Rīta dziesma. Kārena Robārdsa

un rāpās kokos. Džesija pūlējās neatpalikt no puikām, piedaloties dūru cīņās un veicot trikus zirga mugurā. Tomēr tagad viņa bija lēdija, puiši bija džentlmeņi, un Džesijai viņi nepiegrieza vērību. Viņai nebija ne jausmas, kā uzvesties jauno vīriešu klātbūtnē. Meiteņu vidū Džesija jutās vēl neveiklāk nekā jauniešu tuvumā.

      Pikniks noritēja stīvā gaisotnē. Jaunieši pret Džesiju, kas bija tikpat kā svešiniece, izturējās pieklājīgi, tomēr pēc dažiem pārmītiem vārdiem atgriezās pie saviem draugiem. Kad sākotnējais pieklājīgi slēptais izbrīns par Džesijas parādīšanos pierima, viņa palika viena. Edvardsa jaunkundzes aizveda Sīliju un Stjuartu projām uzreiz pēc ierašanās, kas Džesiju gan neapbēdināja, jo visu brauciena laiku Sīlija vīteroja ar Stjuartu, kamēr meitene drūmi klusēja. Pēc saderināšanās izsludināšanas un tostu teikšanas jaunais pāris kopā ar Edvardsa jaunkundzēm piegāja pie visiem draugiem un saņēma komplimentus, kuros izskanēja vāji slēpta skaudība par Sīlijas vareno ķērienu. Visu vecumu dāmas bija sajūsmā par Stjuartu, un Džesija ar grūtībām apslēpa riebumu, redzot, ka sievietēm nozīmīgs ir vienīgi izskats.

      Lielāko daļu viesību laika Džesija pavadīja, ērti noslēpusies aiz spilgti dzeltena forsītijas krūma, līdz gaišmatainā Besa Lipmena nolēma viņu izglābt. Besa, kuru Džesija, tāpat kā lielāko daļu viesu, pazina kopš bērnības, līdzinājās gados jaunākai Sīlijai – šķebinoši salda sabiedrībā, bet patiesībā vēsa kā ledus. Džesijai viņa nepatika, un Besas māte jau sen bija aizliegusi savai meitai tikties ar puicisko Lindsijas jaunkundzi. Kad Besa piegāja pie forsītijas krūma un, rotaļīgi nosodījusi Džesiju par slēpšanos, neticami stingri saņēma viņu aiz rokas un izvilka ārā, Džesija bija pārsteigta.

      Brīdī, kad viņa ieraudzīja Oskara Kestela apbrīnas pilno skatienu, viss kļuva skaidrs. Besa vēlējās atstāt iespaidu uz savu garo, slaido pielūdzēju, kurš valkāja brilles un kuram jau no pieres sāka atkāpties mati. Džesija dzēlīgi nosprieda, ka nav vērts apvainoties uz Besu, ja viņa centās pievērst sev vīriešu uzmanību. Viņai bija jau divdesmit gadu un, par spīti glītajai ārienei un dārgajām lupatām, draudēja vecmeitas statuss. Besas Lipmenas neprecētās sievietes statuss ļāva secināt, ka jaunieši nav tik akli kā jaunietes un nepaļaujas uz izskatu vien.

      Nokļuvusi viesu vidū, Džesija drūmi ļāva Besai pievest sevi pie garā, jauniešiem paredzētā galda. Kad Besa pievērsa viesu uzmanību vientuļajai Džesijai, Oskars Kestels atzinīgi staroja. Viesi apsveicinājās, un Džesijai neatlika nekas cits kā vien smaidīt un pievienoties viņiem. Vakariņas ilga veselu mūžību, un to laikā neviens ar Džesiju nerunāja, vien pārmija dažas pieklājīgas frāzes. Viņa jutās neiederīga, bet nosita laiku, ēdot gardo cepto gaļu un drumstalu kūku, kas bija “Tulpju kalnu”pavāres – šķiet, viņas vārds bija Klovera – īpašais ēdiens. Doma par dejām šķita nepanesama, tāpat kā doma par palikšanu pēdējai bez pāra visu viesu acu priekšā.

      – Viņa kautrējas, – Lorela ierunājās, un viņas pelēko acu skatienā pazibēja viltīga dzirksts. – Neraizējies, Džesika, mēs par tevi parūpēsimies. Nāc nu, dārgā!

      – Lūdzu, es…

      Džesijas iebildumi palika neuzklausīti. Lorela jauneklīgi sadevās ar meiteni rokās un stūma viņu uz nama pretējo pusi, kur bija atvērtas durvis starp abām verandām, atklājot vietu dejām. Uz portiku un dārziem veda divas milzīgas franču stila durvis, turpat blakus bija uzstādīta ar puķu podiem izrotāta skatuve mūziķiem, un no tās skanēja jautras kadriļas skaņas.

      Gar telpas malām uz maziem krēsliem sēdēja atturīgi ģērbtas visu vecumu matronas un klusi sarunājās. Viņas pavadīja vakaru, vērojot dejotājus, aprunājot meitenes un viņu pielūdzējus un dejojot vienīgi ar saviem vīriem vai brāļiem. Pēc precībām visas sievietes ietērpās garlaicīgās drēbēs un apsēdās deju zāles malā; skaistas, košas kleitas un patīkams flirts bija domāts jaunām un neprecētām meitenēm.

