Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

to pateica tik dziļdomīgi, tik skumji, ka šī pārmaiņa bija gluži fiziski jūtama telpā. Viņš lūkojās savā krūzē, it kā atbilde būtu meklējama tur. – Mēs visi dzeram kafiju, – viņš beidzot teica.

      – Mēs? Visi tie neredzamie cilvēki, kuriem tu sacepi simts pankūkas?

      Viņa skatiens sastapās ar sievietes acīm, tieši tāpat kā pagājušā naktī, kad Nina viņu uzmodināja. – Jā. Mēs visi. Tā ir daļa no lietu kārtības.

      – Tātad, ja visi lēktu pāri klints malai, tu sekotu?

      Viņa noskaņojums atkal mainījās, tas kļuva draudīgs. Vīrieša sejai pārslīdēja ēna. Viņš piecēlās, piegāja pie loga un palūkojās ārā. – Armijā mēs rīkojamies tieši tā. Viens vīrs iet, un pārējie viņam seko, lai tur vai kas. Mēs neļaujam nevienam iet pāri klints malai vienam. Nekad.

      Nina nezināja, ko lai saka. Šī saruna tik ātri bija mainījusies no vieglas uz drūmu noskaņu. Neapēstā ēdiena kalni uz galda šķita kā pierādījums, ka vīrietis pārāk cītīgi cenšas kaut ko noslēpt. Bet ko?

      Viņam nevajag doties pāri klints malai vienam. Nina paņēma savu krūzi un paostīja dzērienu. Cukurs nepalīdzēja nomaskēt kafijas rūgtumu, taču Nina nebija zaķpastala. Viņa bija pavadījusi tik daudzus rītus restorānā “Pēdējā izdevība”, ar piespiešanos malkodama kafiju, lai neaizvainotu Liziju.

      Viņa pielika krūzi pie lūpām un iedzēra malku.

      Par laimi, šķidrums bija pietiekami vēss, lai slīdētu lejup pa viņas rīkli bez starpgadījumiem. Kad krūze bija tukša, viņa triumfējoši ar blīkšķi nolika to uz letes. – Priecīgu virtuves uzkopšanu. Aprunāsimies pusdienās.

      Trīspadsmitā nodaļa

      Nina ieskrēja pa durvīm kafejnīcā “Diskusija”, ieraudzīja savu potenciālo jauno klientu, un grīda pazuda viņai zem kājām.

      Lai noturētos, viņa pieķērās pie piedevu letes. Sojas piens, pusi uz pusi…

      Bobijs Raidels.

      Nav brīnums, ka viņš izvairījās nosaukt savu uzvārdu, kad viņi norunāja šo tikšanos. Bobs, viņš bija parakstījies savā e-pasta vēstulē. Visi mani sauc par Bobu.

      Nina spēja iedomāties vēl dažus raksturīgus vārdus, kādos cilvēki sauca šo vīrieti. Piemēram, noziedznieks.

      Vai vēl ļaunāk – Valta labākais bērnības draugs.

      Bobijs bija Valtam līdzās tik sen, cik vien Nina spēja atcerēties, un vienmēr bikstīja brāli nepareizajā virzienā. Viņš bija zēns, kurš spēja izdarīt jebko – krietnas izsmiešanās vai arī pāris dolāru dēļ. Neatvairāms sliktais zēns tādam bārenim kā Valts, kurš ir iesprostots mājā kopā ar savu mazo māsiņu un vecmodīgu krustmāti, kurai pēkšņi uzgrūsta divu mazu bērnu audzināšana. Nina bija domājusi, ka armija Valtu paglābusi no Bobija. Tagad Valta vairs nebija, bet Bobijs bija šeit, viņš smaidīja savu valdzinošo smaidu Ninai pretī pāri ļaužu pārpildītajai telpai, kas bija piebāzta ar priecīgiem, ar kofeīnu uzpildītiem studentiem un tērzējošiem profesoriem.

      “Afganistānā nogalinātas četras karaspēka vienības” – vēstīja laikraksta USA Today virsraksts uz tuvākā galdiņa. Vīrietis, kas sēdēja pie galdiņa, ignorēja avīzi, un spēlēja atvērtajā klēpjdatorā pasjansu.

      Trīcošām kājām Nina devās uz Bobija pusi, ar katru soli atmiņu kļuva vairāk. Radās sajūta, ka arī Valts ir šeit, it kā viņi ar Bobiju satiekoties būtu brāli atsaukuši atpakaļ. Nevar gan teikt, ka Nina ticētu spokiem. Pie velna, viņa cerēja, ka pēcnāves dzīve piedāvā ko vairāk, nevis tikai slaistīšanos apkārt modīgā Galtonas kafejnīciņā, vērojot, kā tava mazā māsiņa cenšas noturēt līdzsvaru. Bet tomēr tur, kur bija Bobijs, bija arī Valts. Tas bija neizbēgami.

