Nozagtie skūpsti. Kristīna Doda

dežurējošai slīcēju glābējai. Visbeidzot Brūka apskatījās, kur palicis puisis un meitene, un ieraudzīja, ka pārītis sarunājas ar Rafi. Jaunieši smējās, māja ar galvu un vairs nešķita tik noraizējušies.

      Jauki, šis taču bija ģimenes uzņēmums. Nepieciešamības gadījumā arī Rafe varēja te pielikt savu roku.

      Brūkas skatiena pavadīts, Rafe izveda jauniņos viesus uz Beltēras galvenās ielas, kur žestikulējot norādīja vajadzīgo virzienu.

      Kad viņš atgriezās vestibilā, drūzma piepeši bija apsīkusi, ļaujot Viktoram, Rafem un Brūkai atviegloti uzlūkot citam citu.

      Abi vīrieši, kas tuvojās viens otram, lieliski apzinājās savu vērtību.

      Brūka iepazīstināja: – Rafe, šis ir Viktors Ruizs, mans vietnieks, bet pēdējā laikā arī mana darbiem pārlieku apkrautā labā roka. Kopš Sāra guļ slimnīcā, es bieži uzturos pie viņas, un Viktors šeit raujas vai pušu. – Kamēr abi vīrieši sarokojās, viņa paskaidroja Rafem: – Viktors ir no Paragvajas, apguvis amatu un strādājis labākajās Dienvidamerikas viesnīcās. Kad atpūtos Buenosairesā, pie viena pavēroju viņu darbā. Viktors pazina slavenības, vienmēr prata pateikt īstos vārdus, vadīja savus padotos taktiski un neuzkrītoši. Tāpēc es ņēmu un pārvilināju viņu uz Savienotajām Valstīm.

      Viktors nozibināja acis un palocījās uz viņas pusi. – Mīļu prātu ļāvu, lai mani pārvilina, it īpaši tāpēc, ka tas deva iespēju strādāt kopā ar starptautiski pazīstamu profesionāli.

      – Tu esi pārāk laipns. – Brūka juta, ka Rafe vēro viņus bez smaida sejā. – Viktor, kāpēc tu man sūtīji peidžera ziņu?

      – Es nesūtīju, – Viktors atbildēja.

      – Tiešām? – Brūka izvilka aparātiņu un pārbaudīja. – Bet kāds tomēr sūtīja. Es atļāvu to darīt tikai tev, tāpēc nospriedu…

      – Nē, bet ja reiz tu esi šeit… – Viktors sāka runāt par problēmām, kas kūrortviesnīcas darbā radās vai ik dienu, bet ko lieliski spēja atrisināt pats saviem spēkiem.

      Brūka klausīdamās rauca pieri. Ja Viktors nebija sūtījis ziņu, kurš tad? Pavisam nedaudzi zināja viņas numuru, un tiem visiem bija stingri piekodināts netraucēt, kamēr viņa atrodas slimnīcā pie Sāras. Brūka pārtrauca Viktoru. – Vai radusies problēma, kam nepieciešama mana iejaukšanās?

      – Tikai viena. Ieradusies viešņa, kas vēlas runāt ar tevi, un vienīgi ar tevi. – Sacītais izklausījās nopietni, bet Viktora acis nerātni iezibējās. Viņš pameta ar roku vajadzīgajā virzienā.

      Brūka nogriezās ap stūri un pārlaida skatienu krāšņajai telpai, kurā Noa bija iekārtojis viesnīcas foajē.

      Trīs divdesmit pēdu augstas stikla sienas pavēra skatu uz dārziem ar tik bagātīgi krāšņu un krāsainu augu valsti, ka ikviens apmeklētājs jutās kā paradīzē nonācis. Ceturto sienu veidoja plats kamīns no grīdas līdz griestiem, abpus tam atradās durvis uz liftiem un reģistrācijas zonu. Telpas vidū bija ierīkots neliels bārs, rītos foajē tika pasniegtas kontinentālas brokastis, bet vakaros piedāvāti dzērieni. Ikviens sēdeklis nodrošināja viesiem maksimālas ērtības. Apmeklētājiem tika piedāvāts avotūdens un mazās Āzijas bļodiņās pasniegtas sālītas zaļās sojas pupiņas. Šeit taču bija Kalifornija, holistiskas pārtikas, vides tīrības un sakāpināta snobisma valstība.

      Viktors vēlreiz pamāja ar roku. – Atgriezusies tava itāliešu draudzene.

      – Mana itāliešu draudzene? – Brūka ar skatienu pārmeklēja telpu, līdz pamanīja spilgti rudu cirtu mākoni. – Frančeska? Atgriezusies Frančeska?

