Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

nepiemīt tavas spējas smaidīt neatkarīgi no tā, kas notiek.

      – Tavās lūpās tas izklausās pēc apmāna.

      – Tā ir.

      Pakrūtē iedzēla aizvainojuma pilnas sāpes. Es pacēlu kucēnu, kurš bija iekodies mana tērpa apmalē. Piekļāvusi silto augumiņu sev klāt, es nožēloju, ka nevaru tikpat viegli nocelt māsas no briesmu pilnā ceļa. Bet māsas nav iespējams paslēpt slēgtā nožogojumā, lai neļautu iekļūt nepatikšanās, pat zinot, ka tas viņām nāktu par labu. Bija grūti vērot, kā viņas pieļauj kļūdas, par kurām noteikti vajadzēs samaksāt.

      – Es nevēlos strīdēties, Džeina, – es noteicu un noliku sunīti zemē. – Šī ir pēdējā diena, ko pavadīsim kopā, un pēc tam droši vien ļoti ilgi netiksimies. Rīt mēs vairs nebūsim tikai māsas. Mēs būsim sievas, kas dzīvo tālu viena no otras. Nemaz nezinu, kad atkal redzēsimies.

      Mērijas sejā pavīdēja skumjas, un es pamanīju, ka viņa iespiedusi elkoņa izliekumā lelli. Aiz durvīm atskanēja soļi un balsis.

      – Džeina, tu neizbēgsi no šīs laulības. Lūdzu, atliec savas skumjas manis dēļ, izbaudi šo dienu! Es nevēlos saglabāt tevi atmiņā nelaimīgu.

      – Es esmu nelaimīga.

      Man izdevās satvert Džeinu aiz rokas, kad istabā strauji ienāca divas sievietes – mūsu māte, Safolkas hercogiene, izrotājusi savus rudos Tjūdores matus ar karaliskajiem smaragdiem, un Nortamberlendas hercogiene Džeina Dadlija. Tomēr mans mēģinājums māsu brīdināt bija veltīgs. Viņas sejā, kā vienmēr, jautās izmisums.

      Džeina Dadlija palūkojās uz topošo vedeklu no augšas uz leju, it kā būtu saskatījusi zeltu zem mēslu kaudzes un paustu savu nepatiku par nepieciešamību izrakt vērtīgo. – Kāds jums ir iemesls būt nelaimīgai? – Viņa ar riebuma pilnu skatienu nopētīja Džeinas pietūkušās acis un slimīgi bālo seju. – Vīrs mani jau brīdināja, ka esat drūma un ietiepīga meitene.

      – Visi Tjūdori ir stūrgalvīgi, – mana māte noteica. – Vainojamas mūsu karaliskās asinis, un tieši to dēļ jūs galu galā vēlaties izprecināt manu meitu savam dēlam. Pēc laulībām viņa būs pārāk aizņemta ar savu pienākumu pildīšanu, lai ļautos muļķībām. – Māte tik spēcīgi ieknieba meitai, ka man līdzjūtības dēļ iesāpējās roka. – Līdz tam lēdija Džeina nesarūgtinās Nortamberlendas hercogieni un neapkaunos ne mani, ne savu tēvu, ļaujot vaļu šīm nepieklājīgajām izjūtām.

      Istabā ietraucās Besa Hārdvika, sārtajam satīna tērpam noplīvojot. Skaistā galma dāma bija pietvīkusi. – Viņa Gaišība Nortamberlendas hercogs vēlas, lai pasteidzaties. Viņš lika atgādināt, ka šodien jāsvin trīs kāzas.

      Es izbrīnīta atminējos trešo ceremoniju. Vienai no Nortamberlenda meitām vajadzēja apprecēties ar lorda Hantingdona dēlu. Mērija dzirdēja Elenas kundzi un Hetiju Epljardu sačukstamies par to, cik reti sagadās tā, ka vienā dienā tiek nostiprinātas trīs savienības starp Anglijas ietekmīgākajām ģimenēm. Viss tiešām notika ārkārtīgi strauji, tomēr nevienam neradās aizdomas par nepiedienīgu steigu. Lepnie Safolki un mūsu radinieks karalis Edvards parūpējās, lai mūsu kāzas būtu karaliski krāšņas un svinīgas.

      Iekodusies apakšlūpā, es centos atvairīt nemieru, kas iedzēla sirdī. Man negribējās aplipināties ar Džeinas raizēm vai izraisīt mātes dusmas. Toties Mēriju tas šķita nesatraucam. Mana mazā māsa aizlavījās garām hercogienei un slepus pasniedza Džeinai nelielu, zelta rakstiem izrotātu grāmatu.

      – Mērij! – māte uzsauca. – Nekāp uz māsas tērpa apmales! Un… kas tev rokā?

      – Džeinas lūgšanu grāmata, – Mērija atbildēja. – Viņa negrib kaut kur iet bez tās.

