Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta

tās atradu, – viņa noteica, pašķindinādama tās, lai to pierādītu.

      Mani pārņēma atvieglojums. – Kur tās bija? – Man būtu vajadzējis vispirms viņai pateikties, taču gribēju zināt, kur atslēgas ir atradušās.

      – Ē, izskatās, ka tās uzgājis kāds klients, un Sama nolikusi tās kabinetā. Ielūkojos tur tikai katram gadījumam…

      – Labi. – Centos to aptvert. Es allaž biju tik uzmanīga, ka nespēju saprast, kā atslēgas varējušas izkrist no manas somiņas.

      – Jebkurā gadījumā es grasos doties projām, tāpēc varu tev tās aiznest. Tu dzīvo Geratleinā, vai ne? Varu tur būt pēc desmit minūtēm, tikai..

      – Nē! – Es gribēju sacīt, nevajag pūlēties. – Es aiziešu atpakaļ līdz bibliotēkai. Satiksimies tur? – Es nekad netiku aicinājusi Mariju uz savu dzīvokli, un pēdējā laikā viņa bija sākusi izmest mājienus par ciemošanos, taču katru reizi man izdevās izvairīties no tās.

      Uz mirkli viņa apklusa. – Labi. Lai notiek. Tikai satiksimies kafejnīcā. Man tagad ir jāaizslēdz durvis, un ārā ir pārāk auksti, lai stāvētu uz ielas. – Un šajā mirklī es sev klusībā apsolījos viņai par to atlīdzināt.

      Pateikusies Marijai, es ciešāk ietinos savā biezajā vilnas mētelī un devos atpakaļ uz darbavietas pusi. Es soļoju ātri, lai arī zināju, ka Marijai būs vajadzīgs kāds laiks, lai visu pārbaudītu, pirms aizslēgt telpas. Gribēju pēc iespējas ātrāk atgūt savas atslēgas. Negaidīju, lai viņa vai kāds cits to saprastu, taču ikviens traucējums ierastajā dzīves ritmā padarīja mani viegli ievainojamu. Man bija nepieciešama kārtība. Visam vajadzēja notikt tieši tā kā allaž, bez kādām atkāpēm. Un šis vakars viegli varēja kļūt par tādu atkāpi. Es jau tagad biju novirzījusies no sava ierastā grafika; nu jau man vajadzēja atrasties mājā un gatavot vakariņas, lai pēc tam ielogotos mājaslapā un atkal izdzīvotu savu rezerves dzīvi.

      Kad nonācu pie kafejnīcas, ielūkojos iekšā pa logu, lai redzētu, vai Marija ir tur, taču viņu nekur nemanīju. Pēc darba sanākušie cilvēki bija aizņēmuši visas brīvās vietas, pļāpāja savā starpā un nemaz nesteidzās uz mājām. Atšķirībā no manis. Es sajutu vieglu skaudību, taču zināju, ka nekad nebūšu tāda kā viņi.

      Lai arī jutos izslāpusi, izlēmu, ka neiešu iekšā. Lai arī man patika Marijas sabiedrība, ja mēs ieietu kafejnīcā, tad vakars būtu pagalam, taču man vajadzēja ieiet internetā. Tāpēc, turpinādama pretoties salam, kas tagad likās vēl spīvāks nekā pirms īsa brīža, es nostājos ar skatu pret bibliotēku, lai pamanītu Mariju tajā pašā mirklī, kad viņa iznāks ārā, paķertu atslēgas un dotos mājup.

      Pagāja divdesmit minūtes, līdz es viņu ieraudzīju. Viņa kustējās tā, it kā staigātu pa liedagu, un nemaz nesteidzās atdot man atslēgas. – Ak, tu esi ārā, – viņa noteica, pienākdama man klāt. – Biju domājusi, ka mēs iedzersim kafiju.

      – Ļoti žēl, taču man ir jātiek mājās. Esmu ļoti nogurusi. Varbūt nākamnedēļ? – Apsvēru, vai nevajadzētu notēlot žāvas, taču nedomāju, ka spētu to pārliecinoši izdarīt.

      Marijas smaids nozuda. – Labi. Taču nākamreiz gan, ja? – Ar cimdoto roku viņa izņēma manas atslēgas no savas kabatas un pasniedza man. – Nākamreiz esi uzmanīgāka, – viņa noteica.

      Pa ceļam uz mājām es prātoju, cik daudz viņas piezīmē bija izsmiekla.

      Allaž likās mierinoši aizvērt durvis un mirkli pastāvēt priekšnamā; tas atgādināja iekāpšanu burbulī, zinot, ka apkārtējā pasaule paliek ārpusē. Ka es esmu drošībā. Šī bija mana telpa, un es reti uzņēmu ciemiņus. Tā bija vieglāk.

      Bez šaubām, atsevišķos gadījumos es uzaicināju mammu, taču šīs reizes allaž bija spriedzes piestrāvotas. Viņas sūdzēšanās par to, ka Londona ir pārāk briesmīga, lai to varētu izteikt vārdos, un apgalvojumi, ka man būtu ērtāk mājās, bija kas tāds, kam man vajadzēja gatavoties nedēļām ilgi. Viņa nemūžam neatzītu, ka mans mazais dzīvoklītis Vandsvortā kļuvis par manām mājām. Citu man nebija.

