Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

pūlējās runāt tā, it kā nejustu sirds asos, sāpīgos pukstus.

      – Es pagrabā dzirdēju troksni, kāds taisīja “bum–bum”, nokāpu lejā un ieraudzīju Polu, kurš spēlēja bungas. Skaties, mammu, viņš savā pagrabā ir iekārtojis mūzikas studiju.

      Zoē uzaicināja māti iemest skatienu Pola studijā. Tur bija novietotas bungas, lielas bungas, caurspīdīgas bungas, trīs tamtami un divi šķīvji. Visu papildināja mūziķa krēsls ar melnu skrūvi un uz caurspīdīgajām bungām noliktās bungu vālītes. Uz krēsla bija sakrautas nošu partitūras. Pie griestiem šūpojās spuldze, kas meta blāvu gaismu.

      – Ļoti labi, – Žozefīne piezīmēja un apvaldīja šķavas, jo degunā iekutējās putekļi. – Ļoti labs materiāls. Patiešām profesionāli.

      Viņa runāja, pati nezinādama, ko. Viņa neko nesaprata.

      – Normāli. Tas ir Tama Swingstar. Es to dabūju pagājušajos Ziemassvētkos, un nākamajos es tikšu pie Ride Giantbeat.

      Žozefīne klausījās, precīzo atbilžu iespaidota.

      – Un vai pagrabā tu esi ierīkojis skaņu izolāciju?

      – Nuja… Jo citādi ir troksnis, kad es spēlēju. Es vingrinos šeit un vēl eju pie viena puiša, kurš dzīvo mājā Kolomba avēnijā. Pie viņa var spēlēt, nevienam netraucējot. Šeit cilvēki sūdzas… It īpaši tas tips kaimiņos.

      Viņš ar zodu norādīja uz līdzās esošo pagraba telpu.

      – Varbūt tev nav pienācīgas skaņu izolācijas … – Zoē ieminējās un paskatījās uz pagraba sienu, kas bija klāta ar baltu izolācijas materiālu.

      – Tikai nevajag pārspīlēt! Te ir pagrabs. Pagrabā nav jādzīvo. Tētis teica, ka es varu laist vaļā maksimāli, jo tas vecis ir profesionāls īgņa. Vienmēr ar kaut ko neapmierināts. Visās mājas līdzīpašnieku sapulcēs viņš ar kādu salamājas.

      – Varbūt viņam ir pamatots iemesls tā darīt…

      – Tētis teica, ka ne. Viņš visiem krīt uz nerviem. Viņš par visu uztraucas. Ja kāda automašīna tiek novietota uz ietves, viņam piemetas histērija! Mūs viņš labi pazīst, mēs te jau dzīvojam divus gadus, bet vai zināt…

      Puisis pašūpoja galvu kā bezpalīdzīgs pieaugušais. Viņš bija vecāks par Zoē, taču viņa sejā vēl bija redzamas bērnības pēdas un šaurie pleci vēl nebija tik plati kā pieaugušam vīrietim.

      – Nolādēts! Re, kur viņš ir! Slēpjamies! – Pols nočukstēja.

      Viņš aizrāva pagraba durvis ciet aiz sevis un Zoē. Žozefīne ieraudzīja ļoti labi ģērbušos gara auguma vīrieti, kurš izturējās tik valdonīgi, it kā pagraba gaiteņi piederētu viņam.

      – Labvakar, – Žozefīne norija siekalas un pagriezās pret sienu.

      – Labvakar, – atteica vīrietis un pagāja viņai garām pat nepaskatījies.

      Viņam mugurā bija pelēka lietišķa stila žakete un balts krekls. Apģērbs izcēla katru muskuli viņa spēcīgajās krūtīs, kaklasaites mezgls laistījās, bet krekla nevainojamās aproces stingri saturēja pelēka perlamutra aproču pogas. Sameklējis kabatā atslēgas, viņš atslēdza sava pagraba durvis un aizvēra tās sev aiz muguras.

      Pārliecinājies, ka vīrietis ir prom, Pols atkal iznāca ārā.

      – Vai viņš kaut ko teica?

      – Nē, – Žozefīne atbildēja. – Manuprāt, viņš pat nepaskatījās.

      – Nemaz nebrīnos. Viņš netērē laiku pļāpām.

      – Vai tā saka tavs tēvs? – noprasīja Žozefīne, uzjautrināta par zēna nopietnību.

