Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa

un prātoju, kāpēc Grejs tik ļoti alkst gūt panākumus. Vairākas viņa sniegtās atbildes bija mīklainas, it kā viņš censtos kaut ko slēpt. Un Keitas jautājumi… šausmas! Par adopciju un homoseksualitāti! Es nodrebinos, nespēdama noticēt, ka patiešām kaut ko tādu teicu. Zeme, atveries! Turpmāk es noteikti saraušos ik reizi, kad atcerēšos šo jautājumu. Nolāpīts, Ketrīna Kevana!

      Es ielūkojos spidometrā. Braucu daudzkārt piesardzīgāk nekā parasti. Un zinu, ka vainojamas atmiņas par caururbjošām, pelēkām acīm un bargā balsī izteiktu brīdinājumu pārāk nesteigties. Papurinājusi galvu, es nospriežu, ka Greja uzvedība vairāk atbilst divreiz vecākam vīrietim.

      Izmet to no prāta, Ana! es sevi norāju un pieņemu lēmumu vairs nekavēties atmiņās par šo neapšaubāmi interesanto pieredzi. Man nekad vairs nebūs jātiekas ar Kristjenu Greju. Šī atskārsme mani nekavējoties uzmundrina. Es ieslēdzu radioaparātu un noregulēju skaļumu, atlaižos sēdeklī un klausos dārdošu pazemes rokmūziku, vienlaikus nospiezdama gāzes pedāli. Sasniegusi lielceļu, es atceros, ka varu braukt tik ātri, cik vien vēlos.

**

      Mūsu miteklis atrodas nelielā dzīvojamā rajonā netālu no universitātes teritorijas. Man ir paveicies; Keitas vecāki nopirka viņai dzīvokli, un es par īri maksāju grašus. Mēs šeit dzīvojam jau četrus gadus. Es piebraucu pie mājas, nojauzdama, ka Keita vēlēsies detalizētu atskaiti par visu notikušo, un viņa ir ļoti mērķtiecīga. Labi, ka man ir diktofons. Cerams, nenāksies pārāk daudz papildināt tajā dzirdamo.

      – Ana! Tu esi mājās! – Keita sēž dzīvojamā istabā, un viņai visapkārt ir grāmatas. Acīmredzot viņa mācījusies eksāmeniem un vēl joprojām ir ģērbusies sārtajā flaneļa pidžamā ar maziem, mīlīgiem trusīšiem, kuru velk tikai tad, kad skumst par izirušām attiecībām, ļaujas nomāktībai vai ir saslimusi. Viņa metas man klāt, un es tieku ierauta ciešā apskāvienā.

      – Jau sāku uztraukties. Biju domājusi, ka atgriezīsies ātrāk.

      – Intervija ieilga. – Es pasniedzu Keitai diktofonu.

      – Ana, es tiešām esmu tev pateicību parādā. Kā tev veicās? Kāds ir Grejs? – Pratināšana Ketrīna Kevanas izpildījumā ir sākusies.

      Es brīdi domāju, cenzdamās atrast atbildi. Ko lai saku?

      – Man prieks, ka tas ir beidzies un vairs nekad nebūs jātiekas ar Greju. Viņš bija diezgan biedējošs. – Es paraustu plecus. – Ļoti nopietns, pat saspringts… un jauns. Ārkārtīgi jauns.

      Keita naivu skatienu uzlūko mani, un es saraucu pieri.

      – Nemaz netēlo svēto nevainību! Kāpēc tu man nepastāstīji vismaz svarīgākos faktus? Viņš man lika justies kā muļķei, kad atklāja, ka neko neesmu noskaidrojusi pirms intervijas.

      Keita piešauj plaukstu pie mutes. – Ana, atvaino, es nepadomāju…

      Es nicīgi iespurdzos.

      – Pārsvarā viņš izturējās pieklājīgi, atturīgi, nedaudz stīvi… it kā būtu priekšlaicīgi novecojis. Viņš nerunā kā vīrietis, kam vēl nav pat trīsdesmit. Starp citu, cik viņam gadu?

      – Divdesmit septiņi. Ana, man tiešām žēl. Vajadzēja tevi apgādāt ar informāciju, bet mani mocīja panika. Atdod man diktofonu, un es atšifrēšu tekstu.

      – Tu izskaties labāk. Vai apēdi zupu? – es jautāju, dedzīgi vēlēdamās mainīt sarunas tematu.

      – Jā, un tā bija tikpat garda kā vienmēr. Es jūtos gandrīz vesela. – Keita man pateicīgi uzsmaida, un es ielūkojos pulkstenī.

      – Man jāskrien. Varbūt vēl pagūšu uz savu maiņu veikalā.

      – Ana, tu noteikti esi pārgurusi. – Viss būs labi. Tiksimies vēlāk.

