Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

piedzīvo tik skaistu mīlas dēku ar Mariusu, un viss nokārtojas. Viņas sirds vairs nav saplosīta.

      Un ko tad lai dara, kad mīlestība izrauj caurumu sirdī, tik lielu caurumu, kas līdzinās bezdibenim, tik milzīgu, ka pa to var redzēt debesis? Žozefīne sev vaicāja, dodamās uz tikšanos ar Luku. Kurš gan var pateikt, ko viņš pret mani jūt? Es neuzdrošinos viņam pateikt “es jūs mīlu”, man bail, ka tas ir pārāk stiprs vārds. Es labi zinu, ka pēc mana “es jūs mīlu” sekos “vai jūs mīlat mani”, un es to neuzdrošinos izteikt, baidīdamās, ka viņš noslēps rokas mēteļa kabatās. Iemīlējusies sieviete taču neizbēgami ir nemierīga un ciešanu pārņemta, vai ne?

      Luka gaidīja pie laivām. Apsēdies uz sola, sabāzis rokas kabatās, izstiepis kājas, pavērsis lielo degunu pret sauli, pār seju nokritusi brūno matu šķipsna. Vēl nepienākusi klāt, Žozefīne apstājās un noskatījās uz viņu. Cik slikti, ka neesmu vieglprātīgi iemīlējusies. Es labprāt vēlētos apkrist ap kaklu mīļotajam cilvēkam, taču man ir bail viņu izbiedēt, un es savelku pazemīgu seju, lai saņemtu viņa skūpstu. Man gribas atrauties. Kad viņš paskatās uz mani, kad uztver manu skatienu, es pielāgojos viņa noskaņai. Es kļūstu mīlīga, kad viņš grib, lai es tāda būtu. Es kvēloju no attāluma, es savaldos, kad viņš tuvojas. Jūs to nezināt, Luka Džambelli, jūs domājat, ka bailīgi smaidu, taču ja jūs uzdrošinātos pasniegt roku mīlestībai, kura manī trako, jūs iegūtu trešās pakāpes apdegumu. Man patīk šī loma; es jums uzsmaidu, jūs mierinu, savaldzinu, es pārtopu maigā un pacietīgā slimniecē un čiepju drupačas, ko jūs atļaujaties man pamest, lai tās pārvērstu biezās smalkmaizēs. Mēs satiekamies jau gadu, un es vairs neatceros, ko jūs man pačukstējāt mūsu pirmās tikšanās reizē. Mīlestībā jūs līdzināties cilvēkam, kuram trūkst ēstgribas.

      Luka bija Žozefīni pamanījis. Viņš piecēlās. Uzspieda viņai uz vaiga vieglu, gandrīz brālīgu skūpstu. Žozefīne atrāvās, jo šis skūpsts viņā bija modinājis neskaidras skumjas. Šodien es ar tevi runāšu, Žozefīne nolēma bikluma radītā drosmē. Es gribu tev izstāstīt savas bēdas. Kas gan tas par mīļoto, no kura jāslēpj savas sāpes un skumjas?

      – Kā klājas, Žozefīne?

      – Labāk drusku pastaigāsimies…

      Aiziet, viņa sev sacīja, saņem drosmi, runā ar viņu, pastāsti par uzbrukumu, pastāsti par pastkartīti.

      – Esmu pavadījis divas briesmīgas dienas, – Luka turpināja. – Piektdien pēcpusdienā, todien, kad bijām norunājuši satikties krodziņā, kurš man nepatīk, bet jums tik ļoti patīk, pazuda mans brālis.

      Luka pagriezās pret Žozefīni un zobgalīgi pasmaidīja.

      – Viņam bija norunāta vizīte pie speciālista, kurš viņu ārstē no dusmu lēkmēm, taču viņš tur nav rādījies. Es izmeklējos visur, bet viņš atradās tikai šorīt. Galīgi netīrs. Biju sācis domāt, ka noticis visļaunākais. Esmu ļoti izmisis, ka liku jums veltīgi gaidīt.

      Luka satvēra Žozefīnes plaukstu, un garās, sausās, karstās rokas pieskāriens viņu satrauca. Žozefīne piekļāva vaigu Lukas mēteļa piedurknei. Tad paberzējās gar to, kā sacīdama: tas nav nekas traks, es jums piedodu.

      – Es jūs gaidīju un tad aizgāju vakariņās kopā ar Zoē. Sacīju sev, ka jums noteikti gadījušās kādas nepatikšanas ar… ē… Vitorio.

      Likās savādi nosaukt vārdā vīrieti, kuru Žozefīne nepazina, tomēr ienīda. Tas radīja neīstas tuvības sajūtu. Kāpēc es viņu ienīstu?

      Viņš man neko nav nodarījis.

