Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa

esmu to darījis pietiekami, lai zinātu, ka pat varenāko dūri iespējams atlauzt, ja izmanto pareizu spiedienu. To pierādīja inkvizīcija. Labi, ķersimies pie šīvakara pienākumiem!

      Pavārs pieveda Vēru pie pīrāga mīklas, kas dzisa divos atsevišķos gabalos. Apakšējā garoza bija novietota uz sudraba paplātes. Meistars pamāja diviem palīgiem, un tie pacēla mani gaisā.

      Es kulstīju kājas, nevilšus meklējot atbalstu. – Nekusties! – cepējs pavēlēja. – Saļimsti, lai varam tevi cieši salocīt. – Vīri ķērās pie maniem locekļiem un salika tos tā, ka man sāpēja. Es saniknots iestenējos, bet cepējs izlikās mani nedzirdam. – Man vienalga, kā jūs ielocīsiet viņa kāju. Jārada iespaids, ka neviens punduris nevar izlīst no tik mazas telpas.

      Krūšu bruņas iespiedās padusē, un es gandrīz iecirtu zobus ceļgalā. Es sajutu zīda garšu un cerēju, ka siekalas nenotraipīs zilās šoses. Kad mani vairs nevarēja salocīt ciešāk, cepējs iegrūda garozā mietiņu ar sarkanām un zeltainām svītrām. Pie tā bija piestiprināti mazi karodziņi. Viņš iedūra to man starp kājām un rokām kā dunci.

      – Tev jāizlec ārā īstajā mirklī, citādi viss iespaids būs sabojāts, – Vērs brīdināja. – Izlec no pīrāga, karogiem plīvojot, un soļo šurpu turpu pa galdu.

      Ņemot vērā to, ka mācekļi tina audumu man ap kājām, es droši vien staigāšu klupdams krizdams kā cietumnieks, kas iekalts važās. – Man tirpst pēda, – es ieminējos. Tāpat svīda plaukstas, kas cieši aptvēra koka mietu. – Varbūt es…

      Vērs nepievērsa man uzmanību. – Visi galminieki istabā ir apguvuši franču valodu vai arī kautrējas atzīt, ka tā nav. Viņas Majestātes klātbūtnē visi sarunājas viņas dzimtajā mēlē. Visus angļu vārdus pārtulko kāds no tuvākajiem. Šovakar Bakingems pieaicinājis Kārlailas grāfienes pakalpiņu seru Tobiju Metjūsu. Viņš ir ļoti prasmīgs.

      – Bet es runāju franciski.

      – Karalis vēlas, lai karaliene atkāpjas no savas bērnišķīgās ietiepības un iemācās savu pavalstnieku valodu. Kad tu pievienosies karalienes saimei, varēsi murmulēt franciski, cik vien gribēsi, bet Jorkas namā mēs ņemam vērā karaļa vēlmes.

      – Uzlieciet pīrāgam vāku, puiši! – cepējs pavēlēja.

      Divi kalpotāji steidzās paklausīt. Es bezpalīdzīgs vēroju, kā garoza aizsedza manam skatienam nokvēpušos griestus, mūra sienas un visu pasauli. Tā izspieda gaisu no man atvēlētās vietas un ieslēdza mani tumsā.

      Karodziņš kutināja man degunu, un es centos nešķaudīt. Vai garoza virs manis ieplaisātu, ja es to izdarītu?

      Pa spraugām pīrāgā ieplūda apslāpētas skaņas, un virsma zem manis sašūpojās. Viņi visnotaļ nemākulīgi nesa paplāti, uz kuras uzlikts mans pīrāgs. Šūpu, tumsas un savādā aromāta dēļ iepriekš izdzertais vīns sakustējās man vēderā.

      Vai nesēji ir jau uzkāpuši uz platformas? Mehānisms darbojās visu nakti, pārvietojot smagas ēdiena un cilvēku kravas. Vai puiši, kas darbināja virves un trīšus, ir noguruši? Es dzirdēju uguņošanas švīkstus un šņācienus un saspringu, kad nočīkstēja trīša mehānisms. Manu paplāti laida zemāk.

      Es aizgaiņāju domas par savām smadzenēm, kas izšķaidītas uz marmora, un sāku prātot, kas notiks, ja – nē, kad – es sasniegšu grīdu. Pūļa radītie trokšņi pieņēmās spēkā, un mani atkal nesa. Puiši acīmredzot bija iegājuši zālē, jo es saklausīju Bakingema balsi starp pārējām. Es centos sadzirdēt vārdus, bet uztvēru tikai dažus sīkumus no hercoga franču valodas un atsevišķus vārdus, ko spalgākā balsī tulkoja Vēra pieminētais cilvēks.

      – …uzdrošināšos lūgt karalienes palīdzību… mūsu cieņas simbols… pasniedzot viņai…

      – Nazi? – kāda sieviete franciski iesaucās. Viņai sašutuši piebalsoja citi. Man ietrīsējās kreisā pēda.

