Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa

gandrīz pasmaidīja. – Šie nav parasti segli. Ieliec roku šeit. – Viņš norādīja uz vietu, kas izskatījās pēc seglu priekšpuses. Briežādas loksnītes bija savītas rombos un nostiprinātas ar metāla kniedēm. Es paklausīju. – Tur ir sprauga, kur noslēpt ziņojumus. Vai vari to atrast?

      Es sataustīju vilnas kumšķi, pakustināju pirkstus un pārsteigts jutu, ka tie ieslīd tukšā dobumā.

      – Varbūt tevi kāds pārmeklēs, bet droši vien neiedomāsies izjaukt seglus. Es liku iestrādāt spraugu priekšā; ja kāds redzēs tavu rosīšanos, tad neko ļaunu tomēr nepadomās.

      Ideja, ka vajadzēs sēdēt zirgā, bija pietiekami biedējoša, bet es pat nespēju iztēloties, ka jājot varētu kaut ko darīt ar nāvējošu vēstuli. – Kas notiks, ja es nometīšu ziņu?

      – Ja tev paveiksies, es tevi nogalināšu ātri. Tas būs nepieciešams, lai aiztaupītu tev spīdzināšanu un neļautu nodot Viņa Gaišību. Ja es tevi nesasniegšu pirmais, tev nāksies stiepties uz moku rata un mirt nodevēja nāvē. Iesaku izmēģināt, kā jāslēpj vēstules, lai nekas no tā visa nepiepildītos.

      Es pamāju. Mute likās izkaltusi.

      Viņš pavadīja mani līdz hercoga staļļiem un nodeva jāšanas pasniedzējam, kurš mācīja Viņa Gaišības bērnus. Zirgupuisis uzlika manus jaunos seglus zirgam, kura nāsis līdzinājās miklai liesmai. Viņš uzcēla mani dzīvniekam mugurā un iesprādzēja kājas ādas siksnās.

      – Turies pie zirga ar ceļgaliem! – skolotājs pavēlēja. Kā lai to izdaru, ja manas kājas stiepjas taisni uz abām pusēm kā krāsns kruķi?

      Jāt bija grūti, bet vienlīdz sarežģīti bija nokāpt no šī muskuļu kalna, kas alka atriebties par visām reizēm, kad jāšanas pasniedzējs lika man izmantot pātagu. Piektajā apmācību dienā es vilku kāju pār zirga muguru, paļaudamies uz puisi, kuram vajadzēja noķert mani aiz padusēm un palēnināt kritienu. Taču, tiklīdz es zaudēju atbalstu, glābējas rokas pazuda, un es nokritu zem pakaviem.

      Pret zemi es atsitos tik spēcīgi, ka nespēju paelpot, kamēr kārpījos prom no zirga kājām.

      Kāds dusmīgs iekliedzās: – Nejēga! Palīdzi viņam!

      Zirgupuisis satvēra mana kamzoļa apmali un aizsvieda mani tālāk. Es aizslīdēju pa zemi un ietriecos sārtā ūdenskritumā. Tikai pēc mirkļa es sapratu, ka esmu iepinies sievietes tērpā. Es atliecu galvu, bet pasaule man apkārt vēl joprojām griezās.

      – Tev tika pavēlēts iemācīt viņam jāt, nevis viņu nogalināt! – Bakingems saniknots rēca. – Ja esi sabojājis viņa seju, es pats savām rokām tevi nopēršu!

      Puisis bēra atvainošanās vārdus, bet es virs galvas dzirdēju maigāku balsi: – Vai savainojies, bērns?

      Es nepaguvu paskaidrot sievietei, kas esmu; to izdarīja Bakingems, manāmi nepacietīgs.

      – Tas nav bērns, Keita. Viņš ir tas radījums, par kuru tev stāstīju.

      Reizēm es biju pamanījis Ketrinas Viljersas karieti, bet tikai tagad redzēju viņu tuvumā. Tumši sarkanā jāšanas tērpa cepure šķita atņemam daļu košuma viņas brūnajiem matiem. Cirtas slīga līdz pleciem, ieskaujot diezgan glītu seju. Tomēr viss šai sievietei apkārt – sākot no greznā staļļa un beidzot ar vīru pie sāniem – viņu nomāca un pārspēja.

      Hercogiene ieslēpa cimdoto roku Bakingema elkoņa izliekumā un pamāja. – Tu esi Džona Hadsona dēls. Tava tēva suņi dāvājuši manam vīram stundām ilgu izklaidi. Es esmu pateicīga par visu, kas ļauj Viņa Gaišībai atpūsties no valsts sarežģījumu nastas. – Viņa palūkojās uz Bakingemu, sejā jaušoties neslēptai mīlestībai. Es atcerējos maskēto sievieti hercoga kabinetā, viņas viltīgo smaidu, vaigu bedrītes, plaukstu, kas pieskārusies šīs sievietes vīram.

