Nozagtie skūpsti. Kristīna Doda

sirdī, uzjundīja atmiņas un… sasodīts, izraisīja zināmo reakciju kājstarpē.

      Steidzami jāatšķetina šis noslēpums, lai pēc tam aši pazustu no šejienes.

      Nesagaidījusi atbildes smaidu, sieviete sadrūma. Viņa izkāpa un nostājās līdzās auto.

      Arī viņš izkāpa un ieklausījās. Te augšā valdīja klusums. Koku lapotnes čabināja viegls vējiņš, kas nesa no tuvējiem augļu un vīna dārziem pavasara smaržas. Nonnai piemita ass prāts un vērīgums. Ja todien laiks būtu bija tikpat rāms, viņa katrā ziņā pamanītu vai saklausītu, ka ārpusē pārvietojas nozieguma līdzzinātājs. Tas ļāva secināt, ka ļaundaris, kas bija paslēpies pagrabā, visticamāk, darbojies vienatnē.

      Rafe vērīgi nopētīja piebraucamo ceļu, māju, stāvās lieveņa kāpnes, uz kurām nemanīja nevienu nodevīgu pēdu nospiedumu. Pievērsās plašajam, segtajam lievenim ar ķēdēs iekārtām šūpolēm, nonnas šūpuļkrēslu un līdzās novietoto galdiņu, puķpodiem ar izšķērdīgi ziedošām oranžām balzamīnēm. Tad domīgi pavēroja zilos ziedos saplaukušos krūmu hortenziju pudurus, sadēstītus abpus lievenim un visgarām mājas sienai.

      – Es nesaskatu neko neparastu, – Brūka pārtrauca klusumu.

      Iebridis puķu dobē, Rafe pabīdīja sānis krūmu zarus un ieraudzīja meklēto. – Šeit. – Viņš norādīja uz paplatu riepas nospiedumu. – Vai Djūpejs pamanīja šo te? Proti, ka noziedznieks atbrauca ar motociklu, ko paslēpa krūmos?

      – Nē. – Brūka veltīja Rafem atdzimušas cieņas pilnu skatienu.

      Muļķīgā kārtā viņam radās vēlēšanās padižoties.

      Dziļāk krūmājā atradis pēdas ar visai iezīmīgu zoles nospiedumu, Rafe izlīda laukā priecīgs par veiksmīgo sākumu. Tad uzkāpa lievenī, ieklausoties pakāpienu čīkstoņā un atgādinot sev, ka tuvākajā laikā nepieciešams nomainīt bojātos dēļus un pārkrāsot kāpnītes.

      Brūka sekoja viņam soli solī.

      Viss izskatījās kā parasti, arī durvju slēdzene nebija bojāta. Nemanīja nedz skrāpējumus, nedz citas ielaušanās pazīmes. Brāļu sacītais bija apliecinājis to, ko Rafe zināja pats – pa šo ieeju ļaundaris varēja netraucēts iekļūt mājā.

      Rafe mēģināja atvērt durvis. Vismaz tagad tās bija aizslēgtas.

      Viņa skatiens pārslīdēja pagalmam, ielejai, tik pazīstamajai ainavai, tomēr… viss šķita citāds, ja tuvumā slapstījās plēsoņa, kas bija nodarījis ļaunu Sārai. Nozieguma motīvi bija neizprotami, bet to viņš noskaidros. Katrā ziņā noskaidros.

      – Ja tev nav pie rokas atslēgu, man ir. – Brūka sameklēja tās somiņā.

      Kā gan citādi? Beltērā nodzīvoto gadu laikā Brūkai bija uzticētas atslēgas visu di Luku ģimenes locekļu izmantoto slēdzeņu atdarīšanai.

      Viņa atvēra durvis un aicinoši pamāja Rafem.

      Pārkāpis pār slieksni, viņš apstājās, lai klausītos un vērotu.

      Patumšais gaitenis veda uz virtuvi. Kreisajā pusē caur platu arku varēja iekļūt vecmodīgi iekārtotā salonā, kur dīvāna un krēslu paročus klāja tamborētas sedziņas, un… – Kad nonna iegādājās plakanekrāna televizoru? – viņš vaicāja.

      – Kad uzzināja, ka iespējams skatīties futbolu augstas izšķirtspējas ekrānā.

      – Skaidrs. – Vecāmāte allaž bijusi aizrautīga sportotāja, kas vienlīdz labus panākumus guvusi gan badmintonā, gan softbolā, bet tagad viņas sportiskais gars izpaudās kaislīgā profesionālā sporta līdzjušanā.

