Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

viņš man pateica.

      Viņa ar skatienu uzmeklēja mazo zvaigznīti, savu mazo zvaigznīti kastroļa roktura galā, lai redzētu, vai tā ir atsaukusies, vai tā ir uzmirdzējusi, lai pateiktu, ka viņa ir pelnījusi piecus punktus no pieciem.

      Saproti, tēti, ja es nespēšu lepoties pati ar sevi, kurš tad to darīs?

      Neviens.

      Ja es nebūšu pārliecināta par sevi, kurš tad būs pārliecināts par mani?

      Neviens.

      Un es nodzīvošu savu dzīvi, nemitīgi izgāzdamās kā veca sēta…

      Visu laiku izgāzties kā vecai sētai nav nekāds dzīves mērķis.

      Es vairs negribu, lai mani uzskata par čammu, es vairs negribu, lai mani uzskata par sodību.

      Es vairs nevēlos klausīt nevienam, kurš mani izrīko. Irisai, Antuānam, institūta vadībai, fakultātes kolēģiem.

      Es vēlos tikt uztverta nopietni. Vēlos būt pārliecināta.

      Es no visas sirds apņemos noturēties kājās un virzīties tālāk.

      Viņa ilgi raudzījās zvaigznēs, taču neviena no tām nepamirkšķināja.

      Viņa lūdza palīdzību, lai uzsāktu rakstīt grāmatu.

      Viņa apsolīja, ka turēs modru savu prātu, acis un ausis, lai nepalaistu garām ne mazāko ideju, kura varētu uzrasties.

      Viņa vēlreiz vērsās pie zvaigznēm. Atsūtiet man visu, kas man vajadzīgs, lai virzītos tālāk. Apgādājiet mani ar īstajiem darbarīkiem, un es jums apsolu tos pienācīgi likt lietā.

      Viņa ielūkojās dzīvokļu logos aiz kokiem. Dažās viesistabās stāvēja izrotātas Ziemassvētku eglītes. Tās mirdzēja kā daudzkrāsaini kabatas lukturīši.

      Slīpie, pelēkie jumti, augstie, tumšie koki, kārtīgās namu fasādes – viss vēstīja par to, kāpēc viņa dzīvoja Parīzē un jutās laimīga. Tā bija kā nedziedējama un slepena mīlestība.

      Viņa atradās savā vietā, viņa bija laimīga.

      Un viņa uzrakstīs grāmatu.

      Viņa sajuta sevī prieka eksploziju.

      Viņas sirdi pārpludināja prieks, prieka viļņi, prieka straumes, prieka pali. Viņa iesmējās tumsā un ciešāk ietinās dūnu segā, lai šis prieks neaizšļāktos prom.

      Šajā brīdī viņa saprata, ka ir atkal atradusi savu tēvu. Viņš neturējās pie debesīm redzamā kastroļa roktura gala, viņš spaiņiem vien lēja laimi Žozefīnes sirdī.

      Tie bija laimes plūdi.

      Pulkstenis rādīja divi naktī. Viņai uznāca vēlēšanās piezvanīt Šērlijai.

      Viņa tā arī izdarīja.

      – Kad tu atbrauksi uz Londonu?

      – Rīt, – Žozefīne paziņoja. – Es ieradīšos rīt.

      Rīt – tas nozīmēja piektdienu. Zoē grasījās pavadīt nedēļas nogali pie Emmas, lai kopā ar viņu mācītos. Žozefīne bija gribējusi palikt mājās, nodoties mājsaimniecības darbiem un gludināt. Ifigēnija bija atstājusi veselu grozu izmazgātas veļas.

      – Tu nemānies? – Šērlija izbrīnīta vaicāja.

      – Nemānos… Un es uzrakstīšu šos vārdus uz Eurostar biļetes.

      Viņas bija izēdušas pa saldējuma Ben & Jerry trauciņam, un tagad abas braucīja vēderus, izlaidušās uz Šērlijas virtuves grīdas un jau nožēlodamas, ka ir notiesājušas tik daudz tauku, cukura, riekstu, karameļu un šokolādes, no kā tagad vajadzēja atbrīvoties. Viņas smējās un uzskaitīja visas tās gardās un bīstamās lietas, ko vairs nekad neēdīs, lai nepārvērstos par divām resnītēm.