      – Nē. Mamma. Viņa pazīst visus mājas iedzīvotājus. Runā, ka viņa pagrabs ir ļoti labi iekārtots. Tur ir darbnīca ar visiem iespējamiem darbarīkiem! Un mājās viņam ir akvārijs. Ļoti liels, ar zemūdens alām, augiem, fluorescējošiem rotājumiem, mākslīgām salām. Bet tur iekšā nav nevienas zivs!

      – Tava māte nu gan daudz zina! – Žozefīne secināja, nopratusi, ka no sarunām ar Polu varēs daudz uzzināt par mājas iedzīvotājiem.

      – Māte ne reizi nav pie viņa uzaicināta! Tikai vienreiz iegāja, kad viņa tur nebija, kopā ar vārtsardzi, jo dzīvoklī bija sākusi darboties signalizācija, un to vajadzēja apklusināt. To uzzinājis, viņš kļuva ļoti dusmīgs. Neviens nedrīkst pie viņa rādīties. Es pazīstu viņa bērnus, nujā, bet viņi nekad neaicina ciemos. Vecāki viņiem neļauj to darīt. Pa dienu viņi nekad nenāk pagalmā. Viņi iznāk tad, ja vecāku nav mājās, jo citādi viņiem sadod pa ādu! Toties otrajā stāvā pie Vandenbrokiem vienmēr var nākt, viņiem ir liels televizors pa visu viesistabas sienu ar divām skandām un Dolby stereo. Kad Vandenbroka kundzei bija dzimšanas diena, viņa sarīkoja ballīti un ielūdza visu māju. Es draudzējos ar Flēru un Sebastjēnu. Ja Zoē vēlas, es varu arī viņu ar abiem iepazīstināt.

      – Vai viņi ir jauki? – Žozefīne noprasīja.

      – Jā, superjauki. Viņš ir ārsts. Sieva dzied operas korī. Viņai ir superskaista balss. Viņa bieži dzied vokalīzes, tās var dzirdēt liftā. Viņa vienmēr apvaicājas, kā man sokas ar mūziku. Viņa teica, ka varu iet pie viņiem spēlēt klavieres, kad vien es to vēlos. Flēra spēlē vijoli, Sebastjēns saksofonu…

      – Es arī gribu iemācīties kaut ko spēlēt, – iejaucās Zoē, juzdamās atstāta novārtā.

      Viņa paskatījās uz Polu padevīgi kā maza meitenīte. Ar savām zeltaini brūnajām acīm, sarkanbrūno matu cekulu viņa līdzinājās palīdzības lūdzējai.

      – Tu nekad neesi spēlējusi nevienu instrumentu? – Pols pārsteigts noprasīja.

      – Nē… – Zoē nokaunējusies atteica.

      – Es sāku spēlēt klavieres, mācīties solfedžo un pārējos krāmus, tagad man tas viss ir jau līdz kaklam. Esmu pārgājis pie bungām.

      Spēlēt grupā ir daudz jautrāk…

      – Tev ir grupa? Kā to sauc?

      – “Klaidoņi”. Šo nosaukumu izdomāju es… Labs, vai ne?

      Žozefīne piedalījās abu jauniešu sarunā un atkal sajuta nemieru. Pašpārliecinātais Pols deva padomus visās jomās, bet Zoē atradās uz izmisuma robežas, jo nespēja piesaistīt viņa uzmanību. Viņas seja bija sasprindzināta, uzacis sarauktas, lūpas sakniebtas, bet skatiens – izmisuma pilns. Žozefīne varēja manīt, ka Zoē cenšas izdomāt kaut ko aizraujošu, lai izceltos zēna acīs. Kopš vasaras viņa bija ļoti izstiepusies, taču augums vēl bija bērnišķīgi apaļīgs.

      – Vai tu negribi mums drusku parādīt, kā tu spēlē? – Zoē sāka diedelēt, iztukšojusi savu pavedināšanas paņēmienu krājumu.

      – Varbūt tagad nav īstais brīdis, – Žozefīne iejaucās, ar acīm norādīdama uz kaimiņu pagrabu. – Varbūt kādu citu reizi…

      – Ā! – Zoē vīlusies piekāpās.

      Viņa bija padevusies un ar kurpes purngalu zīmēja lielus apļus.

      – Tagad mums jāiet vakariņās, – Žozefīne turpināja, – un esmu pārliecināta, ka arī Pols drīz kāps augšā…

      – Es jau pavakariņoju. – Puisis uzrotīja piedurknes, paņēma bungu vālītes, sabužināja matus un sāka bungot. – Vai jūs, lūdzu, aizvērsiet durvis aiz sevis?

      – Čau, Pol! – Zoē uzsauca. – Gan vēl tiksimies!

      Viņa