      Vēstuļu kaudzīte atradās uz nodilušā paklājiņa, un, paķērusi tās, es steidzos augšā pa čīkstošajām kāpnēm, vēlēdamās ievirzīt savu vakaru atpakaļ sliedēs. Parasti es vispirms atvēru pastu, taču nu rūcošais vēders pieprasīja barību, turklāt labi ātri. Tāpēc pirmo reizi es atstāju aploksnes uz virtuves galda. Vēstules, kuras es saņēmu, nekad nebija tik svarīgas, lai nevarētu pagaidīt.

      Lai arī es drīzāk eksistēju, nekā dzīvoju, ikviens brīdis bija ar kaut ko piepildīts. Dīka vaļošanās man bija inde: tas nozīmēja, ka domas varēja gūt virsroku, un es biju ļāvusi tam notikt pārāk ilgi. To atvairīšana tagad bija mans galvenais mērķis.

      Reizi nedēļā es brīvprātīgi strādāju veco ļaužu pansionātā blakus ielā, kur lasīju iemītniekiem priekšā pēc vakariņām un izklaidēju viņus ar sarunām. Ja vien varētu atļauties, es to darītu septiņas dienas nedēļā. Jau ar to, kā šo cilvēku sejas iemirdzējās, man ienākot, pietika, lai izgaiņātu miglu visapkārt, lai parādītu, ka es neesmu slikts cilvēks.

      Tomēr palika vēl daudzas garas stundas, kuras vajadzēja aizpildīt, un, pateicoties Marijai, es pirms dažiem mēnešiem biju atklājusi “Divi kļūst par vienu”. Ne brīdi nekautrēdamās par to, ka visu laiku atrodas tāda vīrieša meklējumos, kurš noturēsies ilgāk par nedēļu, viņa padalījās savā jaunākajā atklājumā, kas izrādījās interneta iepazīšanās portāls. Visi tajā reģistrētie vīrieši bija nodarbināti, un cilvēki satuvinājās, sarunājoties tērzētavās, lai izlemtu, vai vēlas satikties.

      Dzirdot Mariju par to runājam, doma par iepazīšanos internetā iesvēla manī šausmas. Tas atgādināja partnera pirkšanu. Kā varēja zināt, ka viņi tiešām bija tie, par ko uzdevās? Kā sieviete varēja būt droša par to, ko viņi vēlējās? Pati šī doma mani atgrūda. Es nevienu nenosodīju, taču doma par satikšanos ar kādu vīrieti, praktiski jebkur, uzdzina man drebuļus.

      Tomēr ziņkārība – vai varbūt vientulība – kādu vakaru guva virsroku, un es ielūkojos mājaslapā, pētīdama to, līdz biju sapratusi, ko tas viss nozīmē. Es jutos droši, to darot: atrados viena pati savā dzīvoklī, un neviens nevarēja mani redzēt, neviens nevarēja mani sasniegt.

      Vērojot cilvēku sarunas, es apskaudu šos ļaudis par viņu bezrūpīgo izturēšanos un lēnām sāku iesaistīties, pēc dažām nedēļām izveidojot kontu ar mammas pirmslaulību uzvārdu, Hārlinga, un ievietojot attēlu, kurā neviens no manas pagātnes mani uz galvošanu nepazītu. Tajā mati, kas tagad bija gaišāki nekā jebkad agrāk, nosedza lielu daļu no sejas, un es biju pagriezusies uz sāniem. Tas bija labākais, ko es varēju izdarīt, ja vēlējos sarunāties ar cilvēkiem portālā. Taču tas bija vienīgais, ko es atļāvos. Ja es nevarēju dzīvot savu dzīvi, tad vismaz varēju dzīvot iedomu pasaulē.

      Gandrīz aizmirsusi atgadījumu ar atslēgām, es apsēdos uz dīvāna, uzlikusi uz ceļgaliem klēpjdatoru un novietojusi tējas krūzi uz kafijas galdiņa. Lai arī bija vieglāk izmantot datoru pie mana mazā virtuves galda, jutos pārāk nogurusi, lai sēdētu uz cietā koka krēsla.

      Iegāju tērzētavā un sāku lasīt sarunu fragmentus, neko neteikdama. Taču, kā parasti, par manu klātbūtni pavēstīja trekni, zili burti, un tiem sekoja virkne sveicienu. Lai arī man uzmācās kārdinājums atbildēt, kaut vai tikai šo vienu reizi, es nepievērsu tiem uzmanību un gaidīju, lai saruna atsāktos. Tērzētavā bija septiņpadsmit cilvēki, un visi cits citam apjautājās par to, kur viņi strādā un kur dzīvo. Es vēroju, kā divi – sieviete, vārdā Melisa, un vīrietis, vārdā Ričs, nozūd privātajā tērzētavā. Te nu tas bija. Tik vienkārši visiem citiem.

      Tovakar