Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

bija. Bet es spēju paredzēt, kāda tad izvērstos mūsu dzīve, un tādu es to nevēlējos. Es mūždien plēsos ar savu māti un māsām, savukārt tu vēlējies, lai mēs apprecamies, un būtu man sekojis, ja es pateiktu, kurp dodos.

      – Kurp tu devies?

      Viņa izlikās nedzirdam jautājumu. – Mēs vēl bijām tīrie bērni. Dieva dēļ, abiem tikai septiņpadsmit. Kopš trīspadsmit gadu vecuma kopā un neiepazinuši nevienu citu. Aptuveni pēc gada es uzrakstīju vēstuli savai māsai Ritai. Viņa atbildēja, pastāstīja man par tevi, par notikumiem fermā un mammas friziersalonā. Vai to tu atceries? – Dziļi rīklē noguldzēja spurciens. – Sasodītais salons. “Pārkeres ilgviļņi”. Es ienīdu visu, kas ar to saistīts. It īpaši ūdeņraža pārskābes smaku, ko mēs nekādi nespējām dabūt laukā no drēbēm.

      Mets atcerējās gan, jo arī viņš oda pēc ūdeņraža pārskābes, ja bija pavadījis vakaru kopā ar Grētu. Gribējās izlabot, ka viss nebūt nesākās trīspadsmit gadu vecumā, tomēr viņš iekoda mēlē. Trīspadsmit gadu vecumā viņi pirmo reizi saskūpstījās, bet bija turējušies kopā jau ilgi pirms tam.

      – Es apjautājos par tevi Ritai, – Mets bilda. – Izprašņāju visas tavas māsas. Tev nav ne jausmas, cik bieži es to darīju. Tātad Rita man meloja gadiem ilgi.

      – Viņa turēja man doto solījumu. Es dzīvoju Londonā. Lāgā neatceros, varbūt gadus desmit? Pēc tam pārcēlos uz Itāliju.

      – Tu dzīvoji Londonā, es arī. – Šķita neticami, ka viņš nav sajutis Grētas tuvumu.

      – Zinu, es visur ar skatienu meklēju tevi. Pastāvīgi mēģināju ieraudzīt cilvēkus no dzimtās puses, bet jocīgi, ka ne reizi nesastapu nevienu pašu.

      – Tādā gadījumā tu laikam dzīvoji ļoti klusu un noslēgtu dzīvi.

      – Tici man, visādu citādu, tikai ne klusu un noslēgtu. Rita man nepastāstīja par Konstansu Bredliju. Tas ir, Koniju – man jāpierod viņu saukt šādi. Varbūt māsa domāja, ka tas mani sāpinās.

      Mets nevaicāja, vai viņa patiešām būtu jutusies sāpināta, jo nevēlējās uzzināt atbildi. Grētas balss kļuva aizvien klusāka un tālāka.

      – Saki man, ka esi bijis laimīgs, – viņa palūdza.

      – Lielākoties patiešām biju laimīgs. – Un tā bija patiesība. Mets nevarēja apgalvot, ka bijis nelaimīgs, bet patiesībai atbilda arī tas, ka daudzreiz viņš nejutās pārliecināts, vai patiešām tāds ir. Gluži vienkārši viņš nemēdza sev ik pa laikam uzdot šādu jautājumu. Darbs, cits pēc cita dzimušie bērni, ķildas un salabšanas ar Koniju. Normāla ikdienas dzīve, un līdz šai nedēļas nogalei Mets būtu droši apgalvojis, ka dzīvojis visnotaļ krietnu, varbūt pat panākumiem svētītu dzīvi, ja par panākumu kritēriju uzskatāmi materiālas dabas ieguvumi.

      Grēta bija aizmigusi. Tagad būtu īstais brīdis piezvanīt Konijai, lai mēģinātu paskaidrot savu rīcību – sev gluži neizprotamu iemeslu dēļ viņš jutis, ka nepieciešams pavadīt kopā ar Grētu vēl dažas dienas. Iespējams, vecās labās ziņkārības pēc, lai noskaidrotu, kur viņa pagaisusi, kad abi bija pavisam jauni. Kas atgadījies ar viņas pāragri mirušo dēlu? Mets sirsnīgi un izjusti atvainosies, ka uzvedies sev tik neraksturīgi, ka noklīdis no īstā ceļa. Teiks, ka mīl savu sievu un izlūdzas viņai piedošanu. Pēc tam Mets piezvanīs uz lidostu un dosies projām ar pirmo rīta reisu.

      Saudzīgi atsvabinājis Grētas matos ievijušos pirkstus, viņš uz pirkstgaliem izslīdēja laukā, bet atstāja durvis pusvirus, lai dzirdētu, ja viņa sauc. Pēc mirkļa Mets atgriezās, lai vērotu aizmigušo sievieti.

