Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

tur jūtos vislabāk.

      – Es par to nemaz nebrīnos!

      – Izvēlējos šo dzīvokli, lai sagādātu prieku Hortenzei, bet viņa aizbrauca dzīvot uz Londonu…

      Žozefīne smagi nopūtās, liekot noprast, ka ar Hortenzi vienmēr tā notiek. Pēc šīs ziedošanās starp viņām bija aizvērušās kādas durvis.

      – Zoē jūtas tāpat. Mēs šeit esam svešas. Ir sajūta, it kā mēs atrastos citā valstī. Cilvēki izturas salti, atsvešināti, klīrīgi. Viņi nēsā svītrotus uzvalkus, un viņiem ir vairāki uzvārdi. Vienīgā dzīvespriecīgā šeit ir vārtu sardze. Viņu sauc Ifigēnija, viņa reizi mēnesī maina matu krāsu no irokēzu sarkanā līdz salti zilam, es nekad viņu nepazīstu, taču, kad viņa nes man pastu, viņas smaids ir īsts.

      – Ifigēnija! Šī sieviete piedzīvos bēdīgu galu! Viņu nogalinās tēvs vai vīrs…

      – Viņa dzīvo sarga namiņā kopā ar saviem diviem bērniem. Zēnam ir pieci, bet meitenei – septiņi gadi. Ik rītu pusseptiņos viņa iznes atkritumus.

      – Ļauj man minēt: viņa drīz kļūs par tavu draudzeni… Es tevi pazīstu.

      Tas nav nekas neiespējams, Žozefīne sev sacīja. Viņa dzied, kad uzkopj pie liftiem, un dejo ar putekļu sūcēja cauruli. Vienīgajā reizē, kad Žozefīne bija pieklauvējusi pie sarga mājiņas durvīm, Ifigēnija bija tās atvērusi, ģērbusies kā kovbojs.

      – Es tev zvanīju sestdien un svētdien, bet tu necēli klausuli.

      – Biju aizbraukusi uz laukiem netālu no Saseksas kopā ar draugiem. Lai nu kā, bet tagad esmu tev piezvanījusi. Kā iet pa dzīvi?

      Žozefīne nomurmināja, ka viss ir labi… taču tad izstāstīja visu sīki un smalki. Šērlija vairākas reizes iesaucās oh! Shit! Žooooozefīīīīne!, lai izrādītu savu pārsteigumu un šausmas, pieprasīja pastāstīt sīkāk, apdomājās un tad ķērās pie visām problēmām pēc kārtas.

      – Sāksim ar to noslēpumaino slepkavu. Lukam ir taisnība, tev vajadzēja parunāt ar pogainajiem. Tā ir taisnība, ka viņš varbūt to izdarīs vēlreiz! Iedomājies, ka viņš varētu nogalināt kādu sievieti tev zem loga…

      Žozefīne tā nedomāja.

      – Mēģini savā liecībā atcerēties visu, ko tu redzēji. Varbūt tev kaut kas īpaši palicis atmiņā?

      – Viņam bija gludas zoles.

      – Apavu zoles? Tu tās redzēji?

      – Jā. Gludas un kārtīgas zoles, it kā viņš būtu izņēmis kurpes no kārbas. Skaisti apavi, zini, Weston vai Church stilā.

      – Ā, – Šērlija novilka, – tas vis nav nekāds priekšpilsētas klaidonis, ja viņš staigā Church apavos. Izmeklēšanai tas nenāk par labu.

      – Kāpēc?

      – Tāpēc, ka no gludām zolēm neko nevar noteikt. Ne cilvēka svaru, ne augumu, ne to, kur viņš pirms tam bijis. Toties no kārtīgi nonēsātiem apaviem šīs vērtīgās ziņas var savākt. Vai tu zini, cik viņam varētu būt gadu?

      – Nē. Katrā ziņā viņš bija spēcīgs. Ak jā! Kad viņš mani lamāja, viņš izklausījās piesmacis. Balss skanēja caur degunu. Viņš runāja kā…

      Žozefīne aizspieda sev degunu un atkārtoja vīrieša vārdus.

      – Un vēl viņš labi smaržoja. Es tev saku, viņš neoda pēc sviedriem vai netīrām kājām.

      – Tas nozīmē, ka viņš rīkojās aukstasinīgi, bez panikas. Viņš bija iepriekš sagatavojies, visu pārdomājis. Visu, kā tas notiks. Viņš vēlējās izjust atriebības, atmaksas jūtas. Viņš uzskatīja, ka atriebjas par kādu nodarījumu. Es to uzzināju tolaik, kad vēl strādāju. Tātad tu saki, ka viņš neoda pēc sviedriem?

