Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa

visu nakti, ja es to pieļaušu, tāpēc saritinājos gultā. – Es esmu ļoti noguris.

      – Protams, – Klemijs sacīja. – Rīt tev būs darbīga diena Vēra kunga uzraudzībā. Par to, ka Vēra kungs ir atgriezies, es nezināju līdz brīdim, kad viņš norīkoja guldīt tevi šeit. Viņš nemitīgi ceļo apkārt hercoga uzdevumā. Man tomēr tevi jābrīdina, ka viņam vienas acs vietā ir liels, rētaudiem apaudzis dobums. Cilvēki runā, ka Vēru pārņēmusi iekāre pēc palaistuves, tāpēc viņš pats ar nazi izgriezis sev aci.

      Es biju redzējis bērnus, ko sakropļojuši vecāki, lai viņi veiksmīgāk ubagotu. Reiz vasarā es nedēļu draudzējos ar atradeni, ko pieņēmusi ceļojoša trupa. Viņa saimnieks bija nogriezis zēnam lūpas, atklājot zobus, un baismīgais smaids padarīja puisēnu par izklaidi. Bet nekad es nebiju dzirdējis par cilvēku, kas pats sevi sakropļojis.

      – Daži uzskata, ka šis stāsts ir izdomājums, bet… – Klemijs izgrūda lāstu. – Ak, es muļķis! Tikai pļāpāju vien. Tu droši vien gribi mieru. Pirmā nakts ārpus mājām ir skaudrāka par zobu sāpēm.

      Tā bija patiesība. Es pat neatcerējos nakti, kad man blakus neizstieptos Semjuels un mani neieaijātu viņa lūgšanas. Mēs ar Klemiju gulējām, kamēr vīri apslapināja pirkstus un apdzēsa sveces, kas klusi nočūkstēja.

      Kad pagaisa pēdējā liesma, Klemijs pavisam klusi ierunājās: – Ja vēlies, drīksti raudāt. Es nevienam neteikšu.

      Nezinu, vai es vispār iemigu; mani mocīja pilnais urīnpūslis, un es visu laiku redzēju acu ābolus, kas pārplīst, uzdurti uz naža. Kad atausa saule un visi cēlās, es ātri apģērbos un ieraudzīju naktspodu, taču tas līdz ar vienīgo mazgāšanās trauku nozuda aiz ņudzoša vīru pūļa. Bažīdamies, ka apslapināšos, es mēģināju izdomāt kādu glābiņu.

      Izdzirdis cīruļa dziesmu aiz atvērtā loga blakus gultai, es uzkāpu uz palodzes. Nostājies pie pašas malas, es jau sāku atviegloties, kad piepeši kāds nošņāca: – Vēra kungs!

      Es steidzos sakārtot drēbes un pagriezos pret viesi, gandrīz izkrizdams pa logu. Vienkāršs, pelēks kamzolis un vīnsarkans apmetnis sedza stāvu, kas būtu daudz necilāks par mana tēva augumu, ja vien gludi skūto seju nepāršķeltu acs apsējs. Melnie mati bija nogriezti līdz ar žokļa līniju, un vienīgajā acī pavīdēja riebums, kad vīrietis nopētīja manu miklo plaukstu.

      Vaigiem pietvīkstot, es noslaucīju pirkstus tunikā. – Es nevarēju aizsniegt naktspodu.

      – Galmā tu nevarēsi aizsniegt ļoti daudz. Cerams, tev izdosies šo stāvokli labot, neapčurājot karalieni, ja viņa pastaigāsies zem loga. Kad ierados, hercogs soļoja tieši zem šī loga. Žēl, ka tu viņu neapšļakstīji. Es drīkstētu sūtīt tevi atpakaļ pie ģimenes un aiztaupīt mums visiem daudz raižu.

      Turpmāko nedēļu laikā es divas reizes gandrīz aizlavījos pie brāļa, jo vientulība bija pārāk smaga nasta. Es labprāt izciestu jebkādu sodu, ko man uzliktu tēvs vai hercogs, bet iespēja, ka tēvs izgāzīs dusmas pār Semjuelu, bija pārāk biedējoša.

      Dienas aizritēja, un es jutos kā ieslodzīts, tomēr centos atrast līdzsvaru pasaulē, kur visu darīju nepareizi un kāds vienmēr bija gatavs man to pateikt. Es pavadīju daudzas stundas, Uriēla Vēra neizbēgamā skatiena pavadīts, un viņš lika man apgūt nepieciešamās prasmes. Piemēram, es atmuguriski tuvojos durvīm, ko neredzēju, jo galminieks nekad neuzgriež muguru karalienei. Es mācījos sarežģītus deju soļus un iegaumēju Viņas Majestātes iecienīto franču dziesmu vārdus. Es iepazinu kauliņus, kas grabēja uz spēļu galdiem, kad karaliene ļāvās savai mīļākajai izklaidei. Vērs gan sūkstījās, ka princesei, kuras pūrs vēl nav izmaksāts, nevajadzētu nodarboties ar azartspēlēm.