      Brūka mīļi pasmaidīja, palūkojusies uz milzīga izmēra aparātu, kas aizņēma lielu daļu sienas virs kamīna. – Patlaban Sāra aizrāvusies ar austrāliešu futbolu.

      – Un kas tajā tik ievērojams?

      – Viņa apgalvo, ka spēles esot ātrākas un interesantākas, turklāt puiši nelietojot polsterus, tāpēc esot iespējams pamatīgāk aplūkot viņu pēcpuses.

      Rafe strauji apmetās pret Brūku.

      Kura kā atvairoties paslēja gaisā abas plaukstas. – Netrako, es tikai atkārtoju Sāras sacīto.

      Sievietes. Rafe aizgriezās, lai turpinātu telpas apskati.

      – Bet viņai taisnība, – Brūka domīgi piebilda.

      – Jūs skatījāties spēles kopā? – Rafe pavaicāja it kā starp citu.

      – Jā, tad mums iet jautri. Es atvedu līdzi uzkodas, viņa lika galdā šampanieti, un mēs aizrautīgi klaigājām pie televizora.

      – Vai uzkodas un šampanietis nav pretrunā ar austrāliešu futbola garu?

      – Iespējams. Vai tik apšaubāmas izpriecas nerosina pret mani vēl lielākas aizdomas?

      Rafe pagriezās. – Jā.

      – Un kas tieši tev šķiet aizdomīgi? – Brūkas acis uzdzirkstīja dusmās. – Uzkodas, šampanietis, pēcpuses? Vai arī patīkams vakars ar ģimenes matriarhu, kam mazdēli nevelta pietiekami daudz uzmanības?

      8. nodaļa

      Rafe saviebās. Brūka mēdza bez aplinkiem darīt zināmu savu viedokli, tālab vajadzēja nojaust, ka šāds pārmetums ir neizbēgams. – Kas dara tevi par aizdomās turamo? Viss, ko tu dari. Nekas no tā. Lai tā būtu, es neatrados šeit, kad nonnai biju vajadzīgs, bet tagad negrasos pievilt viņas cerības.

      – Viņa raizējas par tevi.

      – Nav nekādas vajadzības raizēties.

      – Vienreiz jau pierādījās tas, ka tu neesi no dzelzs.

      – Nonna zina, ka ar mani viss kārtībā.

      – Izlocīšanās. Par spīti saviem militārajiem nopelniem, manuprāt, tu nemaz neesi tik drosmīgs.

      Brūka allaž prata vārdu kaujās gūt virsroku.

      Rafe devās uz vecāsmātes guļamistabu, kas atradās no gaiteņa pa labi. Iegājis iekšā, viņš ieelpoja pazīstamā parfīma aromātu – ziedi un vaniļa. Plato gultu sedza akurāti izlīdzināta puķaina vatēta sega, pārklāja volāns sniedzās līdz dzeltenbaltajam paklājam, pret gultas galvgali sakārtoti dekoratīvie spilveni. Sienas un ciedrkoka kumodi greznoja liels skaits ģimenes fotogrāfiju, tualetes galdiņa virsmu aizņēma smaržu pudelīšu kolekcija. Viss izskatījās tieši tā, kā ik rītu, kad istabas saimniece pameta šo telpu.

      Rafem palaimējies. Nonna strikti pieturējās pie ierastās kārtības. Ja viņas ieradumi būtu citādi, izmeklēšana sagādātu daudz lielākas grūtības.

      Līdzās atskanēja Brūkas balss. – Apbrīnojami, bet šī māja liek man sajust, ka di Luku paaudzes darījušas visu iespējamo, lai izveidotos šī drošā miera osta.

      Viņa bija precīzi ietērpusi vārdos Rafes domu, tālab viņam atlika vien pastrupi attraukt: – Toties pēdējā paaudze nošāvusi greizi, ja pirms dažām dienām ģimenes centrs un sirds cieta uzbrukumā. Vai tu šeit pamanīji kaut ko neierastu?

      – Nē.

      Rafe devās uz ēdamistabu, plašu telpu, kur ap garu, nobružātu riekstkoka galdu bija izvietots vismaz ducis dažādu krāsu un formu krēslu. Gala sienā iebūvēti trauku skapji. To visu četrdesmitajos gados bija paveicis galdniekmeistars Palmiro di Luka. Augšējās durtiņas stiklotas, aiz tām glabājās Sāras porcelāns un slīpētā stikla trauki. Nekas pārlieku dārgs, vienkārši priekšmeti, kas pārgājuši mantojumā no paaudzes uz paaudzi, tādējādi kļūstot par ģimenes vērtību.

      Rafe pārbaudīja plauktus, visbeidzot