Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

ietekmīgs cilvēks. Karaļvalsts pārvalde neapstājas tikai tāpēc, ka apprecējusies kāda glīta meitiņa.

      Viņš pamāja, un mēs sekojām viņam pa skaisti iekārtotajām istabām līdz visgreznākajam kambarim. Man kaklā spriedās baiļu kamols, pazīstams pēc visām reizēm, kad mūs ar Džeinu veda pie mātes pēc kāda pārkāpuma. Bet Nortamberlendas hercogs bija daudz biedējošāks par bargo māti. Pat Henrijam svīda plaukstas.

      Kalpotājs pieklauvēja pie durvīm, un hercogs apslāpētā balsī pavēlēja ienākt. Es apstājos, cīnīdamās ar bērnišķīgu vēlmi aizbēgt. Tomēr Henrijs cieši turēja manu plaukstu un, kaut gan bija nobālējis, spītīgi atmeta galvu.

      – Hercoga kungs, – kalpotājs ierunājās, kad iegājām istabā. – Jūsu aizdomas apstiprinājās. Es pieķēru lordu Hērbertu, kad viņš ielavījās lēdijas Ketrīnas istabā.

      Mani pārņēma dusmas un mulsums, bet hercogs tikmēr nosvieda tumšu apmetni, kas šķita dīvaini vienkāršs apģērbs tik ietekmīgam vīram.

      – Pateicos par tavu modrību, – viņš sacīja kalpotājam. – Paredzēt pretinieka nākamo gājienu – tā ir noderīga māka. Šim pārim piemīt pārgalvība. Acīmredzot es rīkojos prātīgi, viņiem neuzticoties. – Hercogs drūmi uzlūkoja mūs, un es jutu vēderu sažņaudzamies.

      Henrijs nokremšļojās. – Jūsu Gaišība, lēdija ir mana sieva. – Pēc balss viņš izklausījās daudz jaunāks nekā parasti. – Mums ir tiesības…

      – Lord Hērbert, lūdzu, aiztaupiet man savus muļķīgos attaisnojumus. Jūs droši vien uzskatāt sevi par lepnāko gaili kūtī, bet jūsu pavada ir manās rokās, un es kuru katru brīdi varu apgriezt jums sprandu. Ja vēlreiz man nepakļausieties, tad redzēsiet, ko nozīmē manas dusmas.

      – Jūsu Gaišība, es tikai vēlējos… – Henrija ādamābols sakustējās. – Es nesaprotu, kāpēc jāvilcinās.

      – Jūsu uzdevums nav saprast. Jums tikai jāpakļaujas. – Nortamberlends uzlūkoja mani. – Un jūs, jaunā dāma? Ko teiksiet?

      Es centos izgrūst vārdus pār lūpām, bet nezināju, kas jāsaka šādos brīžos. Džeina izmantotu loģiku, Mērija uzreiz ķertos pie problēmas būtības, bet es spēju tikai noliekt galvu un apvaldīt nožēlas asaras. Es ienīdu sevi par šādu bezpalīdzību.

      – Jūsu Gaišība, lūdzu, piedodiet, ka neesmu jums izdabājusi. – Es noslīgu zemā reveransā, bet ar ceļgalu aizķēros aiz hercoga apmetņa un norāvu to no soliņa.

      Audums nokrita uz grīdas, un mani izbiedēja piepeša savāda šķindoņa. Stikls? Es sastingu, šausmu pārņemta, jo no apmetņa izvēlās pudelīte, kas sašķīda pret akmens grīdu. Virs lauskām gaisā pacēlās balta pulvera mākonis. “Ak Dievs!” es izbijusies domāju. Stikls bija rets un vērtīgs. Tas, ko Nortamberlends glabāja šajā pudelē, noteikti bija kaut kas ļoti dārgs. Es pieliecos, lai uzlasītu lauskas, bet viņš satvēra mani aiz rokas un spēcīgi parāva. No rīta šajā vietā noteikti būs zilums.