      – Frančeska? Vienīgā man pazīstamā Frančeska ir… Ak Dievs! – Pirmo reizi pēc Rafes ierašanās Beltērā radās iespaids, ka viņam kājas atsakās klausīt. Pirms Brūka paguva iesteigties foajē, viņš satvēra tās roku. – Mana māte? Vai ieradusies mana māte?

      11. nodaļa

      – Viņa šeit atpūšas bieži. Atvaino mani, – Brūka atbrīvojās no Rafes tvēriena, – iešu sasveicināties ar savu viešņu.

      Viņa iesoļoja stiklotajā telpā.

      Augstā debess, Rafe mācēja viņai krist uz nerviem. Kaitinošs, skaists un viņai pārlieku bīstams… it visā. Viņa klātbūtnē vajadzēja kontrolēt savus vārdus un izturēšanos, jo viņš allaž vēroja Brūku pārlieku cieši un vērīgi.

      Tuvojoties galdiņam, viņa klusi pasauca: – Frančeska!

      Ar izkoptu dejotājas kustību uzrunātā pagriezās, apbrīnojami skaisti veidotā seja atplauka priekā. Sieviete piecēlās. Viņa bija tērpusies nevainojama piegriezuma krēmkrāsas biksēs un melnā svīterī ar V veida izgriezumu; apģērbs skaisti apkļāva ikvienu ķermeņa izliekumu. Kājās melnas kurpes ar tik augstiem papēžiem, ka Brūka uz tādiem nespētu paspert ne soli. Turpretī Frančeska kustējās tā, it kā apavi būtu viņas kāju pagarinājums. Dāvājusi Brūkai parfīma piesātinātu apskāvienu, viņa ierunājās ar sulīgu itāliešu akcentu: – Brūka! Mīļā meitene, beidzot es tevi atkal satieku. Apvaicājos pēc tevis, bet tavs draugs Viktors man pateica, ka tu esot pie Sāras. – Frančeska atliecās, viņas asaru pilnās acis sastapa Brūkas skatienu. – Tāda nelaime tik brīnišķīgam cilvēkam. Viņa bija viens no diviem labumiem, ko ieguvu no savas laulības ar bastardo Gavino di Luku.

      – Nespēju pat iztēloties, kas bija tas otrs, – Brūka pastrupi atteica.

      Frančeska palūkojās pār viņas plecu. – Rafaelo! Manu mīļo zēn, tu esi šeit! Tā jau es cerēju. Mēs tik sen neesam redzējušies. – Viņa apmeta rokas ap dēla izvairīgi saspringto augumu.

      Rafe saviebās un izteiksmīgi pacēla acis pret debesīm.

      Viņiem pievērsās visi skatieni, un Rafe ienīda scēnas. – Apsēdīsimies, – viņš ierosināja.

      – Protams, dārgais, citādi mēs padarām sevi citiem par apsmieklu. – Pagriezusies Frančeska piemiedza Brūkai ar aci.

      Rafe atvilka krēslu vispirms mātei, tad Brūkai, un viņai steigšus nācās noslēpt smaidu.

      Šis vīrietis pazina Brūku pat pārāk labi, savukārt Frančeska pazina savu dēlu. Viņa nereti mēdza uzrīkot teatrālas scēnas, lai tādējādi manipulējot iegrozītu visu pa savam prātam un piespiestu Rafi uzvesties tā, kā piedien mīlošam dēlam.

      Kad trijotne iekārtojās pie galdiņa, Frančeska pievērsa lielo, eksotiski ieslīpo acu skatienu viņiem un starojoši pasmaidīja. – Cik patīkami atkal redzēt jūs kopā! Tik jaunus, kaislīgus, nevainojami saderīgus. Kā ir, vai kaisle joprojam sit tikpat augstu vilni?

      Vai dieniņ… Brūkai bija piemirsies, cik šausminoši atklāti mēdz izteikties Frančeska. Turklāt viesmīlis, kas tuvojās, lai ielietu glāzēs ūdeni un pieņemtu dzērienu pasūtījumu, pēkšņi sastinga pussolī kā burvības varā nonācis; puisis katrā ziņā bija dzirdējis Frančeskas izsaucienu. – Tagad mana gaume ir nobriedusi, – Brūka teica. Atceroties nesen saņemtos skūpstus uz Sāras nama lievenēm, viņa neuzdrošinājās paraudzīties uz Rafi, tomēr negrasījās pieļaut, ka Frančeska satricina viņas pašpaļāvību. – Trent!

      Viesmīlis tūdaļ pievērsās Brūkai.

      – Frančeska, varbūt dzersi vēl tasīti espreso kafijas? – viņa piedāvāja. – Bet varbūt tu labāk gribētu glāzi vīna?

      Uzrunātā plati uzsmaidīja jaunajam vīrietim. – Bērni, vai jūs baudīsiet kopā ar mani pudeli burvīgā di Luku Sangiovese vīna?

      Brūkai gribējās atteikties. Pēdējā laikā