Rīta dziesma. Kārena Robārdsa

maskas slēpjas vulgāra sieviete, tomēr tik atklāti viņa runāja pirmoreiz. Par spīti nesen sasniegtajam briedumam, tik intīmu tematu atklāta apspriešana Džesiju mulsināja, un mulsums lika justies vēl nepatīkamāk nekā iepriekš. Viņa bezspēcīgi pietvīka tumši sarkana.

      Ievērojusi Džesijas kvēlojošos vaigus, Sīlija pasmaidīja vēl plašāk.

      – Stjuartam ir ne tikai acīm redzami glīta āriene, bet arī laba izcelsme. Es esmu turīgāka nekā viņš, tomēr arī Stjuartam pieder ievērojama naudas summa. Viņš varētu apprecēt jebkuru sievieti. Par spīti tam, ka visapkārt ir jaunas, skaistas meitenes, viņš izvēlējās mani. Bildinājuma izvilināšana bija veikls gājiens, bet tev to, protams, nesaprast.

      – Tu piespiedi viņu tevi bildināt, un visi to zina. Vai ar to nepietiek? Kāpēc lai tu gribētu apprecēties? Stjuarts traucēs tev doties ceļojumos un tikties ar vīriešiem, un… un… – Džesija ierunājās, pārvarējusi mulsumu. Viņa sprieda, ka, apzinoties visas precētas sievietes statusa sagādātās neērtības, Sīlija no kāzām varētu atteikties.

      – Lai kā negribētos to atzīt, man ir jau trīsdesmit. Es joprojām izskatos lieliski, tomēr mans skaistums agri vai vēlu izbālēs. Es jau labu laiku plānoju apprecēties otrreiz, jo, sasniedzot noteiktu vecumu, neprecēta sieviete kļūst nožēlojama, tomēr lielākā daļa dižciltīgas izcelsmes vīriešu ir garlaicīgi, neglīti vai pat abi kopā. Toties Stjuarts… – Viņa tīksmi noskurinājās, parādot vairāk, nekā iespējams pateikt vārdos. Džesija atkal pietvīka, jo iztēle uzbūra mulsinošas ainas. – Es spēju iztēloties sevi kā Stjuarta sievu. Tas būs aizraujoši. Viņš ir aizraujošs.

      – Laulība ilgst visu mūžu. Tagadējais saviļņojums ar laiku izgaisīs, un tad tu, iespējams, sāksi interesēties par citiem vīriešiem. Spriežot pēc tā, ko šobrīd zinu par Edvardsa kungu, viņš nepacietīs neuzticību. – Jau runājot Džesija saprata, ka Sīlija neko no tā neuztver nopietni.

      – Vai zini, es domāju, ka Stjuarts varētu kļūt par manu pēdējo vīrieti. Ja tā nebūs… – Sīlija smaidot paraustīja plecus. – Nedomāju, ka viņš jauksies manās darīšanās. Ko Stjuarts nezina, tas nevar viņam kaitēt.

      Viņas balss tonis kļuva vēsāks un draudīgāks.

      – Protams, ja kāds muļķis manam vīram pateiks, ka es ceļojumu laikā nodarbojos ne tikai ar iepirkšanos vai ka pēdējo gadu laikā es neesmu uzvedusies kā šķīsta atraitne, šādas izpļāpāšanās sekas būs ļoti smagas.

      – Viņš tevi nemīl. Viņš tevi precēs, lai kļūtu par “Mimozas” īpašnieku, – Džesija tvērās pie pēdējā salmiņa, bet viņai uzreiz bija skaidrs, ka šie vārdi uz Sīliju neiedarbosies. Viņa to vai nu neatzina, vai arī viņu tas neuztrauca.

      Sīlija uzsmaidīja audžumeitai.

      – Pēc divām nedēļām, skaitot no svētdienas, mēs ar Stjuartu svinēsim kāzas. Viņš ir mani apreibinājis, un es neredzu iemeslu gaidīt. Stjuarts ir cēlies no savas ģimenes vieglprātīgā Čārlstonu atzara. Edvardsa kundzes – Stjuarta tēvamāsas – ir sajūsmā par brāļadēla gaidāmajām kāzām un pārcelšanos uz šo apkaimi. Šovakar viņas “Tulpju kalnos” rīko viesības par godu mūsu saderināšanās izsludināšanai. Viesībās piedalīsies arī tu, un tu izturēsies patīkami un pieklājīgi pret visiem, jo sevišķi pret Stjuartu. Mēs nevēlamies, lai kādam rastos aizdomas par tavu patieso nostāju šajā jautājumā. Tu piedalīsies arī kāzās – iespējams, es tevi pat iecelšu līgavas māsas godā. – Sīlija prātā kaut ko apsvēra, samiegusi acis. – Jā, tā pavisam noteikti ir laba doma. Tu būsi mana līgavas māsa. Un tu smaidīsi, Džesij.

      Atbildes vietā Džesija ar riebumu vēroja audžumāti. Viņa runāja, pieliekusies uz priekšu, trausla un skaista kā vienmēr, un deva Džesijai tādus norādījumus, kam viņa nemūžam nepaklausītu. Ar draudiem vien nepietika, lai piespiestu meiteni turēt mēli aiz zobiem.

