Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

jo tagad viņas tēvam vairs nebūs jācieš no dzīves neveiksmēm. Hortenzei nepatika izrādīt jūtas, viņa uzskatīja, ka tā ir veltīga laika un enerģijas tērēšana, apšaubāma pašapmierinātība, kas nav pelnījusi žēlumu. Viņas dzīvē bija viens vienīgs mērķis: gūt panākumus, un neviens nevarēja viņu no tā novērst. Hortenze, protams, mīlēja savu tēvu, taču nevarēja viņam palīdzēt. Katrs pats ir savas laimes kalējs. Viņš bija izlaidis veiksmi no rokām, un viņam bija nācies par to samaksāt.

      Lai kādas asaru straumes par Antuānu arī tiktu lietas, viņu vairs nevarēja atdzīvināt. Tas bija noticis pagājušajā jūnijā.

      Žozefīnei šķita, ka pagājusi vesela mūžība.

      Tikusi pie skolas diploma un augsta zināšanu vērtējuma, Hortenze devās studēt uz Angliju. Dažreiz viņa ieradās pie Filipa, kur jau atradās Zoē, un pavadīja sestdienu kopā ar viņiem, taču lielākoties tikai atskrēja kā vēja brāzma, apskāva jaunāko māsu un tūlīt atkal nozuda. Hortenze bija iestājusies Londonas Sentmārtina koledžā un cītīgi mācījās. “Tā ir vislabākā stilistu skola pasaulē,” viņa apgalvoja mātei. “Es zinu, ka tas maksā dārgi, bet tev taču tagad ir nauda, vai ne? Gan redzēsi, tev šo ieguldījumu nevajadzēs nožēlot. Es kļūšu par pasaulslavenu stilisti.” Hortenze par to nešaubījās. Arī Žozefīne ne. Par savu vecāko meitu viņa allaž bijusi pārliecināta.

      Cik daudz notikumu viena gada laikā! Dažos mēnešos mana dzīve pilnīgi pārvērtās. Es paliku viena, mani pameta vīrs, māte pret mani slikti izturējās, baņķieris mani vajāja, mani nomocīja parādi, es sāku rakstīt grāmatu savas dārgās māsas vietā, lai Irisa Dipēna varētu piesavināties visus nopelnus un spīdēt sabiedrībā.

      Un tagad…

      Tagad mana romāna tiesības ir nopircis Skorsēze, un runā, ka Florīnu, mana romāna varoni, tēlos Nikola Kidmena. Romāns ir iztulkots neskaitāmās valodās, un drīz es parakstīšu savu pirmo līgumu par tā izdošanu arī ķīniešu valodā.

      Filips dzīvo Londonā kopā ar Aleksandru. Irisa atrodas kādā Parīzes rajona klīnikā un ārstējas no depresijas.

      Es pūlos izdomāt sižetu savam otrajam romānam, jo izdevējs cenšas mani pierunāt uzrakstīt vēl kaut ko. Es domāju, domāju un neko nevaru izdomāt.

      Tagad esmu atraitne. To, ka Antuāns ir miris, apliecināja vietējā policija un apstiprināja Francijas vēstnieks Nairobi, kurš par to paziņoja Francijas Ārlietu ministrijai. Esmu Žozefīne Plisonjē, Kortesa atraitne. Jau varu bez asarām domāt par Antuānu un viņa briesmīgo nāvi.

      Esmu atkal atsākusi dzīvot: drīz es satikšos ar Luku, lai dotos uz kino. Luka pērk izdevumu Pariscope un izvēlas kādu filmu. Vienmēr izvēlas tikai Luka, taču viņš izliekas, ka ļauj izvēlēties man pirmajai. Es nolieku galvu viņam uz pleca, iebāžu roku kabatā un saku: “Izvēlieties jūs.” Viņš saka: “Labi, es izvēlēšos, bet jūs pēc tam nesūdzieties!”

      Viņa nekad nesūdzas. Viņa vienmēr jūtas pārsteigta, ka Luka vēlas pavadīt laiku kopā ar viņu. Kad viņa guļ Lukam blakus un sajūt, ka viņš ir iemidzis, viņa izklaidējas: uz labu brīdi aizver acis un tad atkal tās atver, it kā līdz šim vēl ne reizi nebūtu redzējusi Lukas studijas pieticīgo iekārtojumu, balto gaismu, kas ieplūst caur žalūziju plāksnītēm, grāmatu kaudzes, kas noklāj visu grīdu. Uz katras kaudzītes izklaidīga roka ir uzmetusi šķīvjus, glāzes, katla vāku, žurnālu, kas draud noslīdēt zemē. Novecojuša zēna dzīvoklis. Viņai patīk sava saimnieces vieta. Tā ir līdzās Lukam, un es esmu tā, kura guļ viņa gultā. Viņa piespiežas Lukam klāt, slepus noskūpsta viņa roku, kas ir sausa kā sarkano vīnogu stīga un apvijusies viņai ap vidukli. Man ir mīļākais. Man, Žozefīnei Plisonjē, Kortesa atraitnei, ir mīļākais. Žozefīne pietvīka un pārlaida skatienu kafejnīcai, lai pārliecinātos, ka neviens to nav pamanījis. Kaut nu viņam patiktu mana cepure. Ja viņš sarauks degunu, es būšu pagalam un uzlikšu bereti. Vai arī iebāzīšu šo cepuri kabatā un vairs nekad nelikšu galvā.