      Bet es labprāt būtu pavadījis pie kauliņiem visu mūžu, lai tikai izbēgtu no ēdamgalda. Es mocījos ar itāliešu izgudrojumu, ko sauca par dakšiņu, un centos nenotraipīt savas jaunās drānas. Stikla kausi mani mulsināja, un slidenā virsma bija pārāk plata, lai es varētu to droši satvert.

      Astotajā dienā, ko pavadīju Vēra pārmetošā skatiena pavadībā, viņš noteica, ka es nesaņemšu ne pilienu valgmes, ja vien nedzeršu, kā izsmalcinātam galminiekam piedien. Es biju izslāpis, mani pirksti sāpēja, un es izmisīgi vēlējos garus nagus, ko iecirst stiklā. Tā būtu vienīgā iespēja, kā noturēt kausu. Par spīti visām manām pūlēm, kauss pamazām slīdēja ārā no tvēriena. Zaudējis pacietību, es to iesprostoju starp abām plaukstām tāpat kā alvas krūzi, ko mēs abi ar Semjuelu izmantojām mājās. Iedzēris lielu malku vīna, es nometu kausu uz galda, iekams Vērs paguva to izraut man no rokām.

      Kad Vērs ierunājās, viņa balss bija bīstami klusa. – Tu laikam nesaproti, cik sarežģītā stāvoklī esi nokļuvis. Francijas galminieku iecienītā nodarbe ir meklēt trūkumus angļos, it īpaši valdniekā. Vai tiešām tu domā, ka gūsi panākumus, ja nespēj pat pacelt kausu pie lūpām?

      Es centos savaldīties. – Manas plaukstas ir pārāk mazas, lai aptvertu kausu. To nav iespējams mainīt, ja vien nevarat pagarināt manus pirkstus.

      Tobrīd es atcerējos reizes, kad Džons centās mani izstiept, lai es vairāk līdzinātos citiem zēniem. Brālis slepus ieveda mani skārņos un pacēla, lai es varētu ieķerties dzelzs āķos, kas iestiprināti sijās. Es karājos kā gaļas liemenis, līdz kauli gandrīz izlūza no locītavām, un brālis satvēra mani ap vidu. Viņš izmantoja visu savu svaru, līdz mani svelošie pirksti atslāba un mēs abi novēlāmies uz mūra grīdas.

      – Hadson! – Vēra balss atsauca mani īstenībā pie mirdzošajiem galda piederumiem, tomēr šī greznība negaisināja manas atmiņas par āķiem, kas kļuva arvien slidenāki, un drebošajām rokām. Es vēl joprojām dzirdēju Džona balsi: “Vai tu gribi visu mūžu pavadīt šāds? Es tev nevaru palīdzēt, ja tu guli uz grīdas un brēc kā zīdainis!”

      – Tu nedrīksti turēt kausu kā niekkalbis, kas nupat iznācis no skārņiem! – Vērs atkal piepildīja kausu, atrāva manus pirkstus no stikla un spēji piespieda plaukstu pie galda. Viņa seja bija tik tuvu, ka es redzēju savilkto ādu ap acs apsēja malām. – Mēģini vēlreiz un izmanto tikai vienu roku, citādi es pienaglošu tavu piedurkni pie galda.

      Man gribējās iešļākt vīnu viņam sejā un aizsoļot, kā rīkotos citi vīri, diemžēl es biju jau apguvis pieredzi, ka mana auguma cilvēkam tādi žesti neko nedod. Tie mani tikai apkaunoja vēl vairāk.

      Es satvēru kausu tikpat cieši kā Džona āķi. Plaukstas sviedri sajaucās ar mikluma lāsēm uz stikla, un kauss piepeši izsprāga no mana tvēriena kā lingas mests.

      Pirms pārcelšanās pie hercoga es nekad nebiju dzirdējis stiklu sašķīstam, nebiju tam pieskāries. Vērs apcirtās un gandrīz salauza manu plaukstas locītavu, bet paguva to atlaist.

      Mēs abi skatījāmies uz lauskām.

      – Nejēga! Vai apjaut, cik tas kauss maksāja?

      Šausmu pārņemts, es lūkojos uz sabojāto kausu. – Kas ar mani notiks?

      Vērs atkal pievērsās man, ar visu augumu pauzdams aizkaitinājumu. – Tevi nepērs, kaut gan esi to pelnījis. Es patlaban esmu tik bargs tevis paša labad. Ir ļoti svarīgi, lai tu iepatiktos karalienei, un man dotas tikai dažas dienas tev iemācīt visu, ko galminieku ģimenes gadiem ilgi bāž saviem bērniem galvā. – Vērs gariem soļiem pagāja nost. – Viņa Gaišība pieprasa no manis neiespējamo. Hm… vai kādreiz ir bijis citādi?

      Lai nedaudz atpūstos no savām bezspēka dusmām, Vērs aizveda mani pie cita vīra. Tam bija uzdots darināt manu kostīmu brīdim, kad es iepazīšos ar karalieni. Es ļāvos jaunām mocībām.

      Man ausīs džinkstēja no āmura triecieniem pa dzelzi, kad kalējs pielāgoja ķiveri un krūšu bruņas. Tiklīdz viņš izlaida mani no karstās smēdes, spīdzināšana