      – Ja tu neuzvedīsies labi un pieklājīgi, ja neklausīsi man… – Sīlija apklusa, un viņas skatienā pavīdēja ļaunprātīgi nolūki. To redzot, Džesija atcerējās, kā reiz pacēla skaistu akmeni un ieraudzīja, ka zem tā ņudz tārpi. Atšķirība starp Sīlijas tēlu sabiedrībā un viņas patieso būtību bija tāda pati. – Ja tu man neklausīsi vārds vārdā, es pavēlēšu nošaut tavu atbaidošo suni un tavu ķēvi. Paturi to prātā.

      – Tu liksi nošaut Džesperu un Jāņtārpiņu? Ja tu viņiem piedursi pirkstu, es… – Džesija pārbijusies atkāpās no loga un, savilkusi plaukstas dūrēs, paspēra soli tuvāk Sīlijai.

      – Mana mīļā audžumeita, tu nedarīsi neko, jo tev šajā mājā nav varas. Tavs tēvs plantāciju novēlēja man, un es ar tās dzīvniekiem varu izrīkoties pēc sirds patikas. Likuma priekšā dzīvnieki pieder man, nevis tev.

      – Ja tu viņiem darīsi pāri, es tevi nogalināšu!

      – Džesij, tu jau atkal krīti histērijā, kā teiktu Stjuarts. Tu mani nenogalināsi. Tu darīsi visu, ko likšu.

      Audžumeitas dusmās pietvīkusī un saviebtā seja Sīlijai sagādāja acīm redzamu apmierinājumu. Viņa piecēlās kājās un nevērīgi izpurināja kleitu.

      – Es esmu ar mieru aizmirst vakardienas nepatīkamo atgadījumu. – Sīlija piegāja pie durvīm un tās atslēdza. Viņa izgāja ārā un atstāja atslēgu plati atvērto durvju slēdzenē, demonstrējot pārliecību par to, ka nav vajadzības ieslēgt Džesiju istabā vēlreiz. Redzot audžumāti aizejam, Džesija atviegloti nopūtās. Viņa nebija domājusi, ka reiz ienīdīs cilvēku tik stipri, kā pamazām sāka ienīst Sīliju. Gaiteņa galā Sīlija pāri plecam paskatījās uz audžumeitu un viegli pacēla uzacis.

      – Es pateikšu Stjuartam, ka tu man atvainojies, – viņa smaidot izdvesa un, nesagaidījusi atbildi, turpināja ceļu.

      6. nodaļa

      Bija pēcpusdiena, un Džesija noskumusi stāvēja spoguļa priekšā savas istabas stūrī. Tjūdija iesprauda pēdējās sprādzes meitenes ļodzīgajā matu sakārtojumā. Sisija rūpīgi apšuva Džesijas kleitas malu ar volāniem, lai pagarinātu svārku daļu līdz potītēm. Logos, no kuriem pavērās skats uz sānu pagalmu, ieslīpi krita saules stari un sildīja Džesiju un viņas palīdzes. Ieraudzījusi savu saules staru apspīdēto spoguļattēlu, Džesija saviebās.

      Gaismā viņas auguma trūkumi bija kā uz delnas. Atturīgo baltā muslīna kleitu Džesijai pirms trim gadiem uzdāvināja Sīlija, uzskatot to par piemērotu jaunai meitenei, un kopš tā laika kleita bija nodzeltējusi. Sārto, sīko zariņu raksts, kas rotāja kleitu, bija pabalējis. Sārtie volāni, ko Sisija piešuva kleitai cerībā to atsvaidzināt un padarīt garāku, neveiksmīgi izcēlās uz pārējā apģērba fona. Tikpat uzkrītoša bija arī sārtā atlasa josta, ko Sīlijas kalpone Minna bija atradusi saimnieces veco apģērbu kaudzē. Volāni bija atdalīti no tās pašas kleitas, kuras aksesuārs savulaik bija josta, un abu apģērba gabalu krāsa attāli līdzinājās sārtā raksta krāsai.

      Kleitas augšdaļa, par spīti Tjūdijas pūlēm, joprojām bija pārāk cieša. Šī bija viena no nedaudzajām reizēm Džesijas mūžā, kad viņa bija spiesta aplikt korseti, lai varētu uzvilkt kleitu. Korsete veiksmīgi saspieda meitenes vidukli, tomēr viņas ķermeņa augšdaļa draudēja izlauzties no apģērba skavām. Kleitas kakla izgriezums nespēja noslēpt Džesijas krūtis, un šis apģērbs tagad izskatījās pilnīgi nepiemērots viņas vecuma meitenei, jo apkārtējo skatieniem atklāja pārāk daudz.

      Sapīkusī Tjūdija gribēja kleitu izmest un neizdarīja to vienīgi tāpēc, ka Džesijai nebija nevienas citas kleitas labā stāvoklī. Tika apsvērta iespēja aizņemties kleitu no Sīlijas lielās garderobes, bet diemžēl Džesijai nederēja neviena