      – Kad brālis šorīt atgriezās, es viņu jau gaidīju. Biju nogaidījis vakar visu dienu un vēl visu šo nakti, sēžot uz viņa dīvāna. Viņš skatījās uz mani tā, it kā nemaz nepazītu. Viņš bija pārguris. Burtiski iekrita dušā un pat neiztīrīja zobus. Pierunāju viņu iedzert miegazāļu tableti un likties gulēt, jo viņš vairs neturējās kājās.

      Lukas roka satvēra Žozefīnes plaukstu, it kā vēloties, lai viņa sajūt bēdas, ko bija radījušas šīs divas dienas, pilnas gaidu un domu par visļaunāko.

      – Vitorio mani padara nemierīgu, es vairs nezinu, ko iesākt.

      Turpat līdzās apstājās divas jaunas, slaidas skrējējas. Aizelsušās viņas turēja rokas piespiestas pie krūtīm un skatījās pulkstenī, lai izrēķinātu, pēc cik ilga laika atkal jāatsāk skriet. Viena no viņām aprauti iesāka:

      – Tātad es viņam saku – bet ko tu īsti gribi? Un viņš man saka, tu zini, ko viņš uzdrošinās man pateikt? Lai es izbeidzu viņam uzmākties. Es – uzmākties? Zini ko, man vienreiz pietiek. Es to vairs nevaru izturēt. Un kas būs pēc tam? Man vajadzēs tēlot viņam geišu? Pazemoties? Taisīt viņam ēst un paplest kājas ikreiz, kad viņš pavēlēs? Tad jau labāk dzīvot vienai. Tad vismaz man būs miers un vairs nebūs tā jānoņemas!

      Niknas apņēmības pārņemtā jaunā sieviete piespieda rokas pie krūtīm. Viņas iegarenās, brūnās acis dusmās samiedzās. Draudzene piekrītoši nošņaukājās un deva zīmi atsākt skrējienu.

      Luka noskatījās viņām pakaļ.

      – Tad jau neesmu vienīgais, kuram ir problēmas!

      Nu ir īstais brīdis pastāstīt par savām nedienām, saņemies, Žozefīne sevi mudināja.

      – Man arī… Man arī ir problēmas.

      Luka izbrīnīts savilka uzaci.

      – Man ir gadījies kaut kas nepatīkams un kaut kas pārsteidzošs, Žozefīne sacīja, pūlēdamās runāt rotaļīgi. – Ar ko lai sāku?

      Pie viņiem pieskrēja melns labradors un ielēca ezerā. Luka cītīgi vēroja, kā suns peld pa zaļgano ezera ūdeni. Ūdens bija tik netīrs, ka uz tā virsmas veidojās varavīkšņaini apļi. Pavēris muti, suns elsoja un peldēja. Saimnieks tam pameta bumbiņu, un suns sparīgi peldēja tai pakaļ. Uz dzīvnieka melnās, spīdīgās spalvas krājās šķidruma pērlītes, apkārt šļakstījās ūdens; pīles strauji papeldēja nost un sašutušas palika šūpojamies gabaliņu tālāk.

      – Tie suņi ir neiedomājami! – Luka iesaucās. – Skatieties!

      Dzīvnieks atgriezās. Tas nopurinājās, izšļakstinādams ūdeni, un nolika bumbu saimniekam pie kājām. Tas luncināja asti un rēja, mudinādams atsākt rotaļu. Vai tad es nedaru tāpat, Žozefīne sev jautāja, ar acīm sekodama aizlidojošajai bumbai un sunim, kurš atkal iemetās ūdenī.

      – Ko jūs man pirmīt teicāt, Žozefīne?

      – Es teicu, ka ar mani ir notikušas divas lietas: kaut kas varmācīgs un kaut kas dīvains.

      Viņa ar piespiešanos pasmaidīja, lai stāsts neizklausītos tik nopietns.

      – Esmu saņēmusi kartīti no Antuāna… ē… jūs jau zināt, no mana vīra…

      – Bet es biju pārliecināts, ka viņš ir…

      Luka neuzdrošinājās izrunāt šo vārdu, un Žozefīne nopūtās:

      – Miris?

      – Jā. Jūs man teicāt, ka…

      – Es arī tā domāju.

      – Būtībā tas ir savādi.

      Žozefīne gaidīja, ka Luka, reaģējot uz šo jaunumu, uzdos kādu jautājumu, izteiks pieņēmumu, izrādīs pārsteigumu, vienalga ko, taču viņš tikai sarauca pieri un noprasīja:

      – Un kāds ir tas otrs, nelāgais jaunums?

      Ko? Žozefīne klusībā noprasīja. Es viņam paziņoju, ka miris cilvēks raksta pastkartītes, nopērk marku, uzlīmē to uz pastkartītes, iemet to pastkastē, bet viņš man