      – Šis pāvs vēlas, lai Anrī Ceturtā meita veic kalpotāja darbu? – Otra francūziete saniknota runāja man pietiekami tuvu, lai es to sadzirdētu. – Anrietai Marijai vajadzētu iemest to nazi Bakingemam sejā!

      Vai viņa domāja, ka hercogs pievērsīs visu uzmanību karalienei un nesaklausīs šo apvainojumu? Vai arī uzskatīja hercogu par zemas izcelsmes niecību un nebaidījās no viņa dusmām? Kura sieviete uzdrošinātos pazemot Anglijas ietekmīgāko galminieku paša karaļa klātbūtnē? Es sarāvos, domājot par Bakingema niknumu. Atlika vien cerēt, ka valdniece nesviedīs nazi pīrāgā.

      – Senžorža kundze, Viņas Majestāte ir pārāk laipna, lai mestu savam padevīgajam galminiekam, kurš vēlas viņai izpatikt, – Bakingems nepiespiesti attrauca franciski.

      Mani izbrīnīja hercoga augstprātība; viņš ne vien ļāva karalienes dāmai noprast, ka dzirdējis viņas indīgo piezīmi, bet arī paziņoja to visiem klātesošajiem.

      Iejaucās kāds vīzdegunīgs svešinieks, kurš nedaudz stostījās, tāpēc viņa franču valoda izklausījās neveiklāka. – Viņa Gaišība ir mans uzticamākais un dāsnākais pavalstnieks. Karaliene to zinātu, ja kāds vieds padomdevējs spētu apklusināt tos, kas nemitīgi nopaļā Viņa Gaišību karalienes tuvumā.

      – Jūsu Majestāte, – Senžorža kundze steidzās atbildēt. Viņa izklausījās jauna, kaut arī augstprātīga. – Es tikai ieminējos, ka valdniecei nepieklājas veikt kalpotāja darbu.

      – Karaliene ir vienīgā, kas var to lemt, – Bakingems sacīja. – Es ceru uz viņas žēlastību. Jūsu Majestāte, – viņš pieglaimīgi vērsās pie karalienes. – Vai palīdzēsiet man? – Es aizturēju elpu, gaidot tauru skaņas. Valdīja klusums.

      Paplāte zem manis atkal sakustējās, nograbēja un sastinga. Es uz brīdi saspringu un tad izdzirdēju fanfaras.

      Es ar dūri salauzu garozu un slējos augšā. Klātesošie ievilka elpu; es pacēlu karogu un nostājos uz galda, strauji mirkšķinot, lai nopurinātu apzeltījumu no skropstām. Negribēdams apgāzt kādu trauku un apšļakstīt karalieni, es gaidīju, kamēr acis pieradīs pie gaismas. Tomēr Vērs bija uzstājis, ka man noteikti jāpiesaista valdnieces uzmanība.

      Kad no manas sejas nokrita pēdējās drumslas, es ielūkojos karalienei acīs. Katrs sīkums iegūla man atmiņā, apbrīnas un baiļu iegravēts. Šī tumšmate dārgakmeņiem rotātajā pļavas zaļajā tērpā bija karaliene, ko man pavēlēts izspiegot. Mana nākotne būs nodrošināta, ja apgūšu katru viņas vaibstu, izvilināšu no viņas noslēpumus un nodošu tos Bakingemam.

      Vai karaliene vispār spētu glabāt kādu noslēpumu? Viņa pārsteigta lūkojās uz mani – varbūt gaidīdama, ka es sākšu klabēt kā uzvelkama lelle, nevis ievilkšu elpu. Tumšās, mandeļveidīgās acis bija apsārtušas pēc raudāšanas, un tajās plaiksnīja ilgpilnas skumjas, ko nebiju domājis ieraudzīt karalienes sejā.

      Mani pārņēma līdzcietība, tomēr es to apvaldīju un pārlēcu pār pīrāga malu. Par laimi, es nostājos starp sālstrauku un viņas apzeltīto kausu. Izšūtiem pūķiem rotātie zābaki gandrīz paslīdēja uz galdauta, bet es pieturējos pie kāta, lai noturētu līdzsvaru, un satīna karogs noplīvoja man virs galvas. Kāja tirpa, bet es neizrādīju sāpes.

      Karaliene iesmējās, pārsteigta un iepriecināta, un sita plaukstas kā meitene, kas tēlo valdnieci, nevis karaļa meita un sieva.

      – Sveicieni no feju valstības, Jūsu Majestāte, – es angliski teicu un paklanījos tik zemu, ka gandrīz nokritu. – Es pametu savu burvju karaļvalsti, meklējot to gaistošo velti, pēc kuras alkst katrs mirstīgais un pārdabiskais. – Es šķelmīgi smaidīju, un krupim līdzīgais vīrs, kurš sēdēja karalienei blakus,