Karalienes zvērests. K. V. Gortners

ko apsolīju. Tomēr es esmu karalis un man ir tiesības mainīt lēmumu. Beltrans de la Kveva ir mans pavalstnieks. Lai viņš vakariņo kopā ar pārējiem pavalstniekiem, kā pieklājas.

      Karaliene iespieda pirkstus man rokā. – Enrike, vai tas ir gudri darīts? Jūs zināt, cik ātri Beltrans apvainojas, un jūs apsolījāt šovakar viņu pagodināt.

      – Mani nesatrauc viņa aizvainojums, – Enrike salti atcirta, bet man radās nojausma, ka viņam ir nepatīkamas jebkādas sadursmes, it īpaši ar sievu. – Pirmo reizi kopš manas kāpšanas tronī pie manis ieradušies tuvākie radi. Šodien viņi vakariņos kopā ar mani. Tāda ir mana pavēle.

      Žuana saspringta iesmējās. – Jā, protams! Nevajag jau uzreiz pavēlēt, mīļais. Bet uz paaugstinājuma mums visiem nepietiks vietas. Vai vēlaties, lai zvilnam uz spilveniem kā mauri?

      Enrike ierunājās vēl skarbāk: – Es teicu, ka man pievienosies Izabella un infanti. Jūs varat ēst, kur vēlaties. Tādējādi sagādāsiet vietu Beltranam de la Kvevam, kura pašcieņa jums acīmredzot ir svarīga.

      Karaliene sastinga. Es nesapratu, vai viņu pārņēmis niknums vai šausmas.

      – Es pievienošos Viņas Augstībai, – Alfonso ierosināja. – Tādējādi arī viņa būs blakus savai ģimenei.

      – Jūs esat lieliski audzināts, brāli. – Enrike palūkojās uz Alfonso. – Ja Viņas Gaišība neiebilst, drīkstat vakariņot kopā ar viņu.

      Alfonso dedzīgi uzlūkoja karalieni. Viņš saskatīja tikai apbēdinātu sievieti, jo bija pārāk jauns un nepieredzējis, lai aptvertu to, kas man bija sāpīgi skaidrs. Žuana laida pasaulē bērnu pēc gadiem ilgušas neauglības, bet Enrike viņai neveltīja pienācīgu cieņu vai mīlestību. Vai Beatrisa ceļā uz Avilu man teikusi patiesību? Vai galmā valda šaubas par bērna izcelsmi? Varbūt pat mans pusbrālis nebija pārliecināts, ka ir meitenes tēvs?

      – Kā gan es varu noraidīt šādu pagodinājumu? – Karaliene veltīja Alfonso piespiesti koķetu smaidu un pamāja savām dāmām. Viņas devās pie tuvējā galda.

      Kamēr sargi aiznesa troni un uzlika uz paaugstinājuma galdu, es vēroju arhibīskapu. Viņš bija saraucis biezās, melnās uzacis un piekalis skatienu karalienei, kas dižmanīgi nosēdināja Alfonso sev pie labajiem sāniem. Mani izbrīnīja neslēptais nicinājums arhibīskapa sejā; līksmes maska uz brīdi nozuda, un es pamanīju zem tās kaut ko daudz skarbāku un baisāku.

      – Atvainojiet, Jūsu Majestāte, – viņš vērsās pie Enrikes, – man steidzami kaut kas jānokārto.

      Mans pusbrālis izklaidīgi pamāja. Karriljo pielieca galvu, atvadījās no manis un klusēdams aizgāja. Es biju gandrīz pārliecināta, ka viņa piepešo nozušanu izraisījusi acīmredzamā nepatika pret karalieni, un ar skatienu pavadīju viņu, līdz Beatrisa tik tikko dzirdami nostājās man blakus un pačukstēja: – Es gribu jums kaut ko pastāstīt.

      – Ne tagad, – es atbildēju. – Sameklē donu Čakonu. Nezinu, kur viņš ir, un Alfonso nevajadzētu pārāk ilgi vienam pašam uzturēties blakus karalienei un viņas dāmām.

      Es apsēdos blakus Enrikem, un Fernando ieņēma vietu karalim pie otriem sāniem. Mans augums trīsēja. Es nospriedu, ka vainojams nogurums un izsalkums; Arevalo es šajā laikā jau sen būtu paēdusi, noskaitījusi lūgšanas un devusies gulēt. Bet, kad kalpotāji atnesa pirmos ēdienus – mežacūkas cepeti ar artišokiem un Larjohas mērcē pagatavotu brieža gaļu –, es sapratu, ka man grūti apēst pat kumosu. Visa mana uzmanība bija pievērsta karalienei, kas tukšoja vīna kausus citu pēc cita, līdz viņas vaigi kļuva koši sārti. Viņa liecās tuvāk Alfonso, glāstīja tam vaigus un kaut ko čukstēja ausī. Pie galda viņiem blakus sēdēja marķīza brālis Pedro Hirons un ar rokām plosīja brieža stilbu. Pār zodu viņam tecēja asiņaina sula, un viņš ar asu rokas mājienu pavēlēja piepildīt kausu. Viljens nekur nebija manāms. Vai viņš sekoja Karriljo?

