Nozagtie skūpsti. Kristīna Doda

      Prologs

      Ar ķirurga cienīgu precizitāti viņš ieurba viļķi vecajā korķī, tad ieskrūvēja to dziļāk; pieredze ļāva apturēt kustību tieši īstajā brīdī. Korķis tika piesardzīgi izvilkts no vienkāršās zaļa stikla pudeles.

      Gluži kā daudzas citas dzīves norises, arī šī pieprasīja izplānošanu un nepiedeva nevērību pret sīkumiem; visu, ko vērts iegūt, bija vērts arī gaidīt.

      Tiesa, šoreiz gaidīšana pārmērīgi ieilgusi… Jā, viņš bija veselīgs un spēcīgs, bet ne vairs jauns. Tomēr uzvara visbeidzot bija rokā. Un šī uzvara nesīs daudz vairāk, nekā viņš jebkad būtu uzdrošinājies cerēt.

      Izvilktā korķa miklais gals iekrāsojies gandrīz melns; to paostījis, viņš izbīlī sarauca degunu. Vai tiešām vīna pudele, kuras iegūšanai bija izšķiests tik daudz laika un līdzekļu, līdzināsies daudzām citām, ko viņš bija uzmeklējis gadu gaitā, proti, tās saturs savu pilnbriedu sasniedzis tik sen, ka tagad vairs nav baudāms? Tomēr viņš saudzīgi ielēja nelielu vīna daudzumu glāzē, ko pacēla pret gaismu.

      Izčākstēja cerības ieraudzīt dzērienu piesātinātā plūmju krāsā, jo glāzē blāvoja pabālējis duļķaini sarkans šķidrums.

      Saskalinājis vīnu, viņš pacēla glāzi pie deguna un pasmaržoja.

      Nav labs, nemaz nav labs. Vajadzētu sajust augļu un garšvielu notis, bet tā vietā ožu kairināja bojāta korķa un etiķa smārds.

      Tomēr viņš vēl neatlaidās, bet piepildīja glāzi un iemalkoja, brīdi paturēdams dzērienu uz mēles.

      Vīna garša lika pretīgumā nodrebināties; acīs saskrēja vilšanās asaras.

      Jā, cilvēki baidījās no viņa. Jā, tie staigāja viņam apkārt uz pirkstgaliem. Jā, apkārt virmoja baumas par viņa nodevīgumu. Bet patiesībā viņa krūtīs pukstēja mākslinieka sirds, un šī… neveiksme to gandrīz salauza.

      Vēl viena pudele, kas glabāja sevī retu, pat leģendāru vīnu, bet kuras saturu bija sabojājis laiks un neprasmīga uzglabāšana. Viņš apdomīgi izlēja nebaudāmo vīnu izlietnē, kur šķidrums nokrāsoja balto porcelānu sarkanīgi brūnu.

      Iezvanījās telefons – otrā līnija. Ar nepatiku ielūkojies numura noteicējā, viņš tomēr pacēla klausuli.

      – Sveiki! Man ir jaunumi, kurus jums būtu vērts uzzināt. – Ak, šī balss. Nekaunīga, pašpārliecināta, mazliet par skaļu, gluži kā skaistā pudelē iepildīts lēts vīns.

      Viņš noklusināja balsi līdz čukstam. – Pastāsti.

      – Floress ir nošauts. Ārā no spēles. Rau, kas notiek, ja kāds pārmērīgi riskē. Vai vēlaties, lai es turpinu viņa iesākto?

      Viņš niekojās ar korķi, drupināja to pirkstos, vēroja, kā senais vīns un tanīni ietonē ādu violeti melnu. Un domāja.

      Viņš nekad nebija sastapis šo zvanītāju. Nebija vajadzības. Pietika pazīt citus tamlīdzīgus ļautiņus un viņu rakstura iezīmes – godkāri, cietsirdību, vieglu pakļaušanos naudas un glaimu varai. Gandrīz nevainojams “ierocis”, ja vien šī persona nebūtu sēdējusi cietumā, bet tas notika citā valstī ar citu vārdu; vajadzības gadījumā šī lappuse būs viegli izdzēšama.

      Klusēšana vājināja “ieroča” pašpaļāvību. – Es to varu izdarīt. Es apsolu. Man nav nepieciešams nekur doties, jo viss atrodas rokas stiepiena attālumā. Izmantojiet šīs situācijas priekšrocības. Nu, ļaujiet taču man pamēģināt!

      Uz spēles bija likts ļoti daudz. Viņa ģimenes gods aptraipīts, gluži kā patlaban pirksti. Izdevība atgūt to, kam būtu vajadzējis piederēt viņam jau kopš piedzimšanas brīža. Protams, arī iespēja tikt pie tādas bagātības, pret kuru viņa šābrīža turība šķistu gluži vai nožēlojama.

      Izlēmis viņš nočukstēja: – Tie paši noteikumi.

      – Jā, lieliski! Mani tie apmierina.

      – Sods, ja neizdosies.

      Pirmo reizi “ierocis” sastomījās. – Sods? Kāds sods?

      – Sods, – viņš nočukstēja vēlreiz.

