kādu gabaliņu, taču es apmierinājos tikai ar zupu, lai neiznīcinātu savus melus. Ja gribēju arī rīt palikt mājās, tad nedrīkstēju pieļaut, ka Marija sāk turēt mani aizdomās. Nez vai viņa pasūdzētos Samai, ja domātu, ka es tēloju slimību, taču nebiju par to droša, jo mūsu draudzība – ja tas vispār bija pareizais apzīmējums – bija vēl tik nesena.

      – Vai zini, tev ir palaimējies, – Marija noteica, iemērkdama maizi zupā.

      Es gandrīz iesmējos, jo vēl nekad nebiju spējusi attiecināt uz sevi šo vārdu. – Kādā ziņā? Dabūjot pāris brīvdienas? Tad jau labāk iet uz darbu, – es noteicu, zinādama, ka viņa nerunā par to, – nekā slimai gulēt mājās.

      Marija pārstāja košļāt. – Es gribu teikt… cik tev ir gadu? Divdesmit septiņi? Divdesmit astoņi?

      Kad pateicu, ka man ir trīsdesmit, viņa izbolīja acis.

      – Vai tu maz saproti, kā tev ir palaimējies? Labākie gadi vēl ir priekšā, un tev ir visas izredzes kādu satikt.

      Man atlika vienīgi pamāt. Citi cilvēki to uztvēra tieši tā. Es likos pietiekoši normāla, izskatījos labi un spēju sakarīgi sarunāties: kāpēc lai viņi nepieņemtu, ka es varu viegli sameklēt kādu partneri? Virspusēji skatoties, varbūt tiešām labākie gadi vēl bija priekšā, taču es nevarēju pateikt Marijai vai kādam citam, ka mana pagātne ir izdzēsusi jebkādas cerības uz nākotni.

      – Tev tāpat, – es noteicu, cenzdamās ievirzīt sarunu citā gultnē. – Tu tikai nedrīksti ļaut, lai tas tevi nomāktu un liktu izskatīties…

      – Izmisušai? Jā, es zinu. Tomēr ir grūti to panākt, ja tu tāda esi. Sasodīts, man ir trīsdesmit deviņi gadi, Lija. Trīsdesmit deviņi! – Viņa iesmējās, taču es zināju, ka tas ir tikai izrādīšanās pēc. Biju ātri vien sapratusi, ka nespēja sameklēt pastāvīgu partneri Mariju patiesi satrauca.

      – Pārstāj meklēt, – es sacīju. – Nekas cits tev nav jādara. – Es to pateicu tā, it kā zinātu, ko runāju, un sajutos kā mele. Neviens vīrietis nebija man pietuvojies kopš Edama, un tas mazumiņš, ko es biju apguvusi, nāca no portāla vai no Marijas.

      Viņa pamāja un pārlaida skatienu pāri virtuvei. Biju pārliecināta, ka viņas sejā pazib aizkaitinājums. Vai es biju pateikusi ko aplamu? Viņa allaž runāja par visu tik atklāti, ka es