      Šie negaidītie vārdi Žozefīni pārsteidza, taču neizbrīnīja. Šērlijas pagātne, viņas saskarsme ar varmācības pasauli – tas viss atkal atgriezās viņas atmiņā, dzirdot šo vienkāršo frāzi. Slēpdama to, kas bija saistīts ar viņas izcelsmi, Šērlija savulaik bija darbojusies viņas majestātes slepenajā dienestā. Viņa bija strādājusi par miesassardzi, iemācījusies cīnīties, aizstāvēt sevi, no pretinieka sejas nolasīt viņa visniecīgākos nodomus, visniecīgākās trīsas. Viņa bija bieži satikusies ar ļaudīm, kas gatavi uz visu, izjaukusi sazvērestības, mācījusies ieskatīties noziedznieku prātos. Žozefīne apbrīnoja viņas aukstasinību. Katrs no mums var kļūt par noziedznieku, taču pārsteidzoši ir nevis tas, ka tā nenotiek, bet gan tas, ka tā nenotiek vēl biežāk, Šērlija mēdza sacīt, kad Žozefīne viņu izvaicāja.

      – Tātad tas nevar būt Antuāns, – Žo secināja.

      – Kāpēc tu tā domā?

      – Pēc… pēc tam, kad biju saņēmusi pastkartīti, es nebiju labi izgulējusies un sev sacīju, ka tas varbūt ir viņš… Man kauns, taču jā…

      – Es labi atceros, ka Antuāns pamatīgi svīda, vai ne?

      – Jā. Kad tuvojās ieskaites, sviedri no viņa tecēja ar straumi. Viņš izskatījās tā, it kā būtu pabāzts zem ūdens krāna.

      – Tātad tas nav Antuāns. Ja nu vienīgi viņš ir pārvērties… taču tu jau pati par to iedomājies.

      – Ak… man kauns!

      – Es tevi saprotu, šāda uzrašanās būtībā ir ērmīga. Vai nu viņš savulaik ir uzrakstījis to kartīti un pieprasījis, lai tā tiek nosūtīta pēc viņa nāves, vai arī ir dzīvs un dodas atpakaļ pie tevis. Pazīstot tavu vīru un viņa tieksmi uz teatrāliem efektiem, to nav grūti iedomāties. Viņam ļoti patika stāstīt pasakas. Viņš gribēja būt ļoti ietekmīgs, ļoti svarīgs! Iespējams, viņš gribēja izspiest no savas nāves visu iespējamo kā tie nožēlojamie aktieri, kuri stundām ilgi gatavojas mirt uz skatuves un stiepj savu tekstu garumā, cik ilgi vien spēdami, lai izceltos starp citiem.

      – Tu esi ļauna, Šērlij.

      – Tādiem kā viņš nāve liekas nejauka; tiklīdz viņš ir miris, viņu jau aizmirst, tiklīdz viņu apglabā, viņš jau ir tukša vieta.

      Viņa bija aizskarta, un Žozefīne neuzdrošinājās viņu pārtraukt.

      – Ar šo kartīti Antuāns ir izkarojis sev vēl vienu papildu dzīves daļu, lai jūs viņu neaizmirstu un būtu spiestas par viņu runāt.

      – Protams, ka es biju satriekta… taču tas ir nežēlīgi pret Zoē. Viņa vienmēr ir uzskatījusi, ka viņas tēvs ir īsts varonis.

      – Es par to nospļaujos! Viņš ir liels egoists. Es tavu vīru nekad neesmu pārāk augstu vērtējusi.

      – Izbeidz! Viņš ir miris!

      – Es ceru, ka tā arī ir. Citādi vēl gadīsies, ka viņš uzradīsies kā ziņnesis pie tavām durvīm!

      Žozefīne izdzirdēja šņākoņu un nosprieda, ka ūdens tējkannā ir uzvārījies. Šērlija izslēdza gāzi, jo šņākšana izbeidzās ar spalgu svilpienu. Tea time. Žozefīne iztēlojās Šērliju virtuvē. Uzmetusi uz pleciem rītakleitu, viņa uzlej verdošo ūdeni uz smaržīgām lapiņām. Viņai piederēja vesela tēju kolekcija. Tās bija sabērtas metāla kārbās, un, paceļot vāku, no tām uzvēdīja skurbinoša smarža. Zaļā tēja, sarkanā tēja, melnā tēja, baltā tēja, “Princis Igors”, “Cars Aleksandrs”, “Marko Polo”. Kad tēja bija trīs minūtes ievilkusies, Šērlija izņēma lapiņas no tējkannas. Viņa ievēroja šo laiku ļoti rūpīgi.

      – Kas attiecas uz Lukas vienaldzību, ko lai tev saku? – Šērlija turpināja, viegli pārlēkdama no viena