      – Jums tas viss noteikti šķiet savādi, – Enrike piepeši ieminējās, un es satrūkusies pagriezos pret viņu. – Šāda pārmērība. Man teica, ka Arevalo tā nebija. Ja nemaldos, jūs ar brāli un māti dzīvojāt ļoti pieticīgi.

      – Taisnība. Tomēr mums nekā netrūka. Pieticība reizēm ir īsta svētība.

      – Un es redzu, ka jūs dodat priekšroku ūdenim, – karalis sacīja, palūkojies uz manu kausu, ko es apsedzu ar plaukstu, tiklīdz man tuvojās pāžs ar karafi. – Vai vīnu nedzerat?

      – No vīna, pat neatšķaidīta, man bieži rodas galvassāpes. – Runājot es pamanīju, ka Fernando pieliecas un biedējoši uzmanīgi vēro mani garām Enrikem.

      – Arī man vīns negaršo, – karalis atzinās. – Es to dzeru tikai svinīgos pasākumus. Segovijā ir daudz tīra ūdens; kalnos tas ir svaigs un vēss. Romiešu laikos ūdens ieplūda caur akveduktu, bet tas šobrīd ir bojāts. Es vienmēr esmu gribējis to salabot. – Karalis brīdi klusēja, kodīdams apakšlūpu. – Vēlos jums atvainoties. Es nerūpējos par jums un brāli, kā to vajadzēja darīt. Nav tā, ka man bija vienalga. Karaļa darbs… tas nav tāds, kā šķiet novērotājam no malas. Tagad es mūsu tēvu izprotu daudz labāk nekā viņa dzīves laikā.

      Es ielūkojos viņam acīs un klusi jautāju: – Kādā ziņā?

      – Tēvs reiz man atklāja, ka būtu gribējis dzimt parastā ģimenē, lai nevajadzētu turēt visas pasaules smagumu uz saviem pleciem. – Enrike noskumis pasmaidīja. – Pēdējā laikā arī es bieži jūtos tāpat.

      No karaļa mutes šie vārdi skanēja ļoti dīvaini. Monarhi valdīja tāpēc, ka viņiem šādas tiesības piešķīris Dievs, kura priekšā viņi ir atbildīgi. Mantot varu bija ārkārtīgs pagodinājums, nevis lāsts, no kura atbrīvoties. Es piepeši atcerējos pēdējo reizi, kad redzēju Enriki, un savādo smaidu viņa sejā, kamēr viņš vēroja mani skūpstām tēvu, alkaini pārliecies pār stingstošo augumu. Vai es tikai iztēlojos šīs alkas? Varbūt patiesībā viņu toreiz māca bažas? Bērna acīs abas šīs izjūtas izskatās teju vienādi, un Enrike nelīdzinājās cilvēkam, kurš jebkad gribējis nonākt visu uzmanības lokā.

      – Tieši tāpēc es priecājos, ka esat šeit, – viņš sacīja. – Ģimenei jābūt kopā, un mēs esam maz laika pavadījuši cits cita tuvumā. Jūs man piekrītat, vai ne? Jūs priecājaties būt šeit? Pat neapjautusi, ko grasos darīt, es pieskāros viņa plaukstai. Mani pirksti izskatījās balti un smalki uz viņa matiņiem apaugušās ādas, ko sedza brūni vasaras raibumi. – Es priecājos par iespēju jūs satikt. Un Segovija ir ļoti skaista. Man tikai nepieciešams laiks, lai ar visu aprastu. Kā jau teicāt, man galms ir pavisam svešs.

      Fernando pamāja un atzinīgi pasmaidīja, stiprinādams manu pārliecību par sevi. Man viņa domas kāda neizskaidrojama iemesla dēļ šķita svarīgas. Es jutu, ka viņš no manis gaida tikai labāko.

      – Kas man jādara, lai jūs šeit justos kā mājās? – Enrike likās norūpējies. – Runa ir par jūsu māti, vai ne? Jūs negribējāt viņu pamest. Jums viņas pietrūkst.

      Kādu brīdi es vilcinājos, jo nezināju, ko atbildēt. Man patiesi trūka ērtību, ko sniedza nelielā istabiņa Arevalo. Es ilgojos pēc suņu rejām naktī un kalpotāju rosības, saklājot galdu ēdamzālē donjas Klaras drūmā skatiena pavadībā. Bet… vai man pietrūka mātes? Man nebija ne jausmas.

      – Starp citu, es ierosināju atvest šurp arī viņu, – Enrike satraukts atzinās, – bet Karriljo ieteica to nedarīt. Viņa pārāk spēcīgi jūs abus ietekmētu, kā jau to parasti dara mātes, un Alfonso jāmācās ieņemt otro vietu troņmantnieku rindā. Man izdevās neatklāt, kāda trauksme mani pārņem. Vai māte zināja, ka varēja saņemt uzaicinājumu uz galmu? Vai arī Karriljo viņai