Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta

profilu fotogrāfijas, uzburdama stāstus par to, kas varētu būt ikviens no šiem vīriešiem. Bez šaubām, man nekad neizrādījās taisnība, kad salīdzināju savus pieņēmumus ar viņu norādīto informāciju, tomēr tas palīdzēja nosist laiku. Datorā atskanēja pīkstiens, un es pat nesatrūkos. Biju pieradusi pie tā, ka man nosūta privātas ziņas, un zināju, ka skaņa vēsta par to. Taču, kad ekrāna stūrī parādījās aploksnīte, es ieraudzīju, ka vēstule ir no moderatora. Es zināju, ka viņi uzrauga tērzētavas, rūpēdamies par to, lai tajās būtu droši atrasties, taču vēl nekad neviens no viņiem ar mani nebija sazinājies. Varbūt viņi man pateiks, ka man vairs nebūtu vēlams atrasties portālā, ka es nespēlēju spēli, neiesaistījos, tāpēc viņi labāk iztiktu bez manis. Dziļi ievilkusi elpu, es noklikšķināju uz aploksnes.

      Moderators34: Sveiki, vai viss kārtībā?

      Es samulsusi izelpoju un pārlasīju ziņu. Neviens negrasījās mani izslēgt no spēles. Viņš vai viņa tikai apjautājās, vai viss ir kārtībā. Bet kāpēc? Man nebija ne jausmas, vai tas ir normāli. Nedomājot mani pirksti sāka klabināt taustiņus.

      LijaH: Viss kārtībā. Paldies par apjautāšanos. Kā jums iet?

      Tas bija vienīgais, ko es ātrumā iedomājos pajautāt.

      Moderators34: Es raizējos par jums! Ievēroju jūs te jau agrāk, taču izskatās, ka jūs ne ar vienu negribat runāt??

      Tātad tās bija beigas. Mani tomēr gatavojās izmest. Aši mēģināju izdomāt kādu attaisnojumu savai atturībai.

      LijaH: Piedošanu. Mazliet kautrējos.

      Atbilde pienāca nekavējoties.

      Moderators34: Ticiet man, jums nav nekāda iemesla kautrībai. Jūsu attēls ir brīnišķīgs. Starp citu, es esmu vīrietis, ja gribat zināt.

      LijaH: Vai jūs drīkstat tā runāt?

      Moderators34: Varbūt ne, taču iedomājos, ka jūs esat riska vērta.

      Man būtu vajadzējis apstāties šajā vietā. Tas jau bija aizgājis par tālu. Man gribējās uzrakstīt, ka viņš kļūdās, ka esmu cilvēks, kura dēļ nav vērts riskēt, tomēr es to nedarīju. Tā vietā es turpināju sarunu, ļaujot sev dažas minūtes sajusties normālai, uzdodot viņam jautājumus, lai arī man nebija ne jausmas, kāpēc jutos tik ieinteresēta. Es pat nezināju, kāds viņš izskatās.

      Viņš man pavēstīja, ka viņu saucot Džūljens, ka viņam esot trīsdesmit seši gadi un viņš dzīvojot Betnelgrīnā. Lūdzot mani nespriest par viņu pēc ieņemamā amata, viņš atklāja, ka esot ierēdnis un strādājot Vaitholā.

      Kad viņš uzdeva šo jautājumu man, es sāku nervozēt. Paraudzījos apkārt uz savu dzīvokli, prātodama, cik daudz vēlos atklāt šim svešiniekam. Mana māja bija no augšas līdz apakšai piebāzta ar grāmatām, atstājot maz vietas mēbelēm. Es iztiku ar dīvānu un kafijas galdiņu, lai varētu turpināt pirkt grāmatas, neraizējoties par to, kur tās novietot. No dīvāna es pārskatīju visu dzīvokli, tāpēc ka virtuve un viesistaba bija atvērta plānojuma telpas. Es allaž atstāju guļamistabas un vannas istabas durvis vaļā. Tas nebija apzināts lēmums, tikai kas tāds, ko es allaž ievēroju.

      Prātoju, ko gan Džūljens domātu par manu mitekli. Vai viņš uzreiz saprastu, ka es dzīvoju grāmatu varoņu dzīvi? Vai arī tērzētavā esošo cilvēku dzīvi?

      Neņemot vērā iekšējos iebildumus, es turpināju sarunāties ar Džūljenu, un viņš sāka mani intriģēt. Viņa humora izjūta bija labi manāma, un viņa vārdi manā apziņā veidoja uzskatāmu vīrieša tēlu. Viņš likās atšķirīgs no visiem, kurus pagaidām biju manījusi portālā: dabiskāks, itin kā viņš necenstos būt citāds. Džūljens bija asprātīgs un apburošs, nekļūdams biedējošs vai izmisīgs, un tas atmodināja manī nenoteiktu smeldzi. Līdz ar skumjām vai ilgošanos, vai abu divu sajaukumu.

