Rīta dziesma. Kārena Robārdsa

nāksies samaksāt. Par šo kādu kļuva Stjuarts Edvardss, kurš nevilšus atlīdzināja Klaivam ar kaut ko, kas viņam pašam vairs nebija vajadzīgs, – ar savu identitāti un atlikušo dzīves daļu.

      Protams, Klaiva sākotnējos plānos neietilpa Edvardsa identitātes piesavināšanās. Cerot atrast kādu pavedienu, kas palīdzētu sadzīt pēdas Haltonam un nozagtajai naudai, Klaivs atvairīja visus piedāvājumus apkopt viņa ievainoto roku un drudžaini pārmeklēja Edvardsam piederošās lietas. Viņš atrada nelielu naudas summu, dažas piemiņas lietas un vēstuli, ko Klaivs noglabāja, jo uz tās bija norādīta adrese: plantācija “Tulpju kalni” Jazū ielejā, Misisipi pavalstī. Klaivs pieļāva, ka Haltons devies uz turieni.

      Lūsija atrada ārstu un lika izmeklēt Klaiva roku. Pēc tam vairāku dienu garumā viņš lamājās, dzēra un meklēja Haltonu, kurš šķita nozudis no zemes virsas kopā ar nozagto naudu.

      Kad viņš beidzot nolēma izlasīt vēstuli, ko bija rakstījušas Edvardsa pavecās un, pēc vēstules satura spriežot, nedaudz ķertās tēvamāsas, Klaivs vēlējās to saņurcīt un izmest kā nekam nederīgu. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ viņš vēstuli paturēja. Vēlāk, kad labākie Ņūorleānas ārsti bija paveikuši visu iespējamo un tomēr bija spiesti atzīt, ka Klaivs nekad neatgūs pilnīgu kustību spēju labajā rokā, viņš vēlreiz atcerējās Edvardsa tēvamāsas.

      Naža asmens bija pārrāvis nervus, muskuļus un cīpslas. Klaiva labā roka visu atlikušo dzīvi būs daļēji paralizēta.

      Kāršu spēlmanis pelnīja naudu ar rokām. Kopš bērnības Klaivs ar kārtīm spēja paveikt visdažādākos trikus, un roku veiklība ļāva kādreizējam netīrajam ielas puikam nodrošināt sev ērtu un reizēm pat izsmalcinātu dzīvi. Pēc dažiem pie spēļu galda pavadītiem gadiem Klaivam par iztiku vairs nebūtu jādomā.