Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

viņai dzīvi. Ir pārāk viegli apsūdzēt citus, ja pati esi vainīga. Tieši Irisai prātā bija iešāvusies doma likt Žozefīnei uzrakstīt romānu, lai pēc tam to uzdotu par savējo, tieši viņa bija māsu iekārdinājusi, piesolīdama atdot viņai visu par grāmatu saņemto naudu – tas bija ļoti viltīgs gājiens. Žozefīne bija ļāvusi, lai Irisa ar viņu izrīkojas pēc sava prāta. Māsas priekšā viņa jutās nespēcīga. Bet kur īsti bija viņas vājuma un mazdūšības robeža? Vai tad viņa nebija jutusies laimīga, dzirdot, kā Hortenze televīzijā paziņo, ka romānu “Tik pazemīga karaliene” ir sarakstījusi viņas māte, nevis tante? Es biju satriekta, tas tiesa, taču vairāk jau par Hortenzi, kura sev raksturīgā veidā bija pateikusi, ka mani mīl, ciena un atzīst par rakstnieci. Es nospļaujos par šo romānu. Es nospļaujos par šo naudu. Vēlos, lai viss atkal būtu kā agrāk. Lai Irisa mani mīl, lai mēs varētu divatā braukt atpūsties, lai viņa būtu skaistāka, gudrāka, elegantāka, es vēlos, lai mēs korī skaitītu “Kriks un Kroks kraukšķa vietā nokraukšķināja lielo Kruku” kā tolaik, kad vēl bijām mazas. Es vēlos atkal būt spiesta rēķināt, vai varu atļauties nopirkt sviestu. Mani jaunie panākumiem bagātas sievietes ieradumi man vairs nesagādā prieku.

      Un tad Žozefīne ieraudzīja sevi kafejnīcas spogulī.

      Pirmajā mirklī viņa to nepazina.

      Vai šī sieviete ir Žozefīne Kortesa?

      Šī elegantā sieviete skaistajā, gaiši brūnajā mētelī ar spīdīgajiem brūna samta atlokiem? Šī skaistā sieviete ar mirdzošai bebrādai līdzīgajiem matiem, labi veidotajām lūpām, pārsteigumā spulgojošām acīm? Vai tā ir viņa? Mīkstā cepure dižmanīgi liecināja par jauno Žozefīni. Viņa uzmeta skatienu šai svešajai sievietei. Ļoti priecājos ar jums iepazīties. Cik jūs esat skaista! Cik skaista un brīva jūs izskatāties! Es vēlētos jums līdzināties, nudien, es gribētu būt tikpat skaista un starojoša kā spogulī. Skatoties uz jums, man rodas dīvains iespaids, ka manī ir divas sievietes: jūs un es. Un tomēr tā nav viena un tā pati sieviete.

      Žozefīne paskatījās uz kokakolas glāzi, kas bija nolikta viņai priekšā uz galdiņa. Viņa tai pat nebija pieskārusies. Glāzes sieniņas bija norasojušas. Viņa vilcinājās, nevēlēdamās tās iztriept ar pirkstiem. Kāpēc es pasūtīju kokakolu? Man riebjas kokakola. Man riebjas burbulīši, kas dzeļ degunā kā tūkstoš sarkanas skudras. Es nekad nezinu, ko kafejnīcā pasūtīt, tāpēc, tāpat kā visi pārējie, izvēlos kokakolu vai kafiju. Kolu, kafiju, kolu, kafiju.

      Žozefīne pacēla acis uz krodziņa pulksteni: pusastoņi! Luka vēl nebija ieradies. Viņa izņēma no somiņas mobilo telefonu un uzspieda Lukas numuru. Ieslēdzās automātiskais atbildētājs, kas pa zilbēm nosauca vārdu “Džambelli” un lika atstāt ziņu. Šovakar viņi laikam nesatiksies.

      Varbūt tā arī labāk. Ikreiz, atceroties briesmīgo strīdu ar māsu, Žozefīni pārņēma bezcerība un nespēks. Viņa vairs neko negribēja. Vienīgi sēdēt līdzās ietvei un noskatīties, kā garām soļo svešinieki, pilnīgi nepazīstami cilvēki no ielas. Vai, kādu mīlot, noteikti bija jācieš? Vai tāda bija maksa par mīlestību? Žozefīne neprata mīlēt. Viņa nespēja modināt citos mīlestību. Tās bija divas dažādas lietas.

      – Kāpēc jūs nedzerat kokakolu, kundzīt? – noprasīja viesmīlis, piespiedis paplāti pie augšstilbiem. – Vai negaršo labi? Vai tā ir novadējusies? Vai vēlaties, lai atnesu citu?

      Žozefīne viegli pasmaidīja un papurināja galvu.

      Viņa nolēma vairs ilgāk negaidīt. Viņa atgriezīsies pie Zoē un pavakariņos kopā ar meitu. Promejot Žozefīne bija atstājusi uz virtuves galda aukstas uzkodas, vistas krūtiņu ar zaļo kāršu pupiņu salātiem, biezpiena sieriņu ar augļiem un zīmīti: “Aizgāju uz kino ar Luku, būšu ap desmitiem. Gribu tevi vēl noskūpstīt pirms gulētiešanas, es tevi mīlu, mana skaistulīte, mana mīļā. Mamma.” Žozefīnei nepatika vakaros atstāt meitu vienu, taču Luka bija uzstājis, ka noteikti jāsatiekas. “Man ar jums jārunā, Žozefīne, tas ir svarīgi.” Žozefīne sarauca pieri. Viņa bija pavisam aizmirsusi šos Lukas vārdus.