      – Ja es kļūšu resna, tad nevarēšu dejot Oliveram vēderdejas, un tas gan nebūtu labi…

      Oliveram? Žozefīne izslējās, atbalstīja galvu plaukstā un atvēra muti, lai uzdotu jautājumu.

      Šērlija pasteidzās pirmā:

      – Klusē, nesaki neko, klausies un vairs nekad par to nerunā, vairs nekad, vai apsoli? Un pagaidi, kad es pati sākšu par to runāt…

      Žozefīne bija ar mieru. Viņa pielika pirkstu pie lūpām, brīdinošu pirkstu pie cieši sakniebtām lūpām.

      – …esmu sastapusi kādu vīrieti ar labsirdīgu smaidu, platu muguru, rupja velveta biksēm, vīrieti, kurš brauc ar divriteni, nēsā ar kažokādu izoderētus cimdus, un esmu pārliecināta, ka esmu iemīlējusies. Tas ir ļoti iespējams. Tāpēc, ka kopš satikšanās ar viņu man ir tāda sajūta, it kā mana galva būtu pilna ar gaistošu gāzi. Ar to ir pilnas arī manas vēnas, mana sirds, liesa un plaušas, tā izplešas, un tas ir tik labi, tik labi, un es nekad, nekad nekļūšu resna, lai šo vīrieti nepazaudētu…

      Viņa aizvēra acis, aptvēra sevi ar rokām, pasmaidīja un nomurmināja:

      – Atklātībai tiek pielikts punkts. Turpinām spēlēties.

      Viņas spēlēja “veiksmi un neveiksmi”, staipīja rokas un kājas, apvēlās uz sāniem, salika kopā galvas un plecus.

      – Esmu palaidusi garām savas mīlestības, esmu palaidusi garām savas studijas, es vienmēr sabojāju buljonu, es netiku uz pēdējo Morcheeba koncertu, – Šērlija uzskaitīja uz pirkstiem, – toties man ir paveicies ar attiecībām ar tēvu un māti, ar orgasmu skaitu, esmu tikusi pie autovadītāja apliecības, sagādājusi dēlam izglītību, iedraudzējusies ar tevi…

      Žozefīne pievienojās:

      – Esmu nožēlojami sabojājusi savu jūtu dzīvi, gandrīz visus savus orgasmus, visas savas diētas, attiecības ar māti, toties man ir paveicies, jo man ir divas skaistas meitas, mans zinātniskais darbs, es rakstu grāmatu, draudzējos ar tevi…

      – Es nekad neesmu redzējusi zaļo staru, – Šērlija nopūtās.

      – Es vienmēr sabojāju majonēzi, – Žozefīne atzinās.

      – Nekad neesmu pratusi izaudzēt ģerāniju…

      – Nekad neesmu varējusi noķert spāri…

      Tad viņas ķērās pie spēles “tas, kas man visvairāk riebjas cilvēkos”.

      – Es ienīstu meļus, – Šērlija paziņoja. – Viņi ir kā gļēvuļi, vārguļi, niezi izraisošas medūzas.

      – Un viņi ir satuntulējušies kā ziemā! – Žozefīne piebilda un iesmējās.

      – Aukstas tirpas skrien pār muguru, – Žozefīne piezīmēja un nodrebinājās.

      – Tieši šie vārdi reiz nāca pār mana tēva lūpām, kad viņš uzzināja, ka man piedzimis dēls, par kuru viņš pat nebija nojautis… Es to nekad neaizmirsīšu. Tie ir iededzināti manā atmiņā kā ar nokaitētu dzelzi…

      Žozefīne notrīcēja. Viņa nezināja, kas īsti uz viņu atstājis šādu iespaidu, tomēr sajūta bija tāda, it kā viņu būtu ieskāvis ledaini salts līķauts.

      – Un es vairs nekad neesmu melojusi. Īsāk sakot, tu nevari pat iedomāties! Tā var daudz ātrāk nostāties uz taisna ceļa. Kļūt par īstu vīrieti vai sievieti.

      – Vai apkures sistēma joprojām nedarbojas? – Žozefīne noprasīja. – Tev jāzina, mana dārgā, ka apkure Anglijā nekad nedarbojas… To var izmantot tikai katru trešo dienu. Tāpat kā metro un karsto ūdeni… un labi vien ir, ka tā. Jo vairāk kurinām, jo lielāks ir piesārņojums. Drīz naftas vairs nebūs, tātad nebūs arī apkures, vajadzēs izdomāt kaut ko citu!

      – Šajā