      Gados vecāki džentlmeņi, kurus uz viesībām piespiedušas doties apņēmības pilnās sievas, pulcējās ap punša trauku uz uzkodu galda, kas bija novietots nelielā priekšistabā. Džesija dzirdēja neskaidrus fragmentus no viņu sarunām par medībām un kokvilnas cenu kritumu. Telpas vidū dejā virpuļoja aptuveni divdesmit jauniešu pāru. Džesija viņus visus, protams, pazina jau kopš bērnības, bet…

      Meitenes gaišu pasteļtoņu kleitās nelīdzinājās Džesijas bērnības rotaļu biedrenēm, kuru mātes laika gaitā nolēma, ka puiciskā Džesija nav gana laba draudzene viņu bērniem. Visas meitenes izskatījās brīnišķīgi. Viņu mati spīdēja un daiļās cirtās krita pāri pleciem atšķirībā no Džesijas pakausī saspraustā matu mezgla.

      Arī meiteņu kleitas nelīdzinājās Džesijas apģērbam. Kleitu augšdaļas bija niecīgas un atklāja skatienam daudz vairāk nekā collu platais Džesijas kleitas izgriezums, kas Tjūdiju sadusmoja. Īsās, platās piedurknes bija veidotas tā, lai atklātu meiteņu krēmkrāsas plecus. Radās iespaids, ka kleitas tūliņ nokritīs līdz valkātāju vidukļiem, tomēr tā, savām mātēm redzot, bija ģērbušās visas meitenes, tātad šāds stils bija modē un turklāt arī atzīts par cienījamu. Meiteņu tievie vidukļi bija rotāti ar milzīgām jostām, kas uz muguras sasietas lielā pušķī un bija tik platas, ka uz to fona Džesijas josta līdzinājās parastai lentei. Kleitu kuplās apakšdaļas aizmugurē bija garākas nekā priekšpusē, tāpēc apkārtējo skatieniem atklājās mazas atlasa kurpītes un, meitenēm griežoties dejas solī, arī potītes.

      Džesija ievēroja, ka meitenes nevalkāja tās pašas kleitas, kas tām bija mugurā piknikā. Tas nozīmēja, ka visas, izņemot viņu, paņēmušas līdzi īpaši dejām paredzētus tērpus, kas tika uzvilkti pēc vakariņām. Uz meiteņu gaisīgo tērpu fona no vairākiem apģērba gabaliem kopā sašūtā Džesijas kleita izskatījās uzkrītoši. Viņa bija izmisumā. Džesija nenojauta, ka pārējās meitenes pēc vakariņām pārģērbsies, turklāt viņas garderobē šāda papildinājuma nemaz nebija.

      Redzot dejotājus, Džesija nokaunējās par savu neveiksmīgi sašūto, izbalojušo, vecmodīgo kleitu. Vairāk par visu viņa vēlējās kaut kur nolīst un paslēpties, līdz pienāks laiks doties mājās. Džesija piedalījās svinībās, lai izpatiktu Sīlijai un paustu labvēlīgu attieksmi pret gaidāmajām kāzām. Sīlija bija aizņemta ar sava mīļotā izrādīšanu viesiem un nepamanītu Džesijas pazušanu, un viņai tas arī nerūpētu…

      Tomēr Edvardsa jaunkundzēm bija padomā kas cits.

      Flora pienāca pie Džesijas otra sāna un ieķērās viņai rokā. Meitenei neatlika nekas cits kā vien sekot māsām. Sievietes vilka Džesiju uz deju zāli kā divas laiviņas, kas velk kuģi.

      – Sameklēsim tev deju partneri, – Flora paziņoja, pārbiedējot Džesiju, un apstājās durvīs, lai pārlūkotu telpu. Džesija nespēja atbrīvoties no dāmu tvēriena un izdomāt pieklājīgu veidu, kā tikt no viņām vaļām, tāpēc bija spiesta stāvēt starp abām sievietēm un apzināties, cik briesmīgi izskatās uz viņu fona. Edvardsa jaunkundzes bija apaļīgas, bet maza auguma. Viņu sirmās galvas sniedzās līdz Džesijas plecam. Sievietes bija cienījamā vecumā, tomēr viņu kleitas bija daudz skaistākas par Džesijas tērpu. Lorelai mugurā bija grezna violeta atlasa kleita, un Floras kleita bija gandrīz tāda pati, tikai gaišsārti violetā krāsā.

      Mūzikas skaņas pieņēmās spēkā. Visapkārt skanēja smiekli un čalas. Ābolu zaļas krāsas kleitā tērpusies Elinora Bidsvela aizvirpuļoja garām, sadevusies rokās ar gaišmataino Čeiniju Dārtu. Kad abas meitenes bija septiņus un astoņus gadus vecas, Džesija viņu sauca par Nellu, bet trauslā sarkanmate deju zālē nekādā veidā nelīdzinājās viņas bērnības draudzenei. Garā un slaidā Sūzena Latova, tērpusies ar zilu zariņu rakstu izrotātā muslīna kleitā, dejoja ar tumšmataino Luisu Raselu, savukārt Mārgarita Kulpepera, maza