Nozagtie skūpsti. Kristīna Doda

kamēr pats ieslēdza kabatas lukturīti un lēni apgāja apkārt galdam, rūpīgi apskatot grīdu.

      – Ko tu mēģini atrast? – Ierasti zemā un piesmakusī Brūkas balss šoreiz skanēja apslāpēti, itin kā tuvumā būtu svešas ausis.

      – Dubļainu vīrieša zābaka nospiedumu. – Rafe iesmējās, it kā izzobojot sevi. – Pazaudētas autovadītāja tiesības.

      – Es jau pārbaudīju.

      Brūka runāja tik nopietni, ka Rafe pacēla acis, lai pārliecinātos, vai viņa nejoko, bet sievietes seja nepauda neko. Viņš nopūtās un pārmetoši pašūpoja galvu. Tad uzmauca rokās lateksa cimdus. – Nepieskaries nekam, – Rafe brīdināja un piegāja pie galda.

      Brūka sekoja. – Varbūt nonna gluži vienkārši slaucījusi no pudelēm putekļus?

      Rafe norādīja uz vaska krikumiem, kas bija sabiruši uz galda, tad bez piepūles izcēla kādu sveci no improvizētā svečtura. – Ir izņemtas laukā itin visas, meklējot… ko īsti?

      – Bet pēc tam sveces iespraustas atpakaļ. Kālab gan zaglis rūpējies, lai visu atstātu kārtībā?

      Pats par sevi saprotams, ka Brūka ietērpa vārdos tieši to faktu, kas izraisīja vislielāko interesi.

      – Noskaidrosim, vai Dopejs spējis uz pudelēm sameklēt kādu pirkstu nospiedumu, – viņš teica.

      – Nepaliec bērnišķīgs, Rafe. Viņa uzvārds ir Djūpejs.

      Skarbais balss tonis bija pļauka vīrieša lepnumam. – Vai tu satiecies ar viņu?

      – Es to darītu, bet viņa sieva var tikt klāt vīra ieročiem.

      Vai tur tu dabūji pistoli, ar kuru raidīji nāvējošo šāvienu?

      Tomēr Rafe nejautāja. Vēl ne. Viss jādara secīgi.

      Pēdējo reizi pārlaidis skatienu ēdamistabai, viņš ar žestu vēlēja Brūkai atgriezties gaitenī. Viņi pārbaudīja vannasistabu un otru guļamtelpu, bet tur viss izskatījās kā parasti.

      Pēc tam abi iegāja virtuvē. Skatienu tūdaļ piesaistīja iedobums apmetumā, kur bija atsitusies Sāras galva, asiņu traips uz grīdas, kur viņa bija bezsamaņā sabrukusi. Saltais, dzidrais niknums krūtīs aizvien pieņēmās spēkā, un Rafe jutās tam pateicīgs. Tieši šis ledainais niknums, kas līdzinājās asi uztrītam nazim, darīja viņu par labāko savas vienības pēddzini.

      Cieņā pret Sāras vīnu kolekciju kāds bija aizvēris noziedznieka vaļā pamestās pagraba durvis.

      Telpā kaut kas nelāgi oda, un Brūka nenovaldīja sašutuma pilnu izsaucienu. – Nudien, vīrieši paliek vīrieši. Vai tad nevienam neienāca prātā nokopt produktus?

      Rafe paraudzījās turp. No auduma iepirkumu maisiņa iztecējis izkusis saldējums, kas sažuvis peļķē uz galda un grīdas. – Es nebiju viens no tiem, kas… – Teikums aprāvās nepabeigts. Šajā kaujā viņam nebija iespēju uzvarēt.

      Brūka piegāja pie letes pēc papīra dvieļiem.

      – Lai paliek, – Rafe teica. – Atsūtīsim cilvēku, kas šeit visu sakops. Sacīsim, kādu istabeni no viesnīcas.

      – Nē, es pati. – Brūka noplēsa no ruļļa krietnu vīkšķi un satīrīja vismaz lielumu. – Nonna neciestu noķēpātu galdu un grīdu.

      Rafem gribējās lūgt, lai viņa to nedara, jo nevēlējās, lai nozieguma ainu darītu vēl neskaidrāku arī Brūkas pirkstu nospiedumi. Bet šis vilciens jau bija aizgājis; mājā darbojušies gan mediķi, gan policisti, un neilgi pēc uzbrukuma arī pati Brūka. Rafi darīja modru vieglās trīsas sievietes balsī. Uz grīdas joprojām rēgojās asins traipi, un Brūka nebija tik rūdīta kā viņš.

      Varbūt viņu mocīja vainas sajūta?

      Bet varbūt Brūka pazina Rafes vecāsmātes vēlmes un vajadzības labāk, nekā viņam patiktu atzīt?

