Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

vārdi Konijai. Mets vārījās dusmās, kad to uzzināja (Džo nosūdzēja māti). “Konij, tev jāpiebremzē. Mūsu dēli dienās būs vīrieši, tāpēc liec viņus mierā. Lai paši izkaro savas cīņas.” Tā nebija pirmā reize, kad vīrs meta viņai sejā šos vārdus.

      Sameklējusi viesnīcas bukletu, Konija atkal nokāpa lejā. Atmiņas par Meta iedubušajām acīm un vajāta cilvēka izteiksmi sejā, kad viņš aizcirta durvis taksometram, ar kuru Konija devās uz lidostu, šķita savā ziņā pat sāpīgākas par iztēles ainām, kur Metam līdzās atradās Grēta. Kaut kas vīra izskatā bija teju vai laupījis Konijai runas spējas, varbūt atsvešinātā izteiksme izdēdējušajā, neskūtajā sejā. Viņš labi zināja, cik ļoti tas viss biedē Koniju, tomēr neatkāpās no sava nodoma.

      Konija laikus sagatavoja savu mundro atbildīgas ģimenes mātes balss toni. Griežot numuru, katra pirkstu kustība vairoja viņas apņēmību. Cik smieklīgi, ka sieva spiesta nolikt pie vietas pašas vīru! Vispirms Metam nāksies uzklausīt ultimātu, bet pēc tam, gluži tāpat kā ar Džo, viņa pašūpos vīra priekšā piedošanas burkānu. Viss būs labi, Konijas dabiskais optimisms izvadīs viņu laulības kuģi mierīgos ūdeņos. Viesnīcas reģistratore, kas runāja nevainojamā angļu valodā, pavēstīja, ka sinjors Vilsons izrakstījies no viesnīcas iepriekšējā dienā. Nē, adresi viņš nav atstājis.

      Virtuvē Benijs salika atsevišķi zaļā un caurspīdīgā stikla taru, tā bija daļa no viņa ierastā iknedēļas atkritumu šķirošanas darba. Pudeles un burkas klaudzēja un džinkstēja. Konija uz mirkli pieturējās pie telefona galdiņa. Plaksti noslīga, un tūdaļ viņa atkal brāzās cauri melnai, tukšai telpai, gluži kā bērnībā, kad jau nez kuro reizi bija piesardzīgi mēģinājusi ļauties miegam. Ātrums uzdzina reiboņus un aizsita elpu, bet Konija zināja – apstāties nedrīkst, tad tumsa viņu panāks.

      Nē, nē, viņa negrasījās atgriezties tur. Tā bija gluži cita Konija, būtne, ko viņa bija atstājusi Konsetā un sen aizmirsusi. Konija, kura uz laiku zaudējusi savu humora izjūtu. Tā Konija, kurai nebija vietas šajā mājā.

      Benijs, kurš lietoja tikai organiskās lauksaimniecības produktus, uzsauca, ka esot beidzies piens. Konija pakliedza, ka sapirkšot visu vajadzīgo atceļā no darba. Musli vietā viņam vajadzēšot iztikt ar pilngraudu maizes grauzdiņu, pēc tam kādu laiciņu padzīvoties vienam, bet vēlāk varbūt Freds varētu aizvest viņu uz baseinu, ja Benijs mīļi palūgšot. Konija uzsteidzās augšā pārģērbties; ja paveiksies, varbūt viņa izspruks no mājas, uzsaukusi sveiki no priekštelpas. Tad nenāksies vēlreiz ielūkoties jaunākā dēla grūtsirdīgajā, uzticības pilnajā sejiņā.

      Gadiem ilgi mēģinot atklāt savu nemieru par Beniju vispirms Metam, pēc tam psihologiem un tā saucamajiem bērnu uzvedības ekspertiem, viņa ne reizi nebija ietērpusi vārdos savas visdziļākās bailes. Proti, bailes par to, ka jaunākais dēls atgādina meiteni, kāda savulaik bija viņa pati. Rāmi atsvešināta vērotāja, allaž nerimstošu, neskaidru bažu pārņemta. Nekad nejuzdamās pārliecināta, ka jelkur iederēsies, ka vispār spēj kaut kur iederēties. Kad Benijs čakli rindoja zaļa stikla pudeles vai caurspīdīga stikla burkas vai arī šķīvja malā vienā līnijā sabīdīja ceptās pupiņas, Konija bija spiesta atcerēties, ka savulaik gluži tāpat rindojusi pašas uzņemtās neskaitāmās fotogrāfijas. Itin kā tādējādi varētu izveidoties zināma shēma, kas ļautu neizprotamajai ārpasaulei pavērties un atklāt savu noslēpumu. Jo bija sajūta, ka eksistē noslēpums, ko izprot itin visi, tikai ne viņa. Tagad, kad Konija bija izveidojusi savu pieauguša cilvēka versiju, viņa nudien nevēlējās, lai Benijs ik dienu atsauc atmiņā to jauno, vientuļo meiteni. Tomēr viņš to darīja.

      – Atā, Benij. Atā!