      – Redzi, Džefrij, mana sieva vairāk domā par manu laimi nekā savējo. – Bakingems papliķēja hercogienei pa roku un nopētīja mani. – Zirgupuisis nav tev kaitējis, Džefrij. Uz sejas nebūs zilumu.

      Tas nebija jautājums; hercogs izturējās tik pašpārliecināti, it kā varētu pavēlēt brūcēm pazust. Turpretī es jutos kā ar vāli dabūjis, bet šos zilumus paslēps drēbes. To nodomājis, es atliecu plecus. – Viss ir labi, Jūsu Gaišība.

      – Attiecībā uz tavu izskatu? Jā. Savukārt par tavu uzvedību es neesmu tik pārliecināts. Parīt mēs dosimies uz Londonu. Es iztērēju daudz naudas, lai pienācīgi iepazīstinātu tevi ar galmu, un sāku bažīties, ka esmu velti izšķiedis līdzekļus. Tu nemācies tik cītīgi, kā biju cerējis. Neveiksmes gadījumā tev būtu grūti man atmaksāt. Tu nevari atļauties pat vienu kausu! Karalisko dzīru izmaksas sniedzas tālu pāri tavas iztēles robežām.

      – Viņš nespēs mācīties, ja turpināsiet viņu biedēt, – hercogiene norāja vīru.

      – Vai tu uzskati, ka es tevi biedēju, Džefrij? Vai arī runāju nopietni?

      – Mazliet no abiem.

      – Tieši tā. Es atšķirībā no savas sievas nepiedzimu bagāts. Māte ļoti pūlējās, lai pēc mana tēva nāves es saņemtu džentlmeņa izglītību. Es veltīju savām mācībām visu, kas vien man bija. Tev jārīkojas tāpat. Lūk, ko es sasniedzu! Es ieguvu hercoga titulu, ko reiz saņēma tikai karaliskās izcelsmes prinči. Es pārvaldu lielus zemes īpašumus, un man ir labākā sieva Anglijā. – Viņš veltīja hercogienei tādu pašu skatienu, kādu miesnieki uzmet lieliskam gaļas gabalam. Man bija žēl Bakingema Keitas, kuras vīrs ir daudz pievilcīgāks par viņu pašu. “Bagātība jebkuru sievieti padara skaistu godkāra vīrieša acīs,” man ausīs atskanēja burvja meitas vārdi.

      Bakingems aizveda savu sievu, un es prātoju, vai kāda sieviete mani mīlēs tikpat pašaizliedzīgi. Es biju vērojis Džonu dejojam svētkos ar meitenēm, kuru krūtis vilnīja zem kleitas. Toreiz es sapņoju, kā reiz tās saņemšu plaukstās. Bet Džons bija spēcīgs un garš. Meitenes uz viņu skatījās tā, kā nekad neskatīsies uz mani.

      Man bija tikai dīvainais augums un seja, ko daži dēvēja par eņģeliski skaistu. Es nospriedu, ka jāizmanto savas priekšrocības tāpat, kā to darījis hercogs.

      Kad vakarā es atgriezos kalpotāju istabā, uz manas ādas jau rēgojās vairāki zilumi. Klemijs uzstāja, lai paņemu viņa mātes atsūtīto ziedi. – Staipīt smagas ēdiena paplātes pa lielo zāli nav viegli. Pārējie puiši padarīja visu vēl grūtāku, zobodamies par šīm neglītajām plēksnēm uz mana zoda. Pirmajā mēnesī man tā sāpēja muskuļi, ka es raudāju brīžos, kad mani neviens neredzēja. Tagad, ja Viņa Gaišībai vajadzīgs virtuves pāžs kādai smalkai sanāksmei, pārzinis aicina tikai mani, Klemiju Votsonu. Nezinu, kas būtu noticis bez šī mātes līdzekļa. – Viņš sniedza man māla podiņu. Es ieberzēju ādā smakojošo ziedi un cerēju, ka viņš mani liks mierā, tomēr Klemijs turpināja stāstīt par visiem brīnumiem, ko redzēsim pilsētā. – Nekur citur nerīko tik labas izrādes. Vienalga, vai teātros vai Tauera menažērijā, Sautvarkas lāču bedrēs vai zirgu sacīkstēs pie Svētā Džeimsa parka.

      Piepeši Klemijs sadrūma. Varbūt viņš domāja, ka Londonā būs pārāk bīstami draudzēties ar kādu, kas iedēvēts par “sātana izdzimumu”. Labestība, ko viņš man veltīja mana aizbildņa namā, jau bija izraisījusi baumas pārējo kalpotāju vidū.

      – Man nebūs laika šādām pastaigām, – es sacīju, savas nožēlas pārsteigts. – Turklāt tu manis dēļ jau esi saņēmis pietiekami daudz nosodījuma.

      Klemijs šķita sapurināmies. – Es nedomāju par tiem māņticīgajiem nelgām. Kad pieminēju Svētā Džeimsa parku, uzpeldēja atmiņas, ko es labprātāk aizmirstu.

      Ja manā vietā