Baltā princese. Filipa Gregorija

būtu gatavs dot savu svētību, bet viņa sēž un skarbi klusē. Arhibīskaps pat pieliecas, lai uztvertu klusāko čukstu, bet viņa neko nesaka.

      – Vai Viņa Gaišībai karalim nekas nav noticis? – māte pieklājīgi painteresējas.

      – Viņam sagādā raizes dažu cilvēku neuzticība, – lēdija Mārgarita negribīgi atbild. – Diemžēl valstī vēl joprojām ir daži nodevēji.

      Māte sarauc uzacis un noklakšķina mēli, paužot nožēlu.

      – Cerams, ka Viņa Gaišība ir drošībā, – es ieminos.

      – Nodevējs Frānsiss Lavels ļaunprātīgi izmantojis viņam doto patvērumu, iznācis no tā un sapulcējis armiju, lai uzbruktu manam dēlam! – lēdija Mārgarita paziņo piepešā dusmu uzplūdā. Viņa dreb no galvas līdz kājām un ir koši piesarkusi. Ļāvusi sev runāt, viņa nespēj nekliegt; no mutes šķīst siekalas, vārdi veļas pār lūpām, galvassega trīc, kad viņa niknumā satver krēsla paroceņus. – Kā tas iespējams? Kā? Viņš izmantoja patvērumu, lai izvairītos no sakāves soda, un tagad ir izlīdis no pazemes kā lapsa.

      – Lai Dievs viņam piedod! – arhibīskaps iesaucas.

      Es spēji ievelku elpu. Frānsiss Lavels bija Ričarda bērnības draugs un tuvākais biedrs. Viņš jāja cīņā blakus karalim un pēc Ričarda nāves paslēpās baznīcā. Jābūt svarīgam iemeslam, lai viņš iznāktu no patvēruma. Lavels nav muļķis un nemūžam necīnītos bezcerīga mērķa vārdā. Jābūt kādai slepenai biedrībai, kas gaidījusi šo mirkli – varbūt jau kopš brīža, kad Henrijs pameta drošo Londonu. Viņi ir gatavi mest karalim izaicinājumu, un viņiem noteikti jau ir prātā kāds cits valdnieks, ko sēdināt tronī.

      Karaļa māte pārmetoši lūkojas uz mani, it kā arī es varētu sadegt dumpja liesmās, un meklē nodevības pazīmes. Varbūt viņa cer ieraudzīt man uz pieres Kaina zīmi.

      – Kā suns, – viņa indīgi paziņo. – Lavelu mēdza dēvēt par suni, vai ne? Viņš izlīdis no savas būdas un uzdrošinājies sagraut mana dēla mieru. Henrijs noteikti ir satriekts. Un manis nav līdzās!

      – Lai Dievs viņu svētī, – arhibīskaps klusi nosaka un pieskaras zelta krucifiksam, ko nēsā pērļu virtenē ap vidukli.

      Manas mātes sejā manāmas tikai pieklājīgas raizes. – Tātad Frānsiss Lavels sapulcējis armiju?

      – Viņš to nožēlos, – lēdija Mārgarita šņāc. – Viņš un arī Tomass Stefords. Viņi nožēlos, ka apšaubījuši mana dēla mieru un majestātiskumu. Pats Dievs atveda Henriju uz Angliju. Saceļoties pret manu dēlu, viņi met izaicinājumu Dieva gribai. Viņi ir ne vien nodevēji, bet arī ķeceri!

      – Arī Tomass Stefords? – māte nodūdo.

      – Un viņa melīgais brālis! Abi divi. Nodevēji! Visi ir nodevēji!

      – Hamfrijs Stefords? – mana māte klusi izsaucas. – Stefordi var sapulcināt ļoti daudz vīru. Divi diženas dzimtas dēli! Vai Viņa Gaišība karalis dosies uzbrukumā viņiem pretī? Vai viņš sasauc savu karaspēku?

      – Nē, nē. – Lēdija Mārgarita nevērīgi pavicina roku, it kā neviens neapšaubītu karaļa drosmi, ja viņa liks dēlam paslēpties Londonā un nodot cīņu kāda cita rokās. – Kāpēc gan? Viņam nekur nav jādodas. Es viņam aizrakstīju lūgumu palikt savā vietā. Armiju vadīs Džespers Tjūdors. Henrijs jau sapulcējis vairākus tūkstošus vīru Džespera karaspēkam. Un apsolījis apžēlot visus, kas padosies. Viņi dzen dumpiniekus uz ziemeļiem, tuvāk Midlemai.

      Tā bija Ričarda iecienītā pils, viņa bērnības mājas. Vīri, kas ziemeļos steidzas pievienoties Frānsisam Lavelam, ir tie paši, kas bieži tikās ar Ričardu un Frānsisu jaunībā. Frānsiss pazīst zemi visapkārt Midlemai un saprot, kur ierīkot slēpņus.

