Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

ļaujot viņām iekāpt pirmajām. Pavaicājis, uz kuru stāvu viņas brauc, nospieda piektā stāva pogu. Pēc tam arī ceturtā stāva pogu.

      – Tātad jūs esat jaunās iedzīvotājas…

      Žozefīne pamāja.

      – Esiet sveicinātas mūsu mājā. Atļaujiet iepazīties: Ervē LefloksPinē. Es dzīvoju ceturtajā stāvā.

      – Žozefīne Kortesa un Zoē, mana meita. Mēs dzīvojam piektajā. Man ir vēl viena meita, Hortenze, kura dzīvo Londonā.

      – Es arī gribēju dzīvot piektajā, taču, kad te ievācos, dzīvoklis vēl nebija brīvs. Tur dzīvoja divi veci cilvēki, Legratjē kungs ar kundzi. Abi divi gāja bojā autoavārijā. Tas ir skaists dzīvoklis. Jums paveicies.

      Kā to ņem, Žozefīne nodomāja, aizskarta par lietišķo toni, kādā vīrietis runāja par iepriekšējo iemītnieku nāvi.

      – Es biju atnācis apskatīt šo dzīvokli, kad tas bija izlikts pārdošanā, taču tad mēs vēl šaubījāmies, vai pārvākties. Tagad es to nožēloju…

      Viņš aši pasmaidīja un tad atkal kļuva nopietns. Vīrietis bija ļoti liela auguma un izskatījās skarbs. Seja ar raupjiem vaibstiem, stūraina, nelīdzena. Melnos, stīvos matus vienā pusē šķīra kārtīgs celiņš, viena šķipsna krita pār pieri, brūnās acis bija tālu viena no otras, uzacis līdzinājās divām melnām bultām, bet mazliet ieliektā virsdegune nobrāzta. Ļoti baltie zobi liecināja par nevainojamu emalju un izcila zobārsta darbu. Viņš ir patiešām milzīgs, Žozefīne sev sacīja, mēģinādama neuzkrītoši novērtēt vīrieša auguma garumu. Vairāk nekā metru un astoņdesmit divus centimetrus garš. Platiem pleciem, stalts, ar plakanu vēderu. Viņu viegli varēja iedomāties turam rokās tenisa raketi un saņemtu balvu. Ļoti izskatīgs vīrietis. Rokā viņš turēja aiz gala savilktu balta audekla maisu.

      – Mēs te ievācāmies septembrī, tieši īstajā brīdī, lai pagūtu uz skolas sākumu. Tobrīd viss iznāca sasteigti, taču tagad viss ir kārtībā.

      – Jūs redzēsiet, šī māja ir ļoti patīkama, cilvēki sirsnīgi, bet rajonā nav nekādu problēmu.

      Žozefīne viegli saviebās.

      – Jums tā nešķiet?

      – Jā, jā, – Žozefīne steidzās piekrist, – taču alejas šovakar nav īpaši labi apgaismotas.

      Viņa piepeši sajuta, ka uz deniņiem izspiežas sviedri, bet ceļgali sāk trīcēt.

      – Tas ir sīkums. Rajons ir skaists un kluss, pie mums nekad neielaužas noziedzīgu jauniešu bandas, un mājas netiek aprakstītas ar grafiti. Man patīk Parīzes namu baltie mūri, un es neciešu, ja tos kāds aptraipa.

      Vīrieša balsī ieskanējās vieglas dusmas.

      – Turklāt te ir arī meži, ziedi, pļavas, no rīta var dzirdēt putnu dziesmas, var sastapt pat kādu bailīgu vāveri. Bērniem ir svarīgi būt saskarē ar dabu. Vai tu mīli dzīvniekus? – viņš noprasīja Zoē.

      Zoē ar skatienu urbās zemē. Viņa nebija aizmirsusi Pola stāstu par savu pagraba kaimiņu un nevēlējās kļūt nelojāla pret jauno draugu.

      – Vai esi mēli norijusi? – vīrietis noprasīja, plati uzsmaidīdams.

      Zoē noraidoši papurināja galvu.

      – Viņa ir kautrīga, – Žozefīne aizbildinājās.

      – Es neesmu kautrīga, – Zoē iebilda, – esmu atturīga.

      – Ak tā! – viņš iesaucās. – Jūsu meita var lepoties ar lielisku vārdu krājumu un nianšu izjūtu.

      – Tas ir normāli, es eju trešajā klasē…

      – Gluži kā mans dēls Gaetāns… un kurā skolā tu mācies?

      – Pompa ielas skolā.

      – Mani bērni iet turpat.

      – Vai jūs ar šo skolu esat apmierināts? – noprasīja Žozefīne, baiļodamās, ka Zoē pieklājīgā klusēšana varētu sākt likties mulsinoša.

