Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa

un trīs apsvilušus cepumus, ko Semjuels saņēma par to, ka izslaucīja maiznieka krāsni. Manai aiziešanai neviens tā negatavojās.

      – Es pārliecināju Viņa Gaišību pieņemt Džefu tikai ar to, kas viņam mugurā, – tēvs lepni paziņoja vakarā, kad pastāstīja, ka atdos mani hercogam. – Man izdevās viņu nobiedēt ar slimībām, kas varētu aizceļot no skārņiem līdz viņa namam kalnā.

      Gribējās atgādināt tēvam, ka viņš katru dienu staigā no skārņiem līdz hercoga īpašumam, kur apmāca augstmaņa suņus cīņām ar vēršiem. Tomēr – kāpēc gan pūlēties? Pat tad, ja hercogs man ļautu ņemt līdzi mantu vezumu, manas atvadas nepavisam nelīdzinātos atvadām no Džona. Semjuels vienīgais skums par manu aiziešanu.

      Uz mirkli es aizvēru acis – ne jau tāpēc, ka tās piepeši svila, bet gan atpūtai līdz brīdim, kad Semjuels pabeigs lūgties. Laikam biju iesnaudies, jo piepeši uztrūkos no miega, kad nesajutu Semjuela siltumu sev blakus.

      Pa caurumu jumtā, ko tēvs nebija papūlējies salabot, ieplūda mēnessgaisma. Sudrabotajā mirdzumā parādījās balts rēgs; Semjuels sēdēja gaismā, sakrustojis kājas, un viņam blakus bija mātes šuvekļa groziņš.

      – Ko tu dari? – es jautāju.

      – Domāju, – Semjuels atbildēja. – Kad Džons pameta mājas, es sevi mierināju, iztēlodamies viņa guļvietu pie miesnieka pavarda. Bet tagad, kaut gan cenšos, es nespēju iedomāties tavu dzīvi pēc aiziešanas no Okemas.

      – Es vēl joprojām pētīšu ceļgalus, tikai to cilvēku zeķēs nebūs tik daudz caurumu.

      Semjuels pat nepapūlējās pasmaidīt. Es izkāpu no gultas un devos apskatīt drānas, ko māte nolika iepriekšējā vakarā un kas pārvērta mani par feju karali. Izrādījās, ka tērps novietots citur un zaļais audums vienā pusē vairāk saburzīts, nekā palicis man atmiņā.

      Šo ģērbu es biju valkājis neskaitāmas reizes, kad dejoju un izlūdzos penijus gadatirgos. Es prātoju, vai tāpēc diženie par mani uzzinājuši, un nogludināju kroku audumā.

      – Necenties jokot, Džef. Tikai ne šonakt. – Semjuela sejas izteiksme apmācās. Es nespētu izturēt viņa asaras.

      – Labi, nejokošu, ja apsolīsi neļauties skumjām. Galu galā ir iespējams, ka es jau nākamajā vakarā atkal vilkšu tev nost segu. Varbūt hercogs mani ieraudzīs un nospriedīs, ka neesmu viņa uzmanības cienīgs. – Es gribēju nomierināt Semjuelu, bet viņš tikai satrūkās.

      – Nerunā tā!

      – Vai tu tomēr vēlies no manis atbrīvoties?

      – Tu zini, ka tā nav. Bet tēvs jau izlielījās krogā, un es baidos no viņa dusmām. Hercogs mani biedē vēl vairāk. Cilvēki daudz runā par viņa briesmīgo dabu. Vai tu nebaidies?

      Es zināju, ka nav jēgas melot Semjuelam. Viņš vienmēr pratis saskatīt patiesību. – Mazliet.

      – Jā, es arī. Tāpēc es gribēju tevi aizsargāt.

      Es palūkojos uz savu trauslo brāli, viņa izspūrušajām, zeltainajām matu cirtām un acīm, kas bija pārāk maigas dzīvei skārņos, un es iedomājos, kā Džons smietos, ja dzirdētu viņa vārdus.

      – Aizsargāt? – es atkārtoju. – Kādā veidā?

      – Kamēr pārējie gulēja, es iešuvu tavā tunikā Svēto Dievmāti.

      Svētā medaļa bija Semjuela dārgākais īpašums, dāvana no pustrakās vecās sievietes, kas glabāja Jaunavas Marijas statueti zem grīdas dēļiem. Kaut gan brāļa dāsnums mani aizkustināja, es arī izbijos. Svētās relikvijas Anglijā bija pasludinātas par nelikumīgām līdz ar katoļticību. Kopš brīža, kad Henrijs Astotais pārcirta saikni ar Romu, tronī bija sēdējuši pieci valdnieki, un par Anglijas nemirstīgo dvēseli vēl joprojām cīnījās visi – anglikāņi, puritāņi, katoļi un pārējie, kas laiku pa laikam uzradās.