      – Lai tā būtu. Es to paveikšu. Es nebaidos. Es to spēju izdarīt. Kad jūs gribat, lai es sāku?

      – Tūlīt. – Piesmakušais čuksts šķita apmīļojam ikvienu šī vārda skaņu.

      Viņš nolika klausuli.

      Tad paņēma tīru glāzi, sadabūja citu vīna pudeli un mēģināja vēlreiz.

       Kalifornija, Belaveli

      1. nodaļa

      Kad Sāra di Luka pameta pilsētu, lai stūrētu auto mājup pa līkumoto lauku ceļu, viņa iztēlojās, ka saklausa pat to, kā jaunās lapiņas ar pūlēm spraucas laukā no vīnogulājiem. Caur nolaisto logu salonā ieplūda vējš, kas smaržoja pēc svaigi uzartas zemes un tikko nopļautas zāles piesaulē, bet vēsais gaiss pieglaudās kaklam kā izmeklēti smalka kažokāda. Koši zaļās vīnogulāju rindas lika lūpām pavērties smaidā – vēl viens gads, vēl viens pavasaris, vēl viena diena. Viņas vecumā tam visam bija nozīme, un apkārtnes ainava dāvāja tādu prieku, ko nespētu aizstāt itin nekas cits.

      Apstādinājusi auto pie savas simt desmit gadus vecās lauku mājas, kas slējās uz pakalna Belaveli ielejas tālākajā galā, Sāra izkāpa no Ford Mustang ar paceļamu jumtu. Auto viņa bija pirkusi jaunu tūkstoš deviņi simti sešdesmit septītajā gadā. Oficiāli mašīnas krāsa skaitījās “pleiboju rožainā”; viņas mazdēli gan bija iedēvējuši to par “puprozā”. Viņa smējās – puikas paliek puikas –, un brauca gadu no gada lēnāk. Refleksi, jūs jau saprotat.

      Vecums nav domāts mīkstčauļiem.

      Šis teiciens nekad neizpalika telefona sarunās ar viņas svainēm. Ja vien tas nebūtu tik sasodīti patiess…

      Sāra uzkāra rokassomu uz elkoņa un izcēla no pasažiera sēdekļa iepirkumu maisus, tad uzmeta skatienu plašā, balti krāsotā lieveņa kāpnītēm. Pakāpieni šauri un stāvi, gaužām neatbilstoši mūsdienu celtniecības kodeksam, bet tāds neeksistēja, kad sīkstie ieceļotāji plēsās vai pušu, Kalifornijas centrālās ielejas svelmē būvēdami savus mājokļus. Šī ēka ar augstajiem griestiem, šaurajiem logiem, krāšņi rotātajām apmalēm un dziļu pagrabu savulaik tika uzskatīta par īstu modernas lauku mājas iemiesojumu.

      Uzkāpusi lievenī, Sāra nometa pie ārdurvīm rokassomu un iepirkumu maisus, tad ieslīga lielā šūpuļkrēslā un pārlaida skatienu ielejai, kas aizlocījās starp mežainajiem Centrālās Kalifornijas pakalniem. Auglīgās ieplakas auklēja savā klēpī dārzus, kas izšķērdīgi zaļoja no kalniem noskalotās leknās augsnes slāņos. Bet ielejas augstākajās nogāzēs visur vīdēja melnu akmeņu izvirzījumi, gluži kā zemes kauli, tie šķita metam izaicinājumu vīnogulājiem, kuru saknēm bija atvēlēta gaužām skopa zemes kārtiņa. Šie sīkstie vīnogulāji riesa vislabākās ogas, no tām darītais vīns divdesmitā gadsimta sākumā bija padarījis di Luku vārdu slavenu.

      Kad nāca alkohola aizlieguma gadi, varas pārstāvji sadragāja viņu vīna mucas un iznīcināja iespēju vairot ģimenes turību.

      Sāra šūpojās krēslā, bet lieveņa grīdas dēlis žēli čīkstēja, itin kā justu viņas sāpošo muguru un trīcošās kājas.

      Tūkstoš deviņi simti divdesmit pirmajā gadā di Lukas uzņēmās pārdrošu risku un atvēra Beltēras kūrortu, atpūtas vietu naudīgiem ļaudīm, kas ieradās no Sanfrancisko un Sakramento, bet trīsdesmitajos gados arī no plaukstošās Holivudas. Šeit bagātnieki izklaidējās, atslābinājās, tika visvisādi lutināti. Tagad kūrorta komplekss atgādināja dārgakmeni vīnogulāju vidū un bija uzskatāms par di Luku ģimenes bagātības un ietekmes stūrakmeni.

      Sāras sirdi pildīja lepnums, apzinoties, cik dziļas saknes viņas ģimene laidusi šajā ielejā, cik daudzi šīs pasaules bagātie un slavenie brauc atpūsties Beltērā.

      Bet vienlaikus viņa skuma pēc senajām dienām, kad šī vīndaru valstība bija kluss, laucinieciski mājīgs nostūris.

      Varbūt šāda nostalģija bija uzskatāma par vēl vienu vecuma vēstnesi? Gluži kā pagurums, kas pārņēma Sāru pēc ikdienišķa brauciena uz pārtikas tirgotavu?

      Nelaime