Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa

pakāru būri uz dzelzs āķa un apgalvoju, ka viņš ir feju valdnieks. Kad cilvēki sameta pietiekami daudz monētu, mēs atvērām durvis. Viņš dejoja, un viņa brālis Semjuels tikmēr pūta stabulē.

      Kaut gan es necietu mirkļus, kad cilvēki mani bikstīja, tobrīd es labprāt attaptos pazīstamajā būrī. Tas nozīmētu, ka vakarā es atkal gulēšu bēniņos kopā ar Semjuelu.

      Hercogs no naudas maisiņa izvilka monētu sauju un iebēra tēva alkatīgajā plaukstā. Tēvs iepleta acis un salieca pirkstus ap mirdzošo kaudzīti; aiz viņa nagiem melnēja asinis, ko nekad nevarēja notīrīt.

      – Atgriezies pie saviem suņiem, Džon Hadson, – Bakingems pavēlēja. – Tavā makā parādīsies vēl dažas monētas, ja šis kucēns cīņas laukumā pratīs sevi pierādīt.

      Mani pārņēma izbailes. Es lēnām tuvojos tēvam, pēdējai saiknei ar zināmo dzīvi. – Tēv, pasaki Semjuelam, ka es neaizmirsīšu lūgties, un Enai, ka viņa var paņemt sev lenti no feju būra, un Džonam…

      Es nezināju, kādas atvadas sūtīt vecākajam brālim. Kopš aiziešanas no mājas Džons likās svešāds, tikpat noguris kā mūsu tēvs.

      – Tev jādomā par kaut ko svarīgāku nekā skārņu ļaudīm, – tēvs atgādināja. – Klausi hercogam, Džefrij. – Viņš noliecās, lai uzsistu man pa plecu, bet viņa plaukstas bija pilnas ar monētām.

      Veltījis man vainīgu skatienu, tēvs grīļīgi izgāja no istabas un atstāja mani pie hercoga. Bakingems apsēdās, paņēma spalvu un sāka rakstīt, un es sažņaudzu rokas dūrēs. Hercogs bija beidzis mūsu sarunu; kas man tagad jādara? Apzeltītais pulkstenis stūrī nozvanīja, un es satrūcies ievilku elpu. Bakingems pacēla galvu, saraucis pieri. – Ej, ej!

      – Diemžēl man nav ne jausmas, kurp jāiet, Jūsu Gaišība.

      – Vai man vajadzētu vest tevi aiz rokas? Ej un gatavojies pavadīt laiku karalienes sabiedrībā. Jāšuj drēbes, jāapgūst uzvedības noteikumi, jāizskaidro attiecības. Kad būsi pierādījis savu vērtību, tev vajadzēs iemācīties vēl smalkākas mākslas.

      Kādas gan? Es vēl joprojām nesapratu, ko darīt, bet izdzirdu kādu skrāpējamies pie durvīm.

      – Ienāciet! – Bakingems pavēlēja. Durvis atvērās, un parādījās kalpotājs greznā livrejā.

      – Jūsu Gaišība, kāda dāma lūdz tikšanos. Viņa ieradusies pārāk agri. – Es palūkojos uz durvīm, gaidot iespēju nemanītam pazust.

      Bakingems saknieba lūpas. – Vai mana sieva devās izdalīt žēlastības dāvanas kā paredzēts?

      – Hercogiene jau sen pameta muižu, Jūsu Gaišība. Vai man sūtīt kādu viņai pakaļ?

      – Nē! – hercogs steigšus attrauca. – Es nevēlos liegt mūsu rentniekiem viņas gādību. Viņa par zemniekiem ļoti rūpējas.

      Atskanēja smiekli, kas līdzinājās sudraba zvārgulīšiem, un istabā ienāca zelta krāsas satīnā ģērbusies sieviete, aizšķērsojot man atkāpšanās ceļu. Cimdotajā rokā viņa turēja briežādas maisiņu. Kapuce slēpa matus, atklājot tikai vienu tumši brūnu cirtu, bet seju no deguna līdz pierei aizsedza ziemīgi balta maska ar ziliem dārgakmeņiem. Vai kaut kas noticis ar viņas ādu?

      Okemā es biju redzējis, kā baku izrētotie cilvēki ieraujas sevī. Toties šī sieviete aizņēma vairāk telpas, nekā pienācās viņas smalkajam stāvam. Skatienam atklāto sejas daļu nebija iespējams aizmirst. Pilnīgās lūpas bija nokrāsotas tik tumši sarkanā tonī, kādu es dabā nebiju redzējis, un pie mutes kaktiņa ievilkusies bedrīte. Acis mirdzēja aiz slīpajiem maskas izgriezumiem, it kā viņa apjaustu kādu noslēpumu un pārējā pasaule būtu pārāk garlaicīga, lai to saprastu.