      Man vajadzēja atbrīvoties no tā. Nekas tamlīdzīgs ar mani nebija noticis visā šajā laikā, kamēr es pārskatīju profilus un kavējos portāla tērzētavās, un man nepatika tas, kā es biju sākusi justies. Aizbildinājusies ar to, ka man vairs nav laika, es izgāju no portāla, nepapūlēdamās izdarīt to, kā nākas, un aiznesu savu krūzi uz virtuvi.

      Lai arī tas man bija uzdzinis tukšuma sajūtu, šī saruna ar Džūljenu bija palīdzējusi man aizmirst par rītdienu. Zināju, ka vienīgās sekas būs atmiņu uzpeldēšana, taču katru gadu tas bija sāpīgi, tāpat kā atmiņas par iepriekšējiem notikumiem. It kā nebūtu aizritējuši jau tik daudzi gadi.

      Pagatavojusi vēl vienu tējas tasi – tas bija mazs mierinājums, ņemot vērā aizvadīto dienu –, es to aiznesu pie loga un notupos, lai varētu palūkoties ārā uz Olfārtingroudu. Tas bija vēl viens veids, kā es pavadīju vakarus tajās reizēs, kad neatrados veco ļaužu pansionātā: vēroju, kā dzīve aizrit garām aiz loga. Dziļi nopūtusies, es sev sacīju, tāpat kā katru vakaru, ka tā tam vajadzēja būt. Atšķirība slēpās tajā, ka nu kāda neliela manas būtības daļa vēlējās sacelties pret maniem prāta spriedumiem. Es vēl aizvien gribēju sajusties dzīva.

      Tikai tad, kad jau biju devusies uz vannas istabu pirms gulētiešanas, atcerējos, ka neesmu atvērusi savas vēstules. Kaudzīte atradās uz virtuves galda, un, paķērusi to, es apsēdos. Tur bija tikai trīs vēstules, un pirmo es iemetu atkritumos, pat neatvērusi. Man nebija nekādas intereses par īpašiem piedāvājumiem no kataloga, no kura es nekad neko nepasūtīju un par kuru pat nebiju neko dzirdējusi. Nepievērsu uzmanību vēstulei, kurā acīmredzot atradās pašvaldības nodokļu rēķins: es tos maksāju automātiski ar bankas pārskaitījumu, tāpēc nebija iemesla par tiem raizēties.

      Mani samulsināja trešā aploksne. Tā bija gaiši dzeltena, un izskatījās, ka tajā atrodas kartīte. Vienīgās kartītes, kuras es jebkad saņēmu, bija no mammas manā dzimšanas dienā un Ziemassvētkos, taču mana dzimšanas diena bija pirms vairākiem mēnešiem, un mammas Ziemassvētku kartītei bija par agru. Turklāt dzeltenā nebija Ziemassvētku krāsa, vai ne? Varbūt sarkana, pat zaļa, taču ne dzeltena.

      Nojausma, kas bija mani pavadījusi mājupceļā, atgriezās, un es uzreiz sapratu, ka turu rokās ko tādu, ko nevēlēšos ieraudzīt. Tomēr mana roka tik un tā sameklēja aploksnes malu un atplēsa to. Izņēmu ārā kartīti un uzlūkoju mirdzoši zilos burtus.

      Daudz laimes jubilejā!

      Attēls ar atkorķētu šampanieša pudeli un krāsainām lentītēm, kas šāvās no tās ārā, mēmi mani izmēdīja. Nelabums sakāpa kaklā, tomēr es atvēru kartīti. Iekšpusē mans vārds bija uzrakstīts ar biezu, melnu marķieri. Tur nebija nekā cita, tikai mans vārds. Rokrakstā, kas izskatījās bērnišķīgs, katrs burts citā lielumā.

      Ievietoju kartīti atpakaļ aploksnē un uzmetu to uz galda, atbīdīdama tālāk ar plaukstas malu, it kā tā spētu mani fiziski sāpināt, ja es tai pieskartos ciešāk. Kartīte bīstami balansēja uz galda malas, tomēr nenokrita uz grīdas. Mans dzīvoklis likās saraujamies vēl mazāks, itin kā gribētu mani saspiest, un man nācās cīnīties pēc elpas.

      Pagātne bija mani panākusi.

      Otrā nodaļa

1995. gads

      Es novēršos no mammas un dodos uz milzīgām stikla durvīm galvenajā ēkā. Vēstulē bija teikts, ka turp man jādodas, kad būšu ieradusies, tāpēc es dziļi ievelku elpu un pavēlu sev doties uz priekšu. Tā neatgādina skolu: tā ir simts reižu lielāka par manu veco skolu, un katram mācību priekšmetam ir sava ēka. Kā gan es spēšu atšķirt matemātikas ēku no angļu valodas ēkas, ja tās visas izskatās vienādas? Jau nez kuru reizi es nožēloju, ka esmu pietiekoši liela, lai sāktu mācīties vidusskolā. Es neesmu tam gatava.

      Man nepalīdz tas, ka pēc pusstundas esmu kļuvusi par vienu no daudzajām