Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

meklēja īstos vārdus. Nogurums vilka uz leju plakstiņus un notrulināja.

      – Daudz samākslotāki, daudz izsmalcinātāki. Ne tik familiāri.

      – Tu gribi teikt, ka viņi ir stīvi un salti? Kā līķi.

      – Es negribētu izmantot tādu vārdu, taču tev varētu būt taisnība, mīļā.

      – Tas kungs, kurš kopā ar mums brauca liftā – es jutu, ka viņš iekšpusē ir pavisam auksts. Varētu teikt, ka viņu viscaur klāj zvīņas, un viņš redz tikai sevi …

      – Un Pols? Tu domā, ka arī viņš ir stīvs un salts?

      – Ak, nē! Pols…

      Zoē aprāvās un klusi nomurmināja:

      – Pols ir stilīgs, mammu, es ļoti gribētu ar viņu iedraudzēties.

      – Bet tu taču vari kļūt par viņa draudzeni, mīļā…

      – Tu domā, ka viņš uzskata mani par stilīgu?

      – Lai nu kā, viņš ar tevi runāja, piedāvāja tevi iepazīstināt ar Vandenbrokiem. Es teiktu, ka viņš tevi grib satikt vēlreiz un uzskata tevi par ļoti jauku.

      – Tu tiešām tā domā? Bet man liekas, ka viņš par mani neinteresējas. Zēni par mani parasti neliekas ne zinis. Hortenze gan ir stilīga.

      – Hortenze ir četrus gadus vecāka par tevi. Kad tu būsi tikpat veca kā viņa, gan redzēsi!

      Zoē domīgi raudzījās uz māti, it kā vēlētos noticēt, taču viņai būtu ļoti grūti iedomāties, ka valdzinājuma un skaistuma jomā viņa kādu dienu varētu līdzināties savai māsai. Nolēmusi neko neteikt, Zoē nopūtās. Aizvēra acis, aizvērsa seju un paviļāja pirkstos rotaļu lācīša kāju.

      – Mammu, es negribu izaugt liela. Zini, reizēm man ir tik ļoti bail…

      – No kā?

      – Nezinu. Un no tā man ir bail vēl vairāk.

      Tieši no šādām pārdomām visvairāk bija bail pašai Žozefīnei.

      – Mammu… kā var zināt, ka esi pieaugusi?

      – Tad, kad vari pieņemt ļoti svarīgus lēmumus viena pati, nekad nevienam neko nevaicājot.

      – Tad jau tu esi pieaugusi… Tu esi ļoti, ļoti pieaugusi!

      Žozefīne labprāt būtu atklājusi meitai, cik bieži šaubās, cik bieži paļaujas uz gadījumu, nejaušību, nākamo dienu. Viņa bieži rīkojās saskaņā ar intuīciju, centās izlabot kļūdas, maldījās vai meklēja mierinājumu saprātīgos spriedumos. Un tomēr savus panākumus viņa vienmēr piedēvēja nejaušībai. Un vai tad viss vienmēr pavisam noteikti neizvērtās labi, Žozefīne sev jautāja, glāstīdama Zoē degunu, vaigus, pieri, matus un klausīdamās viņas klusajā elpā. Kad Zoē bija aizmigusi, viņa nolika galvu uz Zoē spilvena, meitas mierinošajā klātbūtnē smeldamās spēku vairs nedomāt par to, kas bija noticis, un tad devās uz savu istabu.

      Žozefīne aizvēra acis un mēģināja aizmigt. Ikreiz, laižoties miegā, viņa atkal sadzirdēja vīrieša izkliegtās lamas un sajuta, kā viņa kāja ar divkāršu spēku triecas pret miesu. Žozefīni viscaur pārņēma sāpes. Viņa piecēlās un sameklēja somiņā plastmasas pudelīti, ko bija iedevis Filips. Tās bija uz Irisas naktsgaldiņa atrastās miegazāļu tabletes. Es vairs negribu, lai viņa tās glabā rokas stiepiena attālumā. Nekad jau nevar zināt. Ņem, Žo, noliec tās pie sevis.

      Žozefīne izņēma vienu Stilnox un nopētīja mazo, balto tabletīti, netikdama gudra par ieteicamo devu. Tad nolēma iedzert pusi tabletes. Noskaloja to ar glāzi ūdens. Viņa vairs negribēja ne par ko domāt. Gulēt, gulēt, gulēt.

      Rīt, sestdien, viņa piezvanīs Šērlijai.

      Sarunas ar Šērliju Žozefīni nomierināja. Šērlija prata salikt visu pa vietām.

