Rīta dziesma. Kārena Robārdsa

deju zāles troksnī, Mičam nācās pacelt balsi, tomēr tā bija samtaina kā parasti. Jaunieša balsi dzirdot, pār Džesijas muguru pārskrēja tirpas. Viņš novērsa skatienu no Floras un paskatījās uz Džesiju, un viņas sirds pamira…

      – Panāc šurpu, Mičel, padejo ar Džesiku! – Šī pavēle tika izkliegta ar lielgabala cienīgu spēku, un Džesija bija gatava ielīst zemē no kauna. Viņa tumši piesarka, jo Mičs vilcinājās, paskatījās uz pilno krūzi rokā, paraustīja plecus un devās triju dāmu virzienā. Ja debesu koris paziņotu, ka pasaulei pienācis gals, Džesija kristu ceļos pateicībā. Ja cauri ielejai brāztos nāvējošs virpuļviesulis un aizpūstu “Tulpju kalnus” un tās apkaimi uz citu apgabalu, viņa būtu glābta. Ja vien…

      Mičs nostājās viņas priekšā. Sastingusi apkaunojumā, Džesija nespēja uz viņu pat paskatīties, kur nu vēl saņemt drosmi un novērst nenovēršamo.

      – Atvainojiet, Flora, es jūs nesadzirdēju, – viņš uzsmaidīja vecajai sievietei. Divi Miča priekšzobi daļēji pārklājās, piešķirot viņa sejai mīļu, puicisku izskatu, kas lika Džesijas sirdij pukstēt straujāk. Miča augšlūpu klāja brūna pūka, tātad viņš mēģināja audzēt ūsas. Saskaroties ar šādu plaukstošas vīrišķības izpausmi, Džesijas plaukstas kļuva miklas, bet tās varēja būt arī uztraukuma sekas.

      – Viņa teica, ka tev jāpadejo ar Džesiku, – iejaucās Lorela. Džesija nepatikā sarāvās, un viņas plaukstas kļuva vēl miklākas.

      – Es… es… – Džesija redzēja, ka Mičs ir nepatīkami pārsteigts un, protams, negribēja paklausīt lūgumam, bet viņam nebija izvēles. Viņš bija pārāk labi audzināts. – Ar lielāko prieku. Lorelas jaunkundz, paņemiet, lūdzu, šo punšu. Starp citu, tas ir pasakaini gards. Lūdzu, nododiet Kloverai manus komplimentus.

      Lorela smaidot paņēma krūzi ar punšu, savukārt Flora vīterojot pateicās par pavārei veltīto komplimentu. Mičs pasniedza Džesijai roku. Viņa paskatījās uz Miča plaukstu un ielūkojās viņam acīs, šausmu pārņemta. Viņa negribēja dejot ar Miču, zinot, ka viņš to dara, pienākuma vadīts.

      – Nu ko, Džesij… Džesikas jaunkundz… Vai uzdejosim?

      Abi bija pazīstami jau kopš bērnības, kad viņi bija Džesija un Mičs, bet tagad viņi bija kļuvuši par Toda kungu un Džesikas jaunkundzi… Džesija nebija Džesikas jaunkundze. Tāds vārds piedienēja kādai elegantai, jaunai dāmai, kas līdzinājās Elinorai, Sūzenai, Mārgaritai un Besai.

      – Ej, Džesika, izklaidējies un nedomā par mums.

      Par laimi, Flora apzināti vai neapzināti skaidroja Džesijas vilcināšanos ar nevēlēšanos atstāt viesību rīkotājas divatā.

      – Es… – Džesija pavēra muti, lai iebilstu un atbrīvotu Miču no viņa pienākuma, jo viņa nemācēja un negribēja dejot, pavisam noteikti ne ar viņu, tomēr Mičs paņēma Džesiju aiz rokas un vilka deju zāles virzienā, pirms meitene attapās.

      – Džesika drīz kļūs par mūsu radinieci! – aiz muguras atskanēja Lorelas vai Floras sauciens.

      Kad viņi nokļuva deju zāles vidū, Mičs pagriezās pret Džesiju un pasmaidīja. Tikmēr pār viņas muguru tecēja auksti sviedri, un viņa nespēja pakustināt ne kājas, ne mēli.

      Mūzika kļuva mundrāka. Deju zālē atskanēja čalas.

      – Rīls! – visapkārt skanēja sajūsmas pilni saucieni. Viesi aplaudēja un nostājās paralēlās rindās, lai sagatavotos dejai. Mičs paskatījās uz Džesiju, paraustīja plecus un pasmaidīja. Viņa jutās atvieglota par to, ka neatzinās savā vājajā dejotprasmē, un pasmaidīja pretī.

      Kad Džesija nosprieda, ka Dievs tomēr ir, un domās pateicās sargeņģelim, krustmātei fejai un visiem pārējiem, kas palīdzēja viņai izkļūt no neveiklās situācijas, Mičs satvēra viņas roku un ievilka meiteni viesu rindā. Visapkārt nostājās citi smejoši un čalojoši pāri. Kungi nostājās vienā pusē, dāmas – pretējā.