      Nina patiešām, patiešām vēlējās doties mājup un ierāpties gultā. Tikai viņas mājās ir vēl viens vīrietis, kurš izsauc spokus, tieši tāpat kā šis, un šobrīd berž nost bekona taukus no viņas pannas.

      Tā nevar būt sagadīšanās, ka viņi abi uzradās tikai ar vienas dienas starpību. Viņa centās izmest šo neticamo domu no sava prāta. Protams, ka tā var gadīties, – nelaime nekad nenāk viena.

      Viņi paspieda viens otram roku, un Nina pacieta šķīstu, neveiklu skūpstu uz katra vaiga. Viņš smaržoja pēc cigaretēm.

      – Nezināju, ka tu esi atgriezies pilsētā, – viņa riskēja uzsākt sarunu. Nina apsēdās pie mazā galdiņa viņam pretī. Zēns, kurš, ļoti iespējams, būtu izpostījis Valta dzīvi, tagad bija izaudzis par vīrieti, ko viņa būtu pazinusi pat otrpus futbola laukumam. Vasaras tveicē viņam mugurā bija ādas žakete. Kā toreiz. Uz Bobija sejas bija tas pats nemainīgais, tikko manāmais rugāju ēnojums, kura dēļ viņš piecpadsmit gadu vecumā bija valdījis pār saviem klasesbiedriem. Viņš nebija zaudējis nevienu šķipsniņu no saviem viļņainajiem, melnajiem matiem, nebija zaudējis draudīgo spīdumu melnajās acīs.

      – Divdesmit gadi, – viņš teica, balss bija zemāka un raupjāka, nekā Nina to atcerējās. – Izlaiduma klase bija pēdējā reize, kad mans ģīmis tika redzēts šajā pilsētā. Es tikko atgriezos. – Viņš pastūma uz Ninas pusi mazu šķīvīti ar cepumiem. Viņš jau bija iztukšojis papīra kafijas glāzīti, un tās mala bija atritināta un sapluinīta. Tas bija vecs, nervozs Bobija ieradums, ko Nina atcerējās, it kā tas būtu bijis vakar.

      – Klau, tu esi pārāk kaulaina. Un pārāk veselīga. Ēd.

      Nina papurināja galvu. Šī rīta brokastu pankūkas jau bija par daudz viņas plakanajam vēderam. – Vai tu atgriezies uz visiem laikiem? – Vai viņa turpmāk satiks Bobiju pārtikas preču veikalā, tirdzniecības centrā?

      – Iespējams.

      – Kāpēc tu man savā e-pastā nepastāstīji, kas esi? – viņa iesāka.

      – Vai tu būtu nākusi, ja zinātu, ka tas esmu es? – viņš vaicāja, paņemdams cepumu un iekozdamies tajā, mazais aplītis izskatījās smieklīgi vārs viņa milzīgajā plaukstā.

      – Protams…

      – Izbeidz, Nina. Es tev nekad neesmu paticis.

      Viņa nevēlējās vīrieti pārliecināt par pretējo. – Tas šķiet nelāgi, Bobij. Tā, it kā Valtam vajadzētu būt šeit. Tā, it kā viņš būtu šeit. Uzreiz uznirst daudz dažādu atmiņu. Es nebiju tam gatava. Tev vajadzēja pateikt man taisnību.

      – Paklau, es gribu, lai starp mums valdītu labas attiecības. Vai tu kaut ko vēlies? Kafiju?

      – Nē. Jā. Labi. Tēju. Kumelīšu.

      Nina ļāva Bobijam atnest viņai tēju, iegūdama brīdi, lai saņemtos. Divu dienu laikā divi vīrieši ierodas gluži kā brāzma no pagātnes. Viņai nebija ne mazākā nodoma grimt kopā ar šo vīrieti atmiņās. Par ko viņi runās? Par visiem tiem sīkajiem pārkāpumiem, ko Bobijs ar Valtu kopā bija paveikuši? Kā viņi kliedza un brēca, pārskrējuši mājās pēc tam, kad divpadsmit gadu vecumā bija čiepuši šokolādes batoniņus Krogera veikalā? Vai trīspadsmit gadu vecumā veselu mēnesi kavēja skolu. Vai arī četrpadsmit gadu vecumā iegādājās alus sešpakas no vecā Edija Krosvela, kurš tās pirka nepilngadīgiem bērniem par dažiem liekiem dolāriem un cigaretēm. Nina bija pavadījusi neskaitāmas naktis vienatnē, ienīzdama Bobiju par to, ka viņa dēļ Valts iekuļas nepatikšanās. Protams, Valts spēja pats par sevi parūpēties. Nina to zināja. Un viņa zināja, pa daļai viņas dusmu iemesls bija greizsirdība uz Bobiju par to, ka viņš aizved Valtu projām no viņas tajās garajās, vientuļajās sestdienas naktīs, kad brālis atgriezās mājās divos no rīta, smirdēdams pēc cigaretēm,