      Žozefīnes skatiens atgriezās pie sainīša. Atraisījusi rupjo aukliņu, viņa vēlreiz pārlasīja adresi. ŽOZEFĪNEI KORTESA KUNDZEI. Viņi nebija paguvuši šķirt laulību. Vai viņiem nebija pieticis drosmes? Vīrs un sieva. Laulība, kurā vairs nebija prieka, tikai kļūdas, vājums, meli, slapstīšanās. Žozefīne Antuānu vairs nemīlēja, tomēr Antuāns vēl aizvien bija viņas vīrs, Hortenzes un Zoē tēvs.

      Viņa uzmanīgi noņēma papīra iesaiņojumu, vēlreiz nopētīja markas – vai tās būtu vajadzējis atdot pasta darbiniecei? – un atvēra paciņu. Pašā virspusē bija uzlikta vēstule.

      Kundze, te ir viss, kas palicis no Jūsu vīra Antuāna Kortesa pēc tā nelaimes gadījuma, kurā viņš zaudēja dzīvību. Atļaujiet izteikt Jums līdzjūtību. Mēs uz visiem laikiem saglabāsim sirsnīgas atmiņas par šo biedru un kolēģi, kurš vienmēr bija gatavs izpalīdzēt un izmaksāt citiem kādu glāzīti. Dzīve šeit bez viņa vairs nekad nebūs tāda kā agrāk, un viņa ierastā vieta pie bāra vienmēr paliks tukša.

      Viņa draugi un kolēģi no kafejnīcas “Krokodils” Monbasā.

      Sekoja seno Antuāna paziņu nesalasāmie paraksti. Žozefīne mēģināja tos izburtot, taču veltīgi; viņa nevienu nepazina.

      Salocījusi vēstuli, Žozefīne iztina avīžpapīrā iesaiņotās Antuāna mantas. Tur bija nirēja pulkstenis, skaists pulkstenis ar melnu ciparnīcu un aplī izvietotiem arābu un romiešu cipariem, oranža trīsdesmit devītā izmēra sporta kurpe – viņš vienmēr bija pārdzīvojis sava mazā kājas izmēra dēļ, kristību medaljons ar profilā atainotu eņģeli, kurš atbalstījis zodu plaukstā – medaljona otrā pusē bija iegravēts Antuāna vārds un dzimšanas datums: 1963. gada 26. maijs. Visbeidzot, pie dzeltena kartona gabaliņa ar caurspīdīgu līmlenti pielipināta brūnu matu šķipsna, zem kuras ar roku uzskricelēts paraksts: “Franču biznesmeņa Antuāna Kortesa mati”. Tieši šī matu šķipsna Žozefīni satrieca visvairāk. Šo smalko, mīksto matu kontrasts, valdzinājums, ko tie piešķīra Antuānam. Viņam nepatika savs vārds, viņš labāk gribēja saukties par Tonio. Tonio Kortess. Šim vārdam piemita valdzinājums. Kā lielībniekam, dižam plēsīgo zvēru medniekam, vīrietim, kurš nekad nezaudē drosmi, taču dzīvo pastāvīgās bailēs sastapties ar neveiksmi, vairs neatrasties pašā virsotnē.

      Žozefīne pieskārās matu šķipsnai. Manu nabaga Antuān, tu nebiji radīts šai pasaulei, bet gan kaut kam citam – maigākai, vieglprātīgākai operetes pasaulei, kurā lepni izriezt krūtis, pasaulei, kur tava dižošanās spēja iebiedēt krokodilus. No tevis nav palicis pāri nekas. Tikai purvos iegrimuši reptiļi. Visi dzīves krokodili, kuri atvēruši žokļus, lai mūs aprītu. Pasaule ir pilna ar šiem nolādētajiem nezvēriem.

      Tas ir viss, kas palicis no Antuāna Kortesa: šī kartona kastīte, ko viņa turēja klēpī. Būtībā Žozefīne vienmēr bija turējusi vīru sev klēpī. Viņa bija radījusi Antuānam ilūziju, ka viņš ir galvenais, taču vienmēr pati bijusi par visu atbildīga.

      – Un jums, mīļā kundze, ko varu piedāvāt?

      Žozefīnei priekšā bija nostājies viesmīlis un gaidīja.

      – Diētisko kokakolu, lūdzu.

      Viesmīlis vieglā gaitā aizsoļoja. Žozefīnei vajadzēja pavingrot. Viņa bija apvēlusies. Viņa bija izvēlējusies tieši šo dzīvokli, lai varētu staigāt pa Buloņas meža takām. Žozefīne ierāva vēderu un apņēmās vairākas minūtes turēties taisni, lai trenētu muskuļus.

      Garāmgājēji nesteidzīgi klīda pa ietvi. Citi soļoja garām, tiem uzgrūdās un pat neatvainojās. Aizsoļoja apskāvušos jauniešu pāris. Puisis bija aplicis roku meitenei ap pleciem, viņa pie krūtīm bija piespiedusi grāmatas. Viņš kaut ko čukstēja meitenei ausī, un viņa klausījās.

      Par