      – Jēzus! – mana māte rāmi nosaka. – Lūgsim Dievu par karali.

      Dzirdot šo ierosinājumu, lēdija Mārgarita atvieglota ievelk elpu. – Jā, protams. Pēc vakariņām galms dosies uz kapelu. Tas ir ļoti labs ieteikums, Jūsu Gaišība. Es pasūtīšu īpašu misi. – Viņa pamāj arhibīskapam, kurš paklanījies dodas prom. Droši vien paziņot par notikušo Dievam.

      Mana māsīca Megija nedaudz sakustas savā krēslā. Viņa zina, ka īpašā mise ilgs vismaz divas stundas. Lēdija Mārgarita nekavējoties pievērš savu skarbo skatienu meitenei. – Šķiet, vēl joprojām ir daži grēcīgi muļķi, kas atbalsta Jorku dzimtu, – viņa saka. – Tomēr Jorku dzimta ir sakauta un visi tās mantinieki miruši.

      Mūsu brālēns Džons de la Pols ir dzīvs un zvērējis kalpot Henrijam; Megijas brālis Edvards ir tiešais karaļu dzimtas mantinieks, bet neviens to neatgādinās Henrija mātei. Megijas brālis ir drošībā bērnistabā, un Megija cītīgi pēta grīdu, neko neteikdama.

      Mana māte pieceļas un graciozi tuvojas durvīm. Viņa apstājas pie Megijas, paslēpjot meiteni no lēdijas Mārgaritas saltā skatiena. – Es atnesīšu savu rožukroni un lūgšanu grāmatu, – viņa saka. – Vai vēlaties, lai paņemu arī jūsējo?

      Karaļa mātes uzmanība ir novērsta. – Jā, pateicos. Un izsauciet uz kapelu koristus. Visiem jāpaņem rožukroņi, – viņa saka. – Tūlīt pēc vakariņām mēs iesim uz kapelu.

      Kamēr lūdzamies, es cenšos iztēloties notiekošo, it kā man piemistu mātes spēja un es redzētu Midlemas pili Jorkšīrā. Ja Lavels iekļūs aiz izturīgajiem mūriem, viņš varēs tur pavadīt mēnešus vai pat gadus. Ja ziemeļi viņu atbalstīs, vīru skaits pārspēs jebkuru Tjūdoru armiju Džespera vadībā. Ziemeļnieki vienmēr kvēli atbalstījuši Jorku dzimtu, Midlema uzskatīja Ričardu par savu krietno valdnieku, uz Midlemas kapelas altāra gulstas baltas rozes, un varbūt tā būs vienmēr. Es iesāņus palūkojos uz māti, kas liekas iemiesojam dievbijību. Viņa ir nometusies ceļos, aiztaisījusi acis, pavērsusi seju augšup, un gaismas stars apspīd viņas rāmo daili. Mana māte ir skaista kā eņģelis, kas gremdējas pārdomās par pasaules grēkiem.

      – Vai jūs to zinājāt? – es čukstu, noliekusi galvu, it kā skaitītu rožukroni.

      Māte neatver acis un nepagriež galvu, bet viņas lūpas kustas. – Mazliet. Sers Frānsiss atsūtīja man ziņu.

      – Vai viņi cīnās mūsu vārdā?

      – Protams.

      – Vai domājat, ka viņi uzvarēs?

      – Iespējams. – Mātes aizgrābtajā sejā uz brīdi pavīd smaids. – Bet esmu pārliecināta par kaut ko citu.

      – Par ko?

      – Viņi pārbiedējuši Tjūdorus līdz nāvei. Vai redzēji viņas seju? Vai redzēji, kā aizskrēja arhibīskaps?

      Vestminsteras pils, Londona, 1486. gada maijs

      Pirmā pazīme par nemieriem ielās ir skaļi čīkstošās Vestminsteras pils ārdurvis, ko vairāki desmiti vīru aizvelk ciet, un pērkona dārdam līdzīgais troksnis, kad tās aizveras. Pēc tam atskan smagnējs būkšķis, sargiem ievietojot līdzsvarotos koka stieņus skavās, lai vārtus nevarētu atvērt. Mēs slēpjamies karaliskajā pilī; Anglijas karaliskā dzimta baidās no londoniešiem un slēpjas aiz slēgtiem vārtiem.

      Uzlikusi roku uz piebriedušā vēdera, es dodos pie mātes. Viņa sēž pie loga un vēro ielas pāri mūriem. Viņai blakus ir Megija un mana māsa Ena. Kad ieskrienu istabā, māte pat nepagriež galvu, bet Megija pār plecu nosaka: – Pils mūru sardze ir divkāršota. Viņi steidzas uz savām vietām.

      – Kas notiek? – es jautāju.

      – Tauta saceļas pret Henriju Tjūdoru, – māte rimti paskaidro. – Daudzi