      – Daži skolotāji ir izcili, citi neko nejēdz. Tāpēc vecākiem ir jāaizpilda tas, kā pietrūkst skolotājiem. Es apmeklēju visas skolas vecāku sanāksmes. Mēs tur noteikti satiksimies.

      Lifts bija apstājies ceturtajā stāvā, un vīrietis izkāpa ar visu savu balto maisu, turēdams to uz priekšu pastieptā rokā. Viņš vēl pagriezās atpakaļ, viegli paklanījās un plati uzsmaidīja.

      – Skaties, – Zoē iesaucās, – maisā kaut kas kustas!

      – Nē taču. Viņam noteikti vajadzēja uznest no pagraba ievārījumu vai stirnas gaļu, kas nolikta saldēties pagrabā. Šis vīrietis pavisam noteikti ir mednieks. Vai dzirdēji, kā viņš runāja par dabu?

      Izskatījās, ka Zoē tas nepārliecina.

      – Es tev saku, tas kustējās!

      – Zoē, izbeidz nemitīgi izdomāt pasakas!

      – Man ļoti patīk visādi stāsti. Tie padara dzīvi mazāk skumju. Kad izaugšu liela, būšu rakstniece, uzrakstīšu “Nožēlojamos”…

      Abas aši pavakariņoja. Žozefīnei veiksmīgi izdevās noslēpt skrambas uz kreisās rokas. Ēdot biezpiena sieriņu, Zoē vairākas reizes nožāvājās.

      – Tu esi miegaina, meitiņ… Liecies gulēt.

      Zoē grīļodamās devās uz istabu. Kad Žozefīne viņu apskāva, meitene jau bija pa pusei aizmigusi. Viņai pie auss, nodilis no vairākkārtējas mazgāšanas veļas mašīnā, bija izstiepies rotaļu lācītis. Zoē to vienmēr ņēma līdzi gultā. Viņa vēl aizvien tikpat dedzīgi vaicāja mātei: Nestors taču ir skaists, māmiņ, vai ne? Hortenze teic, ka viņš ir neglīts kā kliba uts! Žozefīne tikai ar grūtībām noturējās, nepiekritusi Hortenzei, tomēr varonīgi meloja, pūlēdamās saskatīt kaut nieku skaistuma bezveidīgajā, greizajā un noplukušajā lupatiņā. Viņas vecumā tam jau drīz vajadzētu pāriet, Žozefīne sev sacīja, viņa nevar uz visiem laikiem palikt maza… Zoē sarkanbrūnās, sajukušās cirtas izcēlās uz gultas baltās segas. Ar apaļīgās rokas mazo pirkstiņu viņa glāstīja to, kas reiz bija Nestora kāja, un tagad līdzinājās lielai, mīkstai vīģei. Kā pauts, Hortenze apgalvoja, liekot Zoē riebumā iesaukties: mammu, mammu, viņa teica, ka Nestoram kāju vietā ir divi lieli pauti!

      Žozefīne saņēma Zoē roku, parotaļājās ar tās pirkstiem un uzspieda katram no tiem pa skūpstam. Tētim buča, mammai buča, Hortenzei buča, Zoē buča, bet kas tad ir pēdējais mazais pirkstiņš? Tas bija gulētiešanas rituāls. Cik reižu meita bija devusi Žozefīnei roku, lai viņa varētu noskaitīt burvju vārdus, kas padarīja miegu saldu un laimīgu? Žozefīni pāršalca skumjš maigums. Zoē vēl līdzinājās bērnam; apaļi, sārti vaigi, mazs deguntiņš, acis iegarenas kā paēdušam runcim, uz dūrēm bedrītes un krociņas. Nepateicīgais vecums vēl nebija izkropļojis viņas augumu. Žozefīne bija nobrīnījusies par bērnu ārsta vārdiem, kurš sacīja, ka viss notiks strauji, ka viņas mazā meitiņa nekur nesteidzas. Viņa visu dara pēc sava prāta. Kādu rītu viņa pamodīsies, un jūs viņu vairs nepazīsiet. Viņai būs krūtis, viņa iemīlēsies un ar jums vairs negribēs runāt. Izmantojiet šo brīdi, kamēr par viņu vēl nav jāuztraucas! Turklāt viņa varbūt nemaz negrib kļūt pieaugusi. Es ļoti bieži redzu, ka viņi turas pie bērnības kā pie ievārījuma burkas.

      Hortenze, nežēlīgā cietsirde, jau sen uzskatīja, ka viņas mazā māsa ir pārāk vāja. Viena meita pazemīgi ubagoja mīlestību un atzīšanu, bet otra bija nepiekāpīga un izcirta sev ceļu ar zobenu. Zoē bija vienkārša un maiga. Hortenze – neizprotama, nelokāma, izturīga. Abas manas meitas ir kā viena austere. Hortenze