      Firma “Citādi apsveikumi” izveidojās gandrīz pa jokam, un sākumā abas draudzenes to neuztvēra īsti nopietni. Tolaik Mērija strādāja kā ārštata grafikas māksliniece, vairākās galerijās bija sarīkojusi savu gleznu izstādi un varēja lepoties arī ar dažiem izvērstiem rakstiem laikraksta Richmond and Twickenham Times sadaļā “Mūsu Tvikenema ievērojamas vietējās mākslinieces acīm”. Savukārt Konija, kādu laiku pēc Benija piedzimšanas pavadījusi mājās, strādāja nepilnu darba dienu dizaina firmā, kurā bija arī apsveikuma kartīšu nodaļa.

      Garlaicīga un vienmuļa eksistence, bet alternatīva tai būtu pilna darba diena reklāmas aģentūrā, kas mudž vien no jauniem un talantīgiem censoņiem, nemaz nerunājot par nepieciešamību ik dienu doties uz Londonu. Pavadījusi mājās vairākus gadus, Konija juta, ka zaudējusi asumu, bet banālu apsveikuma vārdu gudrošana Valentīndienas kartītēm nudien neprasīja prātu žiletes asumā. Daži no viņas sīrupainākajiem garadarbiem spēja izraisīt smieklus. “Mīļotajam vīram – manas sirds glabātājam”. “Esi mana, mīļotā Valentīna”. “Ja mīlestība ir uguns, es degu gaišās liesmās”.

      – Tu tak to nesacerēji, vai ne? – Mērija skaļi spurca. – ”Ja mīlestība ir uguns, es degu gaišās liesmās”? Mīļais Dievs…

      – Ļautiņi to tik vien grib. Liec aiz auss, ja tu kādam izpļāpāsies, man vajadzēs tevi nožmiegt.

      Bija sestdienas pēcpusdiena, draudzenes malkoja kafiju, un Mērija laiski niekojās ar akvareļkrāsām. Konija raudzījās uz studijā valdošo jucekli, tik neiedomājamu pašas mājās. Tas, kā Mērija pamanījās šādā nekārtībā sameklēt visu gleznošanai nepieciešamo, bija īsta mīkla. Tā vien šķita, ka draudzene nekad neko nemet laukā. Gadiem ilgi krājušās avīžu kaudzes, puspabeigtas gleznas, kartona kārbās samestas apkaltušas paletes, lērums nemazgātu tējas krūžu ar sakaltušiem biezumiem. No staļļiem pārbūvētā nelielā namiņa apakšējo stāvu aizņēma Mērijas studija. Augšā atradās virtuvīte, divas šauras guļamistabas un vannasistabas kabīne. Nekārtība valdīja arī augšstāvā.

      Tas lika Konijai izjust teju vai skaudību.

      Draudzeņu saruna pievērsās kartītēm vispār. Frāze “ar līdzjūtību” šķiet tik banāla, ja kāds ir miris, bet ko citu šādā gadījumā lai raksta? “Priecīgus Ziemassvētkus”, ja skaidri zināms, ka vairumam pieaugušo tas ir nelaimīgs un pārguruma apzīmogots laiks – bet kas tur ļauns, ja viņiem tomēr tiek vēlēts prieks?

      – Vajadzētu izgatavot arī tādas kartītes, kuras iespējams sūtīt cilvēkiem, ko ienīsti. – Konija iesmējās. – “Pretīgus Ziemassvētkus, draņķīgu Jauno gadu!”.

      – Vai arī attēls ar drūmi draudīgu reperi savai bijušajai, bet iekšpusē teksts: “Lai tev labs jaunais!”

      – Un ko sūtīt vīrietim, kurš nespēj veidot pastāvīgas attiecības? “Rozes ir sārtas, vijolītes zilas, piemīzti palagi dzelteni kā tu pats”.

      Mērija pamērcēja otu krāsā, un pēc mirkļa uz papīra lapas uzplauka milzīga dzeltena pienene. Viņa padarbojās ap to vēl brītiņu, līdz pienene kļuva līdzīga van Goga saulespuķei. Abas draudzenes pakāpās nost, lai novērtētu veikumu, un tā tas viss sākās.

      Pēc tam daudzus mēnešus visas nedēļas nogales tika veltītas kopīgajam darbam. Mērija radīja slavenu gleznu kariķētas versijas, Konija sacerēja atbilstošus tekstus. Viņa sameklēja vietējo iespiedēju, kas lēti izgatavoja kartīšu paraugus. Tās tika ievietotas causpīdīgos plastikāta maisiņos ar krāsainām etiķetēm, kas norādīja iespējamo kartītes saņēmēju. Otrā pusē vēl viena etiķete vēstīja par tekstu, kas atrodams apsveikuma iekšpusē. Pēc tam viņas apstaigāja ikvienu smalkāku rakstāmpiederumu veikalu un neatkarīgo tirgotāju uzņēmumus, vispirms tikai tuvākajā apkaimē, bet pamazām viņu ražojumus sāka tirgot gandrīz visā Londonā.