**

      Es sāku darbu “Kleitonā”, tiklīdz iestājos universitātē. Tas ir lielākais neatkarīgais saimniecības preču veikals visā Portlendas apkaimē, un četru gadu laikā esmu nedaudz uzzinājusi par visu, ko tirgojam, kaut gan pati vēl joprojām neko neprotu izdarīt. Ja kaut kas jālabo, es to uzticu savam tēvam.

      Man izdodas paspēt uz maiņu, un es par to priecājos, jo darbs ļaus nedomāt par Kristjenu Greju. Veikalā valda rosība, jo sākas vasara un ļaudis vēlas veikt uzlabojumus savās mājās. Kleitones kundze izskatās atvieglota, mani ieraugot.

      – Ana! Man jau šķita, ka tevis šodien nebūs.

      – Tikšanās neievilkās tik ilgi, kā biju paredzējusi. Es varu dažas stundas pastrādāt.

      – Man tiešām prieks tevi redzēt.

      Viņa nosūta mani uz noliktavu, un es iegrimstu darbā, kārtodama preces plauktos.

**

      Vēlāk, kad atgriežos mājās, Ketrīna ir uzlikusi austiņas un strādā ar savu klēpjdatoru. Viņas deguns vēl joprojām ir apsārtis, tomēr viņa šķiet iegrimusi savā rakstā un dedzīgi klabina taustiņus. Es esmu ārkārtīgi nogurusi pēc ilgā brauciena, sarežģītās intervijas un darba veikalā, tāpēc sabrūku uz dīvāna, domādama par eseju, kas jāpabeidz, un mācībām, kam neizdevās šodien pievērsties, jo biju kopā ar… viņu.

      – Tu esi dabūjusi labu materiālu, Ana. Lielisks darbs. Nespēju noticēt, ka tu nepieņēmi viņa piedāvājumu izrādīt tev biroju. Viņš acīmredzami vēlējās pavadīt vairāk laika kopā ar tevi. – Keita man velta ašu, jautājošu skatienu.

      Es pietvīkstu, un mana sirds sāk neizskaidrojami dauzīties. Tas noteikti nebija īstais iemesls. Grejs tikai gribēja man parādīt, ka valda pār visu apkārt redzamo. Es aptveru, ka esmu sākusi kodīt apakšlūpu, un ceru, ka Keita to nepamanīs. Par laimi, viņa šķiet aizrāvusies ar darbu.

      – Grejs tiešām ir diezgan stīvs. Vai kaut ko pierakstīji? – viņa jautā.

      – Emm… nē.

      – Nekas, es tik un tā varēšu uzrakstīt ļoti labu stāstu. Žēl, ka mums nav oriģinālu fotogrāfiju. Viņš ir sasodīti izskatīgs, vai ne?

      – Laikam. – Cenšos izklausīties nevērīga un domāju, ka man tas izdodas.

      – Ana, izbeidz! Pat tu nevari būt vienaldzīga pret Greja glītumu. – Keita sarauc uzaci.

      Velns! Man vaigos atkal ielīst sārtums, un es mēģinu novirzīt Keitas uzmanību ar glaimu palīdzību, kas parasti izdodas.

      – Tu no viņa droši vien izdabūtu daudz vairāk.

      – Nedomāju vis, Ana. Grejs taču būtībā piedāvāja tev darbu. Ņemot vērā, ka es tev šo visu uztiepu pēdējā mirklī, tu tiki galā ļoti labi. – Keita ieinteresēta vēro mani, un es steidzos meklēt glābiņu virtuvē.

      – Ko tu patiesībā par viņu domā? – draudzene jautā. Sasodīts, viņa ir tik ziņkārīga!

      – Grejs ļoti vēlas kaut ko sasniegt, – es izšauju pirmo, kas ienāk prātā. – Viņš ir iedomīgs un spēj iebiedēt citus, bet vienlaikus ir ļoti valdzinošs. Man ir skaidrs, kāpēc cilvēkus interesē viņa personība, – es atklāti piebilstu, cerēdama, ka Keitai ar to pietiks.

      – Kādam vīrietim izdevies tevi savaldzināt? Kaut kas nedzirdēts! – viņa iespurdzas.

      Es sāku gatavot sviestmaizi, uzmanīdamās, lai draudzene neredzētu manu seju.

      – Kāpēc tu gribēji zināt, vai viņš ir homoseksuāls? Starp citu, tas bija visšausmīgākais jautājums. Es sarku kā biete, un viņš arī nebija priecīgs. – To atceroties, es neapmierināta saraucu pieri.

      – Kad Greja attēls parādās augstākās sabiedrības slejās, viņam līdzi nekad nav pavadones.

      – Tas