      – Dari kā zini, – viņš atvēlēja un ņēmās apstaigāt virtuvi, aplūkojot visu sīki un smalki. Sētaspuses durvis bija ar spēku atrautas vaļā, jo ļaundaris steigā bēga pa šo izeju. Izlietnes krāns pagriezts tieši pret vidu – nonna šajā ziņā bija pedantiska. Visbeidzot Rafe izpētīja pašu svarīgāko, proti, grīdu pagraba durvju tuvumā, kur tomēr neatrada ne miņas no pēdu nospiedumiem vai puķudobes augsnes paliekām. – Tātad ļaundaris valkājis gan lateksa cimdus, gan arī apavu uzmavas, – viņš skaļi prātoja. Vajadzēs sekot pēdām, kas ved laukā pa sētaspuses durvīm uz krūmiem, kur iebrucējs bija noslēpis motociklu, kā arī nofotografēt protektoru nospiedumus. Ja riepas bija oriģinālās, to raksts palīdzēs noskaidrot ražotāju, un tad Rafe varēs pārbaudīt, kam Beltērā pieder šīs markas braucamais. Bet vispirms… – Vai tu esi beigusi? Nāc, nokāpsim pagrabā, jo tur man lieti noderēs tava vērīgā acs.

      – Nē. Kad būšu sakopusi, pagaidīšu tevi laukā. – Brūka pie izlietnes saslapināja trauku dvieli.

      Viņa atgriezās pie galda, lai noberztu lipīgās saldējuma paliekas no galda virsmas, tad nometās ceļos satīrīt grīdu. – Pareizi. Tev pagrabs nepatīk.

      Brūka atbildēja pēc krietna brīža: – Man patiešām nepatīk pagrabs. Tomēr es šad tad tur nokāpju. Bet ikreiz, kad nonnai ievajagas uznest kartupeļus, ķiplokus vai vīna pudeli, es raizējos par viņu. Ja runājam atklāti, mūždien esmu baidījusies no telefona zvana, kas vēstītu, ka viņa nokritusi pa kāpnēm, salauzusi roku vai… – Brūka ievilka drebošu elpu. – Bet to gan es negaidīju, ka viņai kāds uzbruks pašas mājā. Tas arī viss.

      – Tu esi satraukta.

      – Neesmu šeit bijusi kopš tā brīža, kad paguvu atbraukt neilgi pirms “ātrās” palīdzības. – Nobālušu, saltiem sviedriem klātu seju Brūka smagi atslīga tuvākajā virtuves krēslā.

      Atvilktnē sameklējis virtuves dvieli, Rafe samitrināja drānu zem vēsa ūdens strūklas un aplika viņai ap kaklu. – Varbūt tu zini, kur nonna glabā kabatas lukturīti?

      Brūka piespieda mitro dvieli ciešāk pie kakla un klusējot norādīja uz bufeti līdzās izlietnei.

      – Labāk noliecies uz priekšu un pasēdi tā, citādi vēl nogāzīsies uz grīdas, – Rafe ieteica un atvēra atvilktni.

      Šo lukturīti ar trim LED spuldzītēm, kas nodrošināja spēcīgu baltas gaismas staru, Rafe bija uzdāvinājis vecaimātei Ziemassvētkos. Atmiņā atausa viņas sajūsma un paša prieks par īsti noderīgas dāvanas izvēli. Paņēmis lukturīti, Rafe kāpa lejā.

      Droši vien šis pagrabs līdzinājās jebkurai citai deviņpadsmitā gadsimta beigās izbūvētai krājumu uzglabāšanas telpai – divdesmit reiz trīsdesmit pēdu, raupjas betona sienas, šauri lodziņi zemes līmenī, aizauguši no ārpuses, putekļu un netīrumu klāti no iekšpuses. Pat nonna, kura pedantiski kopa savu mitekli, nekad nekāpa teju vai pie pagraba griestiem, lai nomazgātu šos lodziņus.

      Divdesmitā gadsimta sākumā kāds bija ievilcis pagrabā elektrību – telpas vidū šūpojās kaila spuldzīte, ko varēja ieslēgt un izslēgt, pavelkot aiz ķēdītes. Kad mājā apmetās Sāras mazdēli, viņa bija ataicinājusi elektriķi, kas saveda kārtībā pagraba apgaismojumu. Kailo spuldzīti, kas joprojām nevajadzīga karājās vada galā, nomainīja dienasgaismas lampa.

      Rafe nospieda slēdzi, un telpu acumirklī piepildīja griezīgs spožums.

      Putekļos, kas pastāvīgi sijājās no griestiem, vecāmāte bija ieminusi vairākas taciņas; viena veda pie plauktiem, kur novietoti dārzeņi ziemai, otra pie tālākās sienas, kur glabājās vīni.

      Citur putekļos vīdēja nedaudzi atšķirīgi vīriešu pēdu nospiedumi.

      Protams,