      Rīls patika lielākajai daļai viesu, un šoreiz dejā metās gan jauni, gan veci. Pa kreisi no Džesijas nostājās Mārgarita Kulpepera. Pa labi stāvēja Līza Čāndlera, četru meitu māte Sīlijas vecumā.

      Vijolnieks nostājās skatuves priekšā un pacēla vijoli augstu gaisā.

      – Dāmas un kungi, sadodieties rokās! – viens no mūziķiem iesaucās, palocījās un ar plašu žestu atkāpās. Vijolnieks ķērās pie darba un sāka spēlēt enerģisko rīla meldiņu.

      Sīlija un Stjuarts, kā jau goda viesi, izskrēja cauri smejošo un aplaudējošo ļaužu izveidotajam tunelim pirmie. Džesijai nācās atzīt, ka kopā viņi izskatās labi. Gaišmatainās, trauslās Sīlijas augums un garā, tumsnējā Stjuarta Edvardsa stāvs lieliski papildināja viens otru. Sīlijas krēmkrāsas atlasa kleitas apakšdaļa virpuļoja ap viņas augumu, piešķirot tās nēsātājai neparastu dzīvīguma auru. Viņas vaigos rotājās sārtums, un gaišpelēkās acis mirdzēja. Šovakar Sīlija bija uzmanības centrā, un viņa izbaudīja katru mirkli. Audžumāte bija skaistāka nekā jebkad agrāk. Arī Stjuarts Edvardss elegantajā, melnajā vakara tērpā lika aizrauties elpai, kaut gan Džesija ļoti nevēlējās to atzīt.

      Tas bija kā atgādinājums par seno uzskatu, ka skaistums ir virspusējs.

      Pēc visa spriežot, vienīgā sieviete viesībās, kura nebija Stjuarta izskata savaldzināta, bija Džesija. Kopš jaunā pāra ierašanās visu dāmu skatieni bija piekalti Sīlijas līgavainim. Drosmīgākās ar viņu atklāti koķetēja, rēķinoties ar Sīlijas statusu un tomēr cerot uz veiksmi. Pat dažas vecāka gadagājuma dāmas veltīja Stjuartam ne vienu vien nepiedienīgu skatienu. Viņš uz sieviešu uzmanības apliecinājumiem atbildēja pieklājīgi un atturīgi, bet Džesija atteicās noticēt viņa godīgumam un meklēja slēptus motīvus. Stjuarts visu vakaru turējās savas līgavas tuvumā, atvairīja citas sievietes ar smaidu un asprātīgām piezīmēm, savukārt Sīlija viņu izrādīja kā mednieka trofeju.

      To redzot, Džesijai metās šķērmi, tāpēc viņa nepievērsa jaunajam pārim vairāk uzmanības nekā nepieciešams. Tas bija grūti izdarāms, jo Sīlijas lielība un viņas līgavaiņa tīši valdzinošais smaids bija ļoti uzkrītošs.

      Viesu gavilēm skanot, Sīlija un Stjuarts nokļuva līdz rindas galam, izšķīrās un atgriezās rindas sākumā. Nella Bidsvela un Čeinijs Dārts bija nākamie. Meitenes zaļā kleita viļņojās, puiša gaišie mati mirdzēja lustras gaismā, un kopā viņi izskatījās skaisti. Pat Flora bija atradusi partneri – atraitni doktoru Engusu Magvairu –, un viņi sekoja Nellai un Čeinijam tikpat enerģiski kā jaunieši. Arī viņiem viesi uzgavilēja.

      Džesija bija ļoti aizrāvusies, vērojot deju, un pat nepamanīja, ka pēc Līzas Čāndleres un viņas vīra pienācis brīdis, kad tajā jāiesaistās arī viņai pašai kopā ar Miču. Sets Čāndlers bija “Gobu” plantācijas mantinieks. Pēc Džesijas domām, tieši plantācijas mantinieka statuss padarīja drukno Setu ar paplāniem matiem ļoti pievilcīgu viņa glītās, jaunās sievas acīs. Līza Čāndlere apprecējās naudas dēļ, gluži kā Stjuarts Edvardss, tomēr Džesijai tas šķita citādi: sievietes meklēja turīgus vīrus, nevis otrādi.

      Piepeši Džesija aptvēra Edvardsa jaunkundžu teikto – Stjuarts ir viņu mantinieks. “Tulpju kalni” bija mazāka saimniecība un ne tik ienesīga kā “Mimoza” vai “Gobas”, tomēr tas bija cienījams īpašums. Džesija aptvēra, ka, iespējams, kļūdaini noturējusi Stjuartu Edvardsu par mantkārīgu. Var jau gadīties, ka viņš patiešām iemīlējis Sīliju.

      – Vai esi gatava, Džesij? Džesijas jaunkundz? – Miča jautājums atsauca viņu realitātē. Viņa paskatījās uz puisi un gandrīz krita panikā. Iegrimusi domās, Džesija piemirsa par rīlu un to, ka viņa un