Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta

vienīgais, ko tu vari darīt. Tu nevari izdzēst pagātni, taču vari parūpēties par to, lai tā nenoteiktu tavu nākotni. Ja tu sevi sodīsi, tas neko nemainīs. Un tu esi to darījusi pietiekoši ilgi.

      Man gribējās viņai pateikt, ka esmu apmierināta ar to, kā dzīvoju. Tas, ko es darīju, neietekmēja un nesāpināja nevienu cilvēku manā apkārtnē, un es biju brīva tādā nozīmē, ko viņa nekad nesapratīs. Taču es jau biju sākusi par to šaubīties. Pamāju, apliecinādama viņai, ka sākšu ar mammas apciemojumu. Tas bija neliels upuris, taču likās, ka viņa ar to ir mierā.

      Kad laiks beidzās, es paspiedu dakteres Redfīldas plaukstu, apsolīdama atnākt pie viņas nākammēnes. Es to vēlējos. Negribēju viņu pievilt, taču kaut kas man lika domāt, ka paies krietns laiks, līdz es te atgriezīšos.

      Izgājusi ārā, es kādu brīdi pastāvēju uz ietves, dziļi elpodama un cenzdamās nopurināt no sevis seansa atstātās pēdas. Es allaž tā darīju: tas bija kārtējais rituāls, kuru es nespēju izskaidrot, taču tas man bija nepieciešams pirms došanās mājup. Taču šoreiz, dodamās projām, es nesajutos apskaidrota. Nolēmu šķērsot tiltu pie Austrumu Patnijas stacijas, lai ļautu sev atbrīvoties no manas un dakteres Redfīldas sarunas ietekmes: tā bija atstājusi rūgtenu pēcgaršu manā mutē.

      Nostājusies uz Patnijas tilta, es atbalstījos pret margām un noskatījos uz laivām, kas slīdēja garām pa Temzu. Ja tāda vieta vispār eksistēja, tad šis bija mans drošais patvērums. Pēc pārcelšanās uz Londonu man bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai pielāgotos, taču stāvēšana šeit allaž sniedza man mierinājumu. Radās tāda sajūta, it kā es atrastos notikumu epicentrā, simtiem cilvēku ielenkumā, pati būdama neredzama.

      Lietus piles sāka krist lejup, kamēr es tur stāvēju, tāpēc nekavējos pārāk ilgi. Biju atprasījusies no darba tikai rīta cēlienā, un man vajadzēja kaut ko ieēst pirms savas maiņas. Biju pateikusi Samai, ka eju pie ārsta, kas bija patiesība, viņai tikai nevajadzēja zināt, par kādu ārstu ir runa. Dodamās projām, es nožēloju, ka izmirkšana lietū nav vienīgais, par ko man vajadzētu raizēties.

      Pa ceļam pagāju garām daudziem cilvēkiem, taču vienīgie, kurus es ievēroju, bija tie, kas staigāja, sadevušies rokās, vai gāja apskāvušies, nepievēršot uzmanību lietum. Mēģināju iztēloties, kā būtu atrasties pārī, būt saistītai ar kādu tik cieši, ka viņa dzīve būtu savijusies ar manējo, taču man nācās grūti ko tādu iedomāties. Mani allaž pārklātu kāda ēna, un tā tikai sabiezētu, ja kāds kļūtu par daļu no manas dzīves.

      Tomēr nez kāpēc, domājot par Džūljenu, es nespēju vai nevēlējos kavēties pie tā. Cilvēki to dēvēja par ļaušanos straumei. Tieši to es biju apņēmusies darīt. Nebija svarīgi, vai no tā kaut kas sanāks, es vienkārši izbaudīju sarunas ar viņu. Lai arī mūsu starpā bija virtuāla siena un vēl daudzas citas arī.

      Domāšana par Džūljenu – lai cik dīvaini tas likās, ņemot vērā to, ka es viņu tikpat kā nepazinu – palīdzēja man atstāt seansu ar dakteri Redfīldu pagātnē, un, iekāpjot metro vilcienā Vandsvortaunā, es jutos labāk.

      Manā rīcībā vēl aizvien bija pusstunda, tāpēc pirms došanās uz darbu es iegriezos kafejnīcā pie bibliotēkas; pasūtīju šķiņķa un siera karstmaizi un karsto šokolādi, lai sasildītos. Šorīt te nebija pārāk daudz cilvēku, tāpēc es nejutu vēlēšanos bēgt. Izņēmu no somas “Rebeku” un vienā mierā to lasīju, līdz nopīkstēja telefons, pavēstot, ka pienācis laiks doties uz darbu. Man allaž nācās uzlikt modinātāju, ja sāku lasīt pirms darba, jo pretējā gadījumā es iegrimu grāmatā uz vairākām stundām.

      Lai arī man patika šis darbs, visu pēcpusdienu es atkal nepacietīgi ilgojos pēc atgriešanās mājās, lai redzētu, vai Džūljens atkal būs portālā. Nez kāpēc es sapratu, ka nenāksies grūti atkal ar viņu sarunāties, ka es atradīšu, ko teikt, ka viņš ļaus man justies ērti. Nezinu, kas man iedvesa tādu pārliecību, taču man bija tāda sajūta, it kā es viņu jau pazītu.