      4. NODAĻA

      Kad Konija nokāpa lejā, Džo jau atradās virtuvē, kur mazgāja izlietnē savus dubļainos zābakus. Pa ceļam viņa ielūkojās priekštelpā novietotā tālruņa displejā – ja nu Meta zvans atskanējis kādā no viņas nedaudzajiem desmit minūšu ilgajiem snaudieniem? Pārbaudot arī savu mobilo telefonu, Konija bija sakratījusi aparātu, it kā tādējādi būtu iespējams izpurināt no tā gaidīto ziņu.

      Uz virtuves grīdas un izlietnē vīdēja prāvi dubļu pikuči, no krāna šļācās spēcīga ūdens strūkla, kas vispirms atsitās pret sabristajiem zābakiem, tad samērcēja Džo kreklu un krājās pie viņa zeķotajām pēdām. Lai dabūtu nost piekaltušos netīrumus, puika izmantoja trauku mazgājamo lupatu. Konija aizgrieza krānu.

      – Cik reižu man tev tas jāsaka? Zābaku mazgāšanai domāts krāns mājas ārpusē. Paveries, kā šeit izskatās! Kā cilvēkam vispār var ienākt prātā mazgāt kaut ko tik netīru virtuves izlietnē? Virtuves izlietnē, Džo!

      Džo seja piesarka, cik tumši vien tas iespējams. Viņš spēja stundām ilgi saglabāt šādu krāsu. Abi zābaki tika sparīgi sabliezti kopā, lai izkratītu starp metāla kniedēm iekaltušos dubļus.

      – Ko es vispār šajā mājā drīkstu lietot? – Viņš nīgri pablenza caur pieri.

      – Tu varēji izmantot papīra dvieļus. Varēji…

      – Varēju, varēju! Varbūt tu, lūdzu, varētu aizvērties?

      Konija nodomāja: nav šaubu, ka tu esi pretīgs, egocentrisks un uzpūtīgs mazs draņķis. Un vēl: mazbērna vecumā ar tevi bija trakāka noņemšanās nekā ar abiem pārējiem, kopā ņemot. Kādudien tu demostrēsi šādas dusmas uz skatuves, tēlojumā gan nebūs ne kripatas intelekta, bet varbūt skatītāji to nepamanīs tavu kobaltzilo acu dēļ. Un nākamā doma bija: Jēzus, kur gan patlaban ir tavs tēvs?

      Toties skaļi Konija teica gluži ko citu.

      – Džo, labāk nesāksim. Lūdzu, turpmāk šādiem darbiem vairs neizmanto virtuves izlietni. Vai iespējams to pateikt vēl mierīgāk? Jauki. Varbūt tagad, kad tik mīļi esmu to palūgusi, tu varētu tikpat mīļi sacīto likt aiz auss? – Viņa dziļi ievilka un izpūta elpu. – Labs ir, kādu sviestmaizi tev pagatavot?

      Dievs žēlīgs, puika tepat virtuvē mauca kājās naglotos zābakus. Gāja pa virtuves koka grīdu, šķaidīja uz visām pusēm ūdeni un dubļus, lai ieskatītos ledusskapī. Konija iekoda lūpā.

      Tukšu skatienu pētīdams ledusskapja saturu, Džo sāka pusbalsī repot. Kaut ko par ieroci un nodomu apšaut visādus kretīnus. Konija izņēma no maizes kastes jau sagrieztu klaipiņu. Viņa jutās kā simtgadīga veča, kas sen nāvei parādā. Aiz virtuves loga garām brāzās viņas dzīve; būtu iespējams to notvert aiz astes, ja vien rastos vēlēšanās rīkoties. Paraug, dzīve aiziet un pazūd. Rau, tur! Esi palaidusi to garām.

      – Džo, man šķiet, ka šo es neesmu dzirdējusi.

      – Skaidrs, ka ne.

      – Vai tas ir Eminems? Vai kāds cits no viņiem?

      – Reperis, vārdā Šārks. Viņa labākais draugs kādu dienu atnesa uz skolu šaujamo. Uz vietas noknieba sešus skolotājus. Bah! Tad ielika stobru mutē un nospieda sprūdu.

      Bah!

      – Uz vietas. Velns parāvis!

      – Spēju iztēloties, ka vienā jaukā dienā izdaru to pats.

      – Tu spētu?

      – Īpaši Kramaģīmi. O, jā, to varētu. Tikai viņu es piebeigtu pavisam lēni. Un mak-si-mā-li sāpīgi.

      – Tu esi bīstams puisis.

      Džo pagriezās, lai uzlūkotu Koniju šauri piemiegtām acīm. Skatiens gluži kā Džūdam Lovam, viņa nodomāja. Tad pašūpoja pirkstos divas šķēles baltmaizes. Vienīgi Benijs ēda pilngraudu maizi.

      – Šķiņķi vai šokolādes pastu, Džo?

      Nepieciešamība