Rīta dziesma. Kārena Robārdsa

trauslo roku un to sapurināja. – Dzirdi? Tu nedrīksti!

      – Lindsijas jaunkundz, valdieties! – Šoreiz Edvardss nostājās starp abām un stingri satvēra Džesijas plecus. Viņa atbrīvojās no tvēriena un, kā Edvardss visdrīzāk bija iecerējis, atlaida arī Sīlijas roku.

      – Džesij, mana dārgā! – Sīlija berzēja roku un izskatījās tā, it kā būtu tuvu asarām. Džesija labi pazina savu melīgo, liekulīgo audžumāti, tāpēc nikni savieba seju.

      – Manuprāt, turpmākas sarunas jāatliek līdz laikam, kad tava audžumeita būs atguvusies, – Edvardss ierosināja, sargājot apskāva Sīlijas trauslos plecus un pievērsa Džesijai skatienu, kas pauda nepatiku un arī brīdinājumu.

      – Viņa jau ir atguvusies. – Sīlija izmisīgi pavērās savā līgavainī un ar mazajām plaukstām satvēra viņa kreklu. Džesijai tas šķistu nožēlojami, ja vien viņa tik labi nepazītu savu audžumāti. – Viņa tā izturas vienmēr. Džesija mani neieredz, kopš apprecēju viņas tēvu. Viņa… negrib, lai es būtu laimīga…

      Džesijai par nepatiku, Sīlija sāka skaļi raudāt, un Edvardss pilnībā uzķērās uz viņas āķa. Viņš piespieda raudošo Sīliju sev klāt un čukstēja mierinošus vārdus viņas ausī, kamēr Džesija abus naidīgi vēroja. Tjūdija, kura joprojām sēdēja šūpuļkrēslā un ar pieklājīgi nodurtu skatienu lobīja pupiņas, vienlaikus saspicējusi ausis, izmantoja šo mirkli, lai samiernieciski palūkotos uz Džesiju un nosodoši papurinātu ar turbānu apsegto galvu. Džesija uztvēra slēpto mājienu, tomēr bija pārāk dusmīga, lai Tjūdijai paklausītu. Viņa jutās kā nokļuvusi murgā.

      – Tu nedrīksti tā rīkoties, – viņa atkārtoja Sīlijas šaurajai mugurai, kas cilājās raudās.

      – Es precēšos ar jūsu audžumāti, Lindsijas jaunkundz, – Edvardss ierunājās nosvērtā balsī un ledaini ieskatījās Džesijai acīs. – Jums nenāktu par ļaunu aprast ar šo domu un pārstāt spēlēt teātri mūsu priekšā. Brīdinu, ka, līdzko kļūšu par jūsu audžumātes vīru, man pār jums būs vara, un es pret izlutinātiem bērniem izturos tā, kā tie ir pelnījuši.

      Džesija lūkojās pretī ledusaukstajam skatienam un sāka drebēt no dusmām un naida. No aizkaitinājuma viņai aizrāvās elpa, gribējās raudāt. Taču to viņa nedrīkstēja. Džesija nemēdza raudāt, un viņa drīzāk padarītu sev galu, nekā nolaistos tik zemu šī vīrieša un audžumātes priekšā. Meitene pacēla zodu, lai noslēptu nodevīgo spīdumu acīs. Džesija pati to nezināja, bet tobrīd viņa izskatījās pēc dusmīga, apjukuša bērna. Edvardss nepacietīgi saviebās, pamanījis asaras meitenes acīs, un grasījās mierinoši uzlikt plaukstu uz viņas pleca. Džesija samanīja žēlumu viņa skatienā un dusmās atieza zobus.

      – Lindsijas jaunkundz… – Svešinieks atļāvās pieskarties viņas rokai un to maigi papliķēt. Džesija dusmīgi pagrūda viņa roku.

      – Neuzdrošinieties man pieskarties! – viņa nošņācās un pievērsa vīrietim naidpilnu skatienu, joprojām pūloties aizturēt asaras. Skaļi iekliegusies, viņa pagriezās un metās uz kāpņu pusi, strauji paspraukusies garām Edvardsam un Sīlijai, kura sērīgi šņukstēja, piespiedusi seju pie viņa krūtīm, un slepus triumfējoši skatījās uz Džesiju.

      – Pie velna! – iesaucās Edvardss, kad Džesija viņu pagrūda, tomēr viņa neatskatoties metās lejup pa kāpnēm staļļa virzienā. Meitene neievēroja, ka pagrūda vīrieti ar to pašu roku, kurā turēja ķiršu groziņu, nosmērējot viņa nevainojamo melno žaketi.