      Bija gandrīz pusdesmit, kad pārnācu mājās pēc veco ļaužu pansionāta apciemošanas, un, ienākot pa durvīm, es ielogojos mājaslapā, velti nešķiežot laiku. Mans kuņģis kārtējo reizi protestēja pret tādu nevērību, taču es nepievērsu tam uzmanību un pat nepagatavoju sev neko dzeramu, lai arī rīkle bija izkaltusi. Atkāpšanās no ieradumiem sāka kļūt par parastu parādību. Taču drīz vien es atklāju, ka man nav atsūtīta neviena vēstule no Džūljena, ka viņš nav mani uzaicinājis uz privātu tērzētavu. Vīlusies es aizvēru klēpjdatoru un nolēmu pievērsties kam citam un pagatavot sev kaut ko ēdamu. Nespēju neiedomāties, ka dzīve bijusi vienkāršāka pirms Džūljena. Tad, kad man nebija iemeslu sajust vilšanos.

      Es izbaudīju ēdiena gatavošanas rituālu, plānveida soļus, kuri, precīzi tos ievērojot, nodrošināja, lai nekas nenoietu greizi, lai nekas nemainītu savu gaitu un nesagādātu negaidītu rezultātu.

      Daktere Redfīlda reiz bija par to ieminējusies. Par to, ka man ir vajadzīga kārtība un rituāls, tāpēc ka es baidījos no negaidītā. Viņai bija taisnība.

      Taču šovakar man prāts nenesās uz gatavošanu, tāpēc parakņājos skapī un atradu paciņu Uncle Ben’s cepto rīsu.

      Kamēr tie atradās mikroviļņu krāsnī, man bija dažas brīvas minūtes, tāpēc, atcerēdamās dakteres Redfīldas vārdus, es paņēmu telefonu, lai piezvanītu mammai. Viņas droši vien nebija mājās, taču es vismaz varēju atstāt ziņu.

      Tomēr es kļūdījos. Viņa nebija izgājusi, bet gan tikko atgriezusies no grāmatu kluba un likās aizelsusies, nespēdama noslēpt pārsteigumu savā balsī. – Lija, vai tev nekas nekaiš?

      Mani pārņēma vilšanās. Viņasprāt, es zvanu tikai tāpēc, ka man kaut kas atgadījies. Atkārtojot savus pirmītējos vārdus sarunā ar dakteri Redfīldu, es apliecināju viņai, ka man nekas nekaiš, juzdamās pateicīga par viņas paradumu lieki neuzstāt. Viņai vairs nebija atlicis necik enerģijas nepatikšanām, un es sajutu mammas atvieglojumu, vēl pirms viņa bija izdvesusi dziļu nopūtu.

      Kādu brīdi klausījos, kā mamma pārstāsta, ko ir iecerējusi darīt brīvdienās, brīnīdamās, ka viņai atliek laiks gulēšanai. Mēs bijām māte un meita, taču mūsu dzīves bija absolūti pretmeti. Mēs pašas bijām absolūti pretmeti. Mamma reti kad palika viena, kamēr es ilgojos pēc vientulības. Es sapratu viņas vēlmi atrasties cilvēku ielenkumā; tādā veidā viņa norobežojās no tēta nāves un visa cita, taču es biju noslīpējusi labāku tehniku un iemācījusies no visa norobežoties tā, lai man nerastos vajadzība pēc kāda cita, kas novērstu manu uzmanību.

      Līdz pat šim brīdim.

      Atskanēja signāls no mikroviļņu krāsns; lai arī es jutos droša, ka mamma to ir dzirdējusi, viņa likās apbēdināta par to, ka grasos izbeigt sarunu. – Vai tu drīz atbrauksi? – viņa apjautājās.

      Pateicu viņai, ka jā un ka es viņu mīlu, nepievēršot uzmanību augošajām bailēm no tā, ka man nāksies atgriezties Votfordā.

      Pirms gulētiešanas es vēlreiz ielūkojos portālā “Divi kļūst par vienu”, taču Džūljens vēl aizvien nebija atrakstījis ne vārda. Kādu brīdi pakavējos tērzētavā, izlasīdama sarunu par kādu televīzijas realitātes šovu, par kuru es neko pat nebiju dzirdējusi, taču viņš neparādījās. Droši vien viņš bija sameklējis kādu citu, ar ko sarunāties, vai varbūt pat kādu saticis, tāpēc vairs nevēlējās sarunāties ar mani. Bet vai tas jau nebija gaidāms? Es biju muļķīgā kārtā sev iestāstījusi, ka starp mums kaut kas ir, taču es biju pamatīgi kļūdījusies.

      Ienīdu sevi pašu par uzdrošināšanos domāt, ka varu kaut kādā ziņā būt normāla. Ka varu būt tāda kā Marija un izmēģināt laimi ar kādu. Man būtu vajadzējis zināt, ka tas nav iespējams.

      Iziedama no