      Viņa piezvanīja uz mājām, paziņoja Zoē, ka tomēr atgriezīsies uz vakariņām, un pamāja viesmīlim, lai tas atnes rēķinu.

      – Tas jau ir nolikts uz apakštasītes, mīļā kundze. Vējš taču nebūs to nopūtis no šķīvja?

      Atstājusi dāsnu dzeramnaudu, Žozefīne devās prom.

      – Ei, jūs aizmirsāt savu sainīti!

      Žozefīne pagriezās un ieraudzīja, ka viesmīlim rokā ir Antuāna paciņa. Viņa to bija atstājusi uz krēsla. Vai man vairs vispār nav sirds? Es aizmirstu to, kas palicis no Antuāna, es nododu māsu, pametu meitu, lai ietu uz kino ar mīļāko, un ko vēl?

      Paņēmusi sainīti, Žozefīne to pabāza zem mēteļa pie sirds.

      – Es gribēju jums pateikt… Man ļoti patīk jūsu cepure, – viesmīlis izmeta.

      Žozefīne sajuta, kā zem cepures pietvīkst viņas vaigi.

      Žozefīne meklēja taksometru, taču neviena nebija. Nelāgs brīdis. Laiks, kad cilvēki atgriežas mājās vai dodas uz restorāniem, kino, teātriem. Viņa nolēma doties mājup kājām. Lija sīks, ledains lietus. Žozefīne sakrustoja rokas pār paciņu, ko vēl aizvien turēja pabāztu zem mēteļa. Ko lai ar to īsti iesāk? Es negribu to glabāt dzīvoklī. Ja Zoē to atradīs… Labāk nolikšu pagrabā.

      Bija jau pavisam tumšs. Pola Domjē avēnijā nebija neviena cilvēka. Žozefīne aši aizsoļoja gar kapsētas mūri. Ieraudzīja degvielas uzpildes staciju. Gaiši bija tikai veikalu skatlogi. Viņa lasīja avēniju šķērsojošo ielu nosaukumus, centās tos iegaumēt. Šlesinga iela, Petrarkas iela, Šēfera iela, Delatūra iela… Kāds reiz bija stāstījis, ka Bridžita Bardo laidusi pasaulē savu dēlu šajā skaistajā mājā uz Delatūra ielas stūra. Viņa bija gājusi uz mājām ar visu savu lielo vēderu, aizvilkusi aizkarus, jo uz katra koka zara, uz katra balkona sēdēja fotogrāfi. Kaimiņu dzīvokļi bija izīrēti par zelta cenu. Viņa bija ieslodzīta pati savās mājās. Un, kad viņa uzdrošinājās iziet uz ielas, kāda jukusi sieviete iemetās viņai līdzi liftā, draudēja izdurt viņai acis ar dakšiņu, sauca viņu par slampu. Nabaga sieviete, Žozefīne domāja, tāda ir maksa par slavu, labāk ir palikt nevienam nezināmai. Pēc skandāla, ko Hortenze bija izraisījusi televīzijā, Žozefīnei bija mēģinājuši piekļūt žurnālisti un fotogrāfi. Viņa bija aizbraukusi pie Šērlijas uz Londonu un no turienes abas bija aizbēgušas uz Mustiku, Šērlijas lielo, balto māju. Pēc atgriešanās Žozefīne bija nomainījusi dzīvesvietu un viņai bija izdevies palikt anonīmai. Viņas vārds bija pazīstams, taču presē neparādījās neviena viņas fotogrāfija. Dažreiz, kad viņa sacīja: “Žozefīne Kortesa, K-O-R-T-E-S-A”, kāds viņu uzlūkoja un pateicās par to, ka viņa uzrakstījusi “Tik pazemīgu karalieni”. Žozefīne nebija izpelnījusies ne labvēlības, ne sirsnības apliecinājumus. Neviens vēl viņai nebija draudējis ar dakšiņu.

      Pola Dumē avēnijas galā sākās Emila Ožē bulvāris. Žozefīne dzīvoja mazliet tālāk, pie Ranlā dārziem. Viņa pamanīja kādu vīrieti, kurš vingroja, pievilkdamies pie zara. Izsmalcināts vīrietis ūdensnecaurlaidīgās, baltās drēbēs. Tas izskatījās komiski; tik elegants, ieķēries zarā, viņš cēlās un laidās lejup, pievilkdamies ar rokām. Vīrieša seja nebija redzama; viņš atradās ar muguru pret Žozefīni.

      To varēja izmantot kā romāna sākumu. Zarā ieķēries vīrietis. Tikpat tumšs vakars kā šobrīd. Viņš sargā savu sporta tērpu un pievelkas, skaitīdams, cik reižu to dara. Sievietes, steigdamās mājās, atskatās uz viņu un atkal pieliek soli. Vai viņš turpina pievilkties vai metas virsū kādam garāmgājējam? Vai viņš ir izmisuma pārņemts vai slepkava? Tā sākas stāsts. Žozefīne bija pārliecināta, ka dzīve viņai piegādās mājienus, idejas, detaļas,