      – Šķiet, ka hercogienes rūpes par Ratlendas nabagiem jūs pārsteidz, Jūsu Gaišība. – Viņa nometa maisiņu uz tuvākā krēsla. – Kad viņas brāļi krita par upuri Flauersu mātes burvestībām, jūsu sieva zināja, ka Ratlendas izmisušie būs viņas gādībā.

      Bija dzirdēts, ka Ratlendas grāfa dēlus atriebjoties nolādējusi kalpone un viņi savārguši. Arī hercogiene gandrīz nomira.

      – Tas ir, muiža būs viņas vīra gādībā, – Bakingems izlaboja.

      – Bagātība jebkuru sievieti padara skaistu godkārīga vīrieša acīs, – viņa sacīja. Hercogs piecēlās un tuvojās viņai. – Es nebrīnos, ka Ratlendas grāfs bija apņēmies nepieļaut, lai viņa mīļotā meita iekrīt zelta mednieka ķetnās. Viņš noteikti jutās atvieglots, redzot savu burvīgo Keitu pie tik cienīga vīra sāniem, Jūsu Gaišība. – Bakingems satvēra sievietes roku, lai to noskūpstītu. Abu plaukstas sakļāvās.

      – Vai jums patīk mana maska? Es steidzos atvest jums šo saini no Londonas, bet mans vīrs negribēja, lai jūsu ienaidnieki par to uzzina. – Viņa pievilka Bakingema roku tuvāk, ar pirkstu kauliņiem noglāstīja sev krūtis, tad pacēlās pirkstgalos un ilgi skūpstīja hercogu. – Ir aizritējis pārāk ilgs laiks.

      Es virzījos uz durvju pusi, bet pēdējā mirklī uzkāpu uz viņas svārku apmales. Sieviete satrūkusies pagriezās. Es paslīdēju uz slidenā auduma un nokritu. Manu seju pārklāja kauna sārtums.

      – Neveiklais bērns! – sieviete mani norāja, kad piecēlos, un piepeši pārsteigta iepleta acis. – Nē… tas nav bērns! Bakingem, kas šī par burvestību?

      Manī pamodās šausmas. Jau kopš agras bērnības es biju uzsūcis mātes bažas, ka mani kāds uzskatīs par sātana atvasi un sadedzinās mūs visus sārtā tāpat kā divas raganas, kam piedēvēja Ratlenda dēlu slepkavību.

      – Es neesmu burvis, – hercogs atcirta. – Jūs esat burvja meita, un jums tas būtu jāzina.

      Burvja meita? Sieviete nemaz necentās to noliegt. Vai viņi nezināja, cik bīstami ir jokot par melnajām mākslām? Varbūt hercogam un šai dāmai tas nerūpēja? “Kāpēc viņiem satraukties?” izsmējīgi mēdza teikt mans tēvs. “Daži drūmi puritāņi nekad nespētu kaitēt tik vareniem ļaudīm.”

      – Tādu es viņu atradu miesnieku ielā, – Bakingems paskaidroja. – Mazais vīriņš būs dāvana karalienei. Kā manas prombūtnes laikā jūtas Viņas Majestāte?

      – Jautājiet dāmām, ko viņa atveda no Francijas. Mēs, karaļa ieceltās angļu dāmas, esam izraidītas no viņas istabām. Es viņai nepatīku gandrīz tikpat kvēli kā jūs. Mani pārsteidz tas, ka viņa vispār laiž jūs savā tuvumā.

      – Viņas domām nav nekādas nozīmes. Pats galvenais ir karalis, un viņš bijis man kabatā jau kopš agras bērnības, kad tik tikko bija saskatāms sava vecākā brāļa ēnā.

      – Vai jūs viņu savaldzinājāt tāpat kā veco karali Džeimsu? – sieviete painteresējās, savilkusi lūpas smaidā, kas bija vienlaikus piemīlīgs un nicīgs.

      Bakingema seja mazliet pietvīka un žokļa muskuļi saspringa, bet viņš nezaudēja savaldību. – Es puiku ievēroju. Tas arī viss. Pārsteidzoši, cik dāsnus augļus dod neliela laipnība!

      – It īpaši tad, ja mazā, stomīgā zēna lieliskais brālis nomirst, – burvja meita vīpsnāja. – Un viņš piepeši tiek izrauts no paēnas, bet izvalbītās, skumju pilnās acis nav pieradušas pie gaismas. Jums ļoti paveicās, ka Velsas princis nomira, Jūsu Gaišība.

      Hercoga acīs iedegās liesmiņas, bet viņa balss bija rāma, kaut salta. – Varbūt jums ir grūti tam noticēt, bet man karalis patiesi patīk.

      Es jutu, ka šī savādā sieviete jau gandrīz izsmēlusi hercoga pacietību. Acīmredzot arī viņa to noprata, jo veikli pievērsās man. – Lai nu kā, Viņas Majestāte