Nozagtie skūpsti. Kristīna Doda

Читать онлайн.
Название Nozagtie skūpsti
Автор произведения Kristīna Doda
Жанр Зарубежные любовные романы
Серия
Издательство Зарубежные любовные романы
Год выпуска 2014
isbn 978-9984-35-692-1



Скачать книгу

no kuras Rafe bija atteicies viņas pašas labad, jo viņai pietika ar Beltēru, bet viņš gribēja sev visu pasauli.

      Bet sevis paša labad viņam šobrīd vajadzēja skūpstīt Brūku. Pieskārieni modināja atmiņas par maigošanos dārza tālākajā galā līdzās apūdeņošanas kanālam, kad Brūkas augums bija smaržojis pēc ziedošiem vīnogulājiem, auglīgas zemes, jaunības, kaisles un patiesas mīlestības.

      – Rafe… – Brūka murmināja pret viņa lūpām, tad pacēla galvu un mēģināja atvirzīties.

      Jā, šī Brūka bija saltāka un rāmāka. Zudusi dievināšana, ko viņa vidusskolas gados dāsni veltīja savam varonim Rafem. Ne miņas arī no bezpalīdzīgās līdzjušanas, kas bija atmaidzinājusi meitenes sirdi koledžas laikā. Pēc sejas un auguma tā pati Brūka… bet ne viņa Brūka. Vairs ne.

      Un Rafe, īsts nezvērs, alka izlauzties cauri šim bezkaislīgumam, lai pārliecinātos, vai zem maskas vēl eksistē agrākā mīlestībā pāri plūstošā Brūka… vai arī viņa kļuvusi par tādu sievieti, par kādu patlaban izliekas.

      Rafe vienu roku noslidināja pār viņas muguru līdz pēcpusei, ar otras pirkstu galiņiem ņēmās glāstīt viņas ausi.

      Brūka sastinga.

      Vismaz šajā ziņā nekas nebija mainījies. Auss ļipiņas glāstīšana lika viņai nonākt teju hipnotiskas tīksmes stāvoklī.

      Rafe skūpstīja atkal, un šīs mutes garša… tā izdzēsa no prāta itin visu, atstājot vietā vienīgi kaisli, saldmi un svētlaimi, ko iemiesoja sevī šī sieviete.

      Brūka izturējās piesardzīgi. Debestiņ, tik piesardzīgi. Ar nelielu smadzeņu stūrīti, kas vēl spēja spriest saprātīgi, Rafe izprata viņas atturīguma iemeslus. Bet pārējās smadzenes bija pārņēmusi dzīvnieciska iekāre… labs ir, te nebija runa par smadzenēm, bet locekli… un tam bija vienalga. Rafe skāva Brūku ar vienu roku, viņu ķermeņi sakļāvušies tik cieši, ka drānas, kas tos šķīra, šķita tikai nevēlams traucēklis. Rafe labi pazina viņas augumu, sajuta tajā septiņu aizritējušo gadu atstātās pēdas pārmaiņas, līksmoja un triumfēja, iepazīdams šīs pārmaiņas. Mēle izgaršoja sievietes muti, aizmēza projām viņas vēso savaldību, no jauna izcēla saules gaismā visas senās, mazliet apputējušās izjūtas.

      Viņa joprojām nekustējās, itin kā nogaidot…

      Viņš zināja, ka būs uzvarējis, kad Brūkas pirksti ievīsies viņa matos, kad viņas mute prasmīgi atbildēs skūpstam, lai dāvātu tikpat lielu baudu kā saņēmusi, tādējādi uzkurinot Rafes svelošo nepieciešamību pēc saplūsmes un liekot viņam iztēloties visus iespējamos mīlēšanās scenārijus tepat uz saules apspīdētajām vecāsmātes lieveņa kāpnītēm ar Beltēras ainavu fonā.

      Viņš pārlieku labi pazina Brūku.

      Bet arī viņa pazina Rafi, un nevajadzēja īpašas gudrības, lai saprastu, uz kuru pusi tas viss velk.

      Kad Brūkai izdevās iedabūt starp viņu augumiem elkoni un aizvien spēcīgāk uzspiest to tuvu vīrieša kakla bedrītei, kļuva skaidrs, ka viņa nepadosies, lai cik ilgu laiku Rafe veltītu auss ļipiņu glāstīšanai.

      – Vibrē mans peidžers, – viņa teica.

      – Vai tiešām tas ir peidžers? – Rafe uzsmaidīja viņai. – Es cerēju uz… kaut ko citu.

      – Par to es nešaubos. Bet ja man sūta ziņu tagad, kad esmu piekodinājusi to nedarīt, tas patiešām ir steidzami. Tātad…? – Brūka izturējās pieklājīgi, bet nepavisam nešķita uzbudināta, kaut arī šobrīd pret viņas vēderu spiedās piebriedis sekvojas garuma un apjoma cienīgs vīrieša loceklis. Bet varbūt Brūkai tas nelikās nekas īpašs?

      – Protams. – Rafe palaida viņu vaļā.