      Māsa teica patiesību. Mūsu vecāki godāja evaņģēliskos norādījumus, it īpaši to, kas lika izdalīt baznīcas īpašumus uzticamajiem galminiekiem, bet Džeina bija citāda. Viņa tvērās pie savas ticības kā vētrā cietis jūrnieks pie peldošas mucas. Varbūt vainojams bija Katrīnas Parras namā pavadītais laiks, jo karaļa Henrija atraitne bija tik uzticīga jaunajai reliģijai, ka gandrīz nokļuva cietumā pēc sava vīra pavēles.

      – Es nerunāju par grāmatu, – māte atcirta. – Kas tas par vīkšķi tev padusē?

      – Lelle. – Mērija nedaudz pārvietoja priekšmetu, maigi to auklējot. – Džeina man to uzšuva, jo es pēc viņas skumšu, kad viņa aizceļos tālu prom.

      Mani pārņēma vienlaikus skaudība un kauns. Nebiju iedomājusies, ka varētu kaut ko uzdāvināt mazajai māsiņai. Žēl, ka Džeina man neko nepateica; mēs abas būtu pasniegušas lelli Mērijai.

      – Tūlīt pat met to prom, Mērija! – māte pavēlēja. – Tu esi pārāk liela meitene, lai staipītu līdzi rotaļlietu visu karaļa slepeno padomnieku acu priekšā.

      Mērija izstiepa apakšlūpu. – Es gribu parādīt lelli mūsu radiniecei Mērijai. Viņa ir veca, bet jūsmo par lellēm. Tā viņa teica pērnajos Ziemassvētkos, kad ciemojāmies pie viņas.

      Es zināju, ka Mērija Tjūdore vienmēr bijusi laipna pret manu māsu. Varbūt tāpēc, ka arī karaļa Henrija vecākā meita bija daudz cietusi un viņai bija tikpat biedējošs skatiens kā mūsu māsai, turklāt dobjā, vīrišķīgā balss satrūcināja visus, kas to pirmo reizi dzirdēja.

      – Lēdija Mērija nepiedalīsies kāzās, un arī lēdijas Elizabetes nebūs, – māte paziņoja.

      – Kāpēc? – Džeina jautāja, bažīgi saraucot pieri. Es jutu, ka arī man saspringst pleci. – Cerams, viņas nav saslimušas.

      – Kāpēc tevi interesē iemesls? – es jautāju. – Tev viņas nemaz nepatīk.

      – Viņas ir mūsu radinieces. Mēs pavadījām Ziemassvētkus pie lēdijas Mērijas un bieži viņu apciemojām. Nesaprotu, kāpēc viņas neieradīsies mūsu kāzās.

      Māte novērsās, kaut gan parasti mēdza lūkoties visiem tieši acīs. – Mēs viņas neuzaicinājām.

      – Kā, lūdzu? – Es redzēju, ka māsas ir tikpat satriektas kā es.

      Džeina kļuva vēl nedaudz bālāka. – Es neko nesaprotu.

      Bija maz draugu, kurus māte uzskatīja par savas laipnības vērtiem, bet viņa vienmēr centās iegūt lēdijas Mērijas labvēlību. Vairīšanās no lēdijas Elizabetes neko nenozīmēja, jo māte izturējās pret Annas Boleinas ārlaulības meitu ar vāji slēptu nicinājumu. Toties lēdija Mērija bija mātes rotaļu biedrene, piedalījusies neskaitāmās kopīgās medībās un naktī ilgi sēdējusi pie spēļu galdiem kopā ar augstmaņiem, kas drūzmējās Bredgeitholā. Viņa pat bija mūsu mazās Mērijas krustmāte. Es jutu, ka Džeinas prātā mostas aizdomas. Par ko?

      Es papurināju galvu, aizgaiņādama nepatīkamās nojausmas. Tas bija tikai vēl viens sīkums, kas aptumšos kāzu dienu.

      It kā nolasījusi manas domas, māte atguva pierasto kareivīgumu. – Džeina, tu vienmēr sāc ķildas! Tevi neinteresē ne tērps, ne citi kāzu plāni, un tagad tu iebilsti pret viesu sarakstu.

      – Man tikai šķiet dīvaini, ka nav ielūgtas manas karaliskās radinieces.

      – Lēdija Mērija nav aicināta tieši tevis dēļ. Pēc tava uzveduma Ņūholā viņa vairs nelolo pret tevi tik maigas jūtas kā iepriekš.

      – Kāda uzveduma? – Nortamberlendas hercogiene painteresējās.

      – Viena no lēdijas Mērijas galma dāmām garāmejot paklanījās hostijai, un Džeina sāka runāt par teoloģiju un apgalvot, ka dievmaizīte ir tikai simbols, nevis Kristus miesa.

      Džeinas vaigos ieplūda sārtums, un acis kaismīgi iezibējās. – Jūs