      Džons saņem cepumus; man uzdāvina skārda gabalu, kura dēļ mani var iemest cietumā. Tomēr es iekodu mēlē un pateicu: – Semjuel, nevajadzēja atdot man savu medaļu.

      – Bet es nevarēju iedomāties citu atgādinājumu, – Semjuels iebilda.

      – Par ko?

      – Ka tas, ko cilvēki runā, nav taisnība. Tevi nav radījusi ļauna burvestība. Tu esi labs. Debesu dāvana. – Es papurināju galvu un novērsos. Semjuels uzlika roku man uz pleca. – Tiklīdz sāksi par sevi šaubīties, pieskaries medaļai un atceries, ka Svētā Dievmāte tevi mīl, Džefrij. Un es arī.

      Man gribējās raudāt. Es piebikstīju brālim ar elkoni, slēpjot asaras. – Ja tu man būtu iedevis cepumus, es dalītos ar tevi.

      Semjuels iegrūda elkoni man sānos, un es sapratu, ka viņš zina, ko es neuzdrošinos pateikt. Es allaž biju ar brāli dalījies it visā… līdz šim brīdim.

      Mēs iekāpām gultā un lūkojāmies griestos, kamēr nakts aizritēja un sākās rosīgais rīts. Nekad es vēl nebiju tik dedzīgi mazgāts, ķemmēts, apkopts un spodrināts, nekad nebiju uzklausījis tik daudz norādījumu par uzvedību hercoga klātbūtnē. Ar mazgāšanu nodarbojās sievietes; tēvs apbēra mani ar pavēlēm. Bet es redzēju Semjuelu stāvam ārpus šī neprāta loka. Viņš uzturējās tuvumā un vēroja mani, līdz pienāca atvadu mirklis.

      Šķita, ka esmu paguvis vienīgi samirkšķināt acis un jau stāvu sava jaunā saimnieka viesistabā un man apkārt plešas pasaule, ko nekad nebiju pazinis.

      Zem manas lapu zaļās tunikas tecēja sviedri, un noberztā āda iesmeldzās. Tēvs uzcēla mani uz rakstāmgalda, kas aizņēma gandrīz visu Bakingemas hercoga istabu, un rupjais audums nobrāza ribas. Džordžs Viljerss no šīs telpas valdīja pār manu ciematu un lielāko daļu Anglijas. Okemas skārņu vīri gan mēdza ņurdēt, ka viņš valda slikti. Bakingems nupat bija atgriezies mājās, velti izniekojis lielāko floti, kādu Anglija jebkad sūtījusi jūrā. Viņa nodoms bija atkārtot slaveno Dreika uzbrukumu Kadisai, kas piederēja Spānijai.

      Viss liecināja, ka hercogs savas neveiksmes dēļ nav zaudējis ne kripatu karaļa mīlestības. Čārlzs Stjuarts mīļuprāt pieņēma Bakingemu atpakaļ. Pārējie Anglijā nīda hercogu kvēlāk nekā jebkad.

      Es stāvēju pretī valsts ietekmīgākajam augstmanim un centos neuzkāpt uz aprakstītajām lapām, kas bija izmētātas pa galdu, kā arī nesabojāt mīksto vasku uz vēstules zīmoga. Svece, ko viņš bija izmantojis vaska izkausēšanai, dega tik tuvu man, ka es jutu saplokam mātes ieveidotās matu cirtas. Es atcerējos apdeguma tulznas uz viņas plaukstām, kad viņa apvija manas zeltaini brūnās šķipsnas ap sakarsētu stieni, un prātoju, vai augstmaņa labvēlība nodrošinātu man mātes mīlestību.

      Bakingems sakrustoja rokas virs dārgakmeņiem rotātā kamzoļa, un es apvaldīju vēlmi paberzēt acis. Visas virsmas tajā istabā mirdzēja, vēlīnās pēcpusdienas saules apspīdētas, un pat gobelēni pie sienām bija izšūti ar zelta diegu. Es atcerējos, ko tēvs stāstīja, kamēr gājām no viņa skārņa uz hercoga muižu.

      – Džordžs Viljerss bija tikai nenozīmīga bruņinieka dēls, turklāt jaunākais. Dzimta bija nabadzīga, bet puika likās neticami glīts. Viņš atdarināja augstmaņus un izmantoja skaisto seju, lai iegūtu divu karaļu mīlestību, un kļuva par slienainā Džeimsa favorītu. Kad vecais karalis saslima, Bakingems visu savu valdzinājumu vērsa pret Džeimsa stostekli dēlu, mūsu jauno karali Čārlzu.

      Nebija grūti saprast, kāpēc karaļi sapinušies Bakingema tīklā. Es jau kopš neatminamiem laikiem izklaidējos, iztēlojoties sevi citu cilvēku ādā – spēru garus soļus gluži kā sulainis vai kā stalts vīrietis lauzos cauri pūlim, kas varētu mani samīt. Bet, kad lūkojos uz hercogu, ar iztēli nepietika.

      Es