      3. nodaļa

      Kad Džesija nogriezās uz garā ceļa pie mājas, bija jau sācis krēslot. Viņas ķēves Jāņtārpiņa gludie, sarkanbrūnie sāni bija aplipuši ar melniem dubļiem, ķēve soļoja lēni, lai gan mājas jau bija pavisam tuvu. Džesiju pārņēma spēja vainas apziņa, ka likusi ķēvei auļiem traukties dziļi Panteras purvā. Tajā dubļi sniedzās gandrīz līdz Jāņtārpiņa pacelei, un atpakaļceļš pa glumo un slideno muklāju bija smags. Jāņtārpiņa pēdās sekoja Džespers, milzīgs suns ar raupju spalvu un grūti nosakāmu izcelsmi. Viņš Džesijai piederēja jau kopš kucēna vecuma. Suns bija vēl netīrāks par ķēvi un skrēja, izkāris mēli, tomēr viņš purvā bija izpriecājies, tvarstot oposumus un vāveres, tāpēc viņa priekšā Džesija nejutās vainīga. Tomēr dižciltīgās ķēves vešana purvā bija neprātīgs lēmums. Tobrīd Džesija bija pārāk satraukta, lai domātu par savas rīcības sekām.

      Sīlija grasās atkal precēties. Šī ziņa bija satricinoša. Tas likās vienkārši neiespējami. Džesija visu pēcpusdienu pūlējās samierināties ar jaunumiem, tomēr viņai joprojām bija tikpat smagi kā no rīta. Doma par audžumātes kāzām bija neizturama.

      Zemes ceļš, kas veda pie mājām, sazarojās divās takās. Viena veidoja apli pie mājas, otra veda uz stalli. Visā ceļa garumā līdz pat stallim un tālāk, kalpotāju mītnes un pārvaldnieka namiņa virzienā, liecās milzīgu, vecu ozolu sazaļojušie zari. Džesija veda Jāņtārpiņu uz stalli. Blakus galvenajam namam no virtuves ēkas un kopējās virtuves kalpotāju mītnē cēlās divi dūmu stabi. Gaisā vēdīja cigoriņu kodīgais smārds.

      Kamēr Džesija tuvojās mājai, tās logos pakāpeniski iedegās gaisma – vispirms apakšējā stāva viesistabās un pēc tam augšstāva guļamistabās. Rozas jaunākā meita Sisija, kura apguva pavāra amatu, lai kādudien ieņemtu mātes vietu, gāja no istabas uz istabu un pildīja savu ikvakara pienākumu – iededzināja lampas un sveces. Gaisma logos silti apspīdēja arī nama galvenās daļas balsināto ķieģeļu sienas. Gadsimtu mijā celtā “Mimoza” sākotnēji bijusi stūraina ķieģeļu ēka, kas gadu gaitā papildināta, līdz ieguvusi “T” burta formu. Nama garākā daļa bija būvēta no presētas cipreses koksnes un nokrāsota, lai apslēptu koka un ķieģeļu struktūru. Divpadsmit iespaidīgas doriešu stila kolonnas stiepās gar augšstāva galeriju līdz pat rūpīgi izgrebtajām jumta dzegām. Majestātiskās kolonnas papildināja garās kāpnes, kas sākās nama pakājē un veda līdz portikam augšstāvā.

      Džesija apturēja Jāņtārpiņu un aplūkoja tik labi pazīstamo ainavu. Viņa mīlēja “Mimozu”, turklāt, kā izrādījās, bezgala stipri. Plantācija piederēja viņas mātes ģimenei – Hodžiem – vairāku paaudžu garumā. Kad Džesijas māte Elizabete Hodža, vienīgais bērns ģimenē, apprecēja Tomasu Lindsiju no Virdžīnijas pavalsts, bija pats par sevi saprotams, ka jaunlaulātie dzīvos te. Elizabetei bija jākļūst par plantācijas mantinieci, un turpmākos gadus Džosaija Hodžs plānoja pavadīt, mācot znotam vadīt plantāciju, kurā bija vairāk nekā desmit tūkstoši akru kokvilnas stādījumu, vējdzirnavas, ūdensdzirnavas un deviņsimt deviņdesmit divi pieauguši vergi.

      Notika neparedzamais – Elizabete Hodža Lindsija gāja bojā nieka divus gadus pēc savu vecāku nāves. Neaizritēja ne gads, līdz Tomass Lindsijs apprecēja Ņūorleānā sastapto jauno, glīto Sīliju Bredšovu, un vēl pēc gada nomira arī viņš. Jūtu pārņemts, Tomass testamentā novēlēja visu plantāciju Sīlijai, bet ar diviem nosacījumiem: pirmkārt, Džesijai, Tomasa un Elizabetes meitai, bija tiesības apmesties plantācijā uz dzīvi, otrkārt, nevienu vergu, kurš Tomasa nāves brīdī dzīvoja “Mimozā”, nebija atļauts pārdot.

      Kad tēvs nomira, Džesijai bija tikai deviņi gadi, un tobrīd “Mimozas” nodošana Sīlijas pārziņā viņu neuztrauca. “Mimoza” bija viņas mājas, un nevienam juridiskam dokumentam nebija pa spēkam to mainīt. Pēcpusdienā izdzirdētie jaunumi pirmoreiz lika Džesijai apšaubīt savu vietu plantācijā. Viņa nebija iedomājusies, ka Sīlija kādudien varētu apprecēties otrreiz. Džesija apzinājās, ka tas ir prātīgs lēmums, tomēr viņa nebija attiecinājusi šādu iespēju uz savu audžumāti. Sīlijai patika vīrieši – visi vīrieši –, un viņa negribētu samierināties