      Palaida vaļā. Atkal.

      10. nodaļa

      Rafe sekoja Brūkai, kas pameta publisko autostāvvietu, kur ņudzēja tūristu – pavasara baudītāju drūzma, aizsoļoja pa sānielu un nogāja garām Beltēras portika ēnā novietotajām automašīnām.

      Kūrorta viesnīcas galvenā ēka bija būvēta divdesmitajos gados Kalifornijai raksturīgajā spāņu stilā – biezas, zeltaina apmetuma klātas sienas, kas sargāja no vasaras svelmes, māla dakstiņu jumts un zaļi krāsoti logu aizvirtņi. Gadu gaitā ģimene šo celtni bija aizvien paplašinājusi, un tagad to veidoja trīs spārni, kuros izvietotas simt viesiem domātas istabas. Katra nākamā paaudze bija pārveidojusi viesnīcu pēc sava prāta, tāpēc no oriģinālās ēkas bija saglabājušās tikai nedaudzas detaļas, bet pēdējo piecdesmit gadu laikā starp kokiem un vīna dārzos vēl tika sabūvētas arī daudzas atsevišķas kotedžas.

      Di Luku ģimene allaž turēja cieņā Kalifornijas vēsturi, kas bija nesaraujami saistīta ar viņu ģimenes hroniku; kāpumi un kritumi, vīnogas un zeme, kvēle un krāšņums.

      Viesnīcas parādes ieeja veda uz Pirmo ielu un pilsētiņas drūzmaino centru. Caur aizmugures durvīm varēja nokļūt viesu reģistrācijas zonā. Tur kalpotāji rūpējās par iebraucēju auto novietošanu, ārpusē gaidīja golfa mašīnas, lai aizvizinātu klientus uz kotedžām… Brūka devās turp, pa ceļam pamājot ar galvu izsūtāmajiem, jaunam vīrietim un sievietei neuzkrītošos tumšos golfa kreklos un haki krāsas chinos biksēs, kuri patlaban stūma pie reģistrācijas letes bagāžas ratiņus.

      Viņa apstājās un kritisku aci pavēroja, kā darbojas šai dienai izraudzītās Folderolas vīna darītavas pārstāvis, kurš piedāvāja iebraukušajiem viesiem nobaudīt četru vīnu izlasi, apsprieda šo dzērienu plusus un mīnusus, kā arī sniedza interesentiem visu nepieciešamo informāciju.

      Kūrortviesnīcas klientiem pastāvīgi bija pieejamas lielas paplātes ar atspirdzinošiem dzērieniem, un kāds bija izlējis limonādi uz spodrinātās betona grīdas. Viena no istabenēm patlaban bija notupusies zemē un uzslaucīja slapjumu.

      Brūka nostājās līdzās un uzlika roku uz Medlinas pleca.

      Nebija brīnums, ka meitene satrūkās. Viņa atgādināja ielaspuiku – sīka un kalsna, gaišie mati noskūti gandrīz līdz ādai, ap vienas rokas locītavu čūskas tetovējums, kakla sānu daļā aizdzijusi rēta. Uzkopšanas daļas darbinieki sūrojās, ka jaunā kolēģe esot jocīga, tomēr piedeva tai visas dīvainības, jo Medlina strādāja, spēkus netaupīdama, nekurnēdama piekrita aizvietot kolēģus, ja tie vēlējās doties brīvsolī, un vajadzības gadījumā strādāja divas maiņas no vietas, ja tajā brīdī trūka darbinieku.

      Brūka jautājoši uzrauca uzaci, un menedžeris aiz letes atbildēja ar galvas mājienu. Kaut arī bija sācies pēcpusdienām raksturīgais viesu pieplūdums, viņš un pārējie darbinieki tika galā nevainojami.

      Ievilkusi pirmo īsti dziļo elpu kopš tā brīža, kad Sāras palātā ienāca Rafe, Brūka manīja, ka saspringums atslābst. Viņa bija atgriezusies savā elementā, bija atbildīga par to, lai Beltēras kūrorta viesi justos apmierināti, pienācīgi paēdināti un izklaidēti; viņas padotie prata savu darbu.

      Pie konsjerža galda Brūka pagaidīja, līdz viņas vietnieks Viktors Ruizs izklāj padzīvojuša pāra priekšā vīna reģiona karti, kurā iezīmē ieteicamos galamērķus.

      – Kā viņš izlemj, kurp tūristiem doties? – pavaicāja Rafe.

      – Ja atbraucēji zina, kādiem vīniem dod priekšroku, mums rodas atspēriena punkts. Bet bieži vien ļautiņiem nav ne jausmas, kas īsti tiem ir pa prātam – Cabernet vai Carignan, baltais vai sarkanais, vai varbūt vīns viņiem negaršo vispār. Tad uzdevums kļūst sarežģītāks. Restorānos viss notiek vienkāršāk. Ikviens zina, kādiem ēdieniem dod priekšroku, lai gan reizēm cilvēki melo, jo grib izlikties izsmalcināti.