      Vai tas bija pārkāpums – neziņot policijai? Varbūt man vajadzēja ziņot anonīmi? Vai mani vēlāk var apsūdzēt par līdzdalību, ja tas tips atkal uzradīsies? Viņa svārstījās, grasījās celties, taču tad ieslīga miegā.

      Nākamajā rītā Žozefīni pamodināja Zoē, kura ielēca viņas gultā, vicinādama atnesto pastu. Viņa pacēla rokas, lai aizsegtos no gaismas.

      – Bet, mīļā, cik tad ir pulkstenis?

      – Pusdivpadsmit, mammu, pusdivpadsmit!

      – Ak dievs, cik ilgi es esmu nogulējusi! Vai tu jau sen esi augšā?

      – Lalalilalalā! Es piecēlos, tiklīdz pamodos, aizgāju paskatīties, vai mums nav atnests pasts, un uzmini, ko es atradu?

      Žozefīne uzslējās sēdus, piespiedusi plaukstu pie galvas. Zoē vicināja aplokšņu žūksni.

      – Ziemassvētku katalogu? Idejas dāvanām?

      – Nemaz arī ne, mammu, nemaz arī nē! Kaut ko daudz labāku…

      Ak dievs, cik viņas galva bija smaga! Pa to soļoja pulks ar naglotiem apaviem. Pakustoties viss sāpēja.

      – Vēstuli no Hortenzes?

      Hortenze nekad nemēdza rakstīt. Viņa zvanīja pa telefonu. Zoē papurināja galvu.

      – Auksts, mammu, pavisam auksts! Tu nemaz neuzminēji!

      – Es nezinu, ko teikt.

      – Tā ir sensāciju sensācija! Super–hiper–ultra–graujoši–neprātīgi! Tas ir jaunums, kas pārspēj visu un sagrauj mēnesi un visas pasaules galaktikas! Kisses and love and peace all around the world! Lai spēks ir ar tevi, mana māsa. Yo! Brother!

      Katru kliedzienu pavadīja sparīgs kājas piesitiens, kas atbalsojās matracī, it kā Zoē būtu transa pārņemts indiānis, kurš svin savu uzvaru, vicinādams skalpu.

      – Beidz lēkāt, mīļā. Man tūlīt pārsprāgs galva!

      Zoē pameta kājas gaisā un ar visu svaru atkrita gultā. Izspūrusi, uzvaras prieka pārņemta, smaidīdama tik plati, it kā būtu laimējusi loterijā, viņa paziņoja:

      – Pastkartīte no tēta! Kartīte no mana tētiņa! Viņam klājas labi, viņš vēl ir Kenijā, viņš raksta, ka vēl nevar pie mums atbraukt, jo ir bijis apmaldījies džungļos, kur ir vieni vienīgi krokodili, taču nevienu brīdi, vai dzirdi, mammu, nevienu brīdi viņš nav pārstājis par mums domāt! Un viņš mani apskauj no visa sava mīļā tētiņa spēka!

      Lalalilalalā! Esmu atguvusi savu tētiņu!

      Un, pēdējo reizi no prieka apmetusi kūleni, viņa uzkrita virsū mātei, kura sāpēs saviebās: Zoē bija saspiedusi viņai roku.

      – Es esmu laimīga, mammu, tu pat nevari iedomāties, cik laimīga es esmu! Man bija bail tev to teikt, taču es jau domāju, ka viņš ir miris. Ka viņu aprijis kāds krokodils. Vai tu atceries, kā man bija bail skatīties uz visiem tiem pretīgajiem nezvēriem? Jā, es biju pārliecināta, ka reiz kādu dienu viņš tiks aprīts dzīvs!

      Zoē plati atvēra muti un noplātīja to, atdarinādama krokodilu, kurš ar saviem žokļiem košļā medījumu.

      – Viņš ir dzīvs, mammu, viņš ir dzīvs! Viņš drīz vien piezvanīs pie mūsu durvīm…

      Tad viņa izbijusies izslējās.

      – Palīgā! Viņš nezina mūsu jauno adresi! Viņš nemūžam mūs neatradīs!

      Žozefīne pastiepa roku, lai paņemtu pastkartīti. Tā patiešām bija no Kenijas. Zīmoga datums liecināja, ka tā pirms mēneša ir izsūtīta no Monbasas, un uz kartītes tik tiešām bija norādīta viņu Korbevuā adrese. Žozefīne pazina Antuāna rokrakstu, viņa lielīgo rakstības stilu.

      Manas