      – Nepieskaries, muļķa meitene!

      Tiklīdz es steigšus atkāpos, Henrijs mani apskāva. – Jūsu Gaišība, tas bija nelaimes gadījums, – viņš sacīja.

      – Mans tēvs samaksās jums par… – Es sastomījos un apklusu, lūkodamās hercoga acīs, kurās kvēloja niknums un kaut kas cits – biedējošs un ļaunīgs.

      Mērija dēvēja viņu par sātanu. Un viņa allaž prata saskatīt to, ko neredz citi.

      – Mēs nemulsināsim jūsu tēvu ar stāstiem par jūsu nepakļaušanos. Jums ļoti jāuzmanās, lai neviens neuzzinātu par šo nelaimi. – Nortamberlenda mutē vārds izklausījās tik griezīgs, it kā viņš izvilktu zobenu. – Vai sapratāt?

      – Jā, Jūsu Gaišība, – Henrijs atbildēja. Pat viņš likās nobijies.

      – Mans kalpotājs jūs aizvedīs atpakaļ, – Nortamberlends noteica.

      Livrejā tērptais vīrs palūkojās uz lauskām. – Jūsu Gaišība, es tikai saslaucīšu stiklus, lai jūs nesavainotos…

      – Pie Kristus asinīm, dari, ko tev liek!

      Kalpotājs izbiedēts satrūkās. – Kā vēlaties, – viņš paklanījies atbildēja un steigšus veda mūs prom, bet es atskatījos un ieraudzīju kaut ko savādu.

      Augstprātīgais Nortamberlendas hercogs tupēja uz ceļiem un slaucīja stiklus un pulveri ar biezu pergamenta lapu, rūpīgi uzmanīdamies, lai nekam nepieskartos. Viņš bija apsējis drānu ap degunu un muti. Lai aizsargātos? No kā? Es atcerējos stāstus par hercoga nežēlību un draudzību ar indes piegādātājiem.

      Piepeši hercogs sastinga, pacēla skatienu un ielūkojās man acīs. Šķita, ka viņš lasa manas domas. Es aizbēgu uz savu istabu, pārāk nobijusies, lai spertu kaut soli aiz durvīm un sameklētu Džeinu. Ko es viņai varētu pateikt? Ka Nortamberlendas hercogam ir inde? Vai ietekmīgs cilvēks spētu izmantot tik baisu ieroci? Un… uz ko viņš būtu gatavs, lai glabātu savu noslēpumu?

      “Slepkavība.” Es iztēlojos Mērijas balsi. “Parasti indi izmanto slepkavībai.” Es aizspiedu ausis, bet nespēju apklusināt savas bailes. Piegājusi pie gultas, kurā man nebija izdevies gulēt ar Henriju, es ieritinājos zem segas un ieklausījos, lai dzirdētu soļus vai apslēpta sienas paneļa atbīdīšanu. “Nemuļķojies, Ketrīna!” es sevi norāju.

      “Nortamberlends nevarētu ieslodzīt Safolkas hercoga meitu pat tad, ja to vēlētos.” Bet… “Ko bija dzirdējusi Mērija, iepriekšējā naktī klīstot apkārt? Kaut ko par veiksmes spēli, kurā kā likmes izmanto mūs ar Džeinu un Mēriju. Vai tā varētu būt patiesība?” Es apskāvu sevi, slēpjoties no biedējošā jautājuma. “Ja Nortamberlenda pulveris bija inde, kam tā paredzēta?”

      Ceturtā nodaļa

MērijaBredgeithola, Lesteršīra1553. gada jūnijs

      Es jūtu zibeni. Vienmēr zinu, kad tas pāršķels debesis un iedragās ozolus, ko nespētu apņemt pat pieci vīri. Zinu, kur tas pieskarsies salmu jumtiem un tos aizdedzinās. Kad iesāpas kupris, es nojaušu, ka zibens gatavojas spert. Un es zinu arī, kad tas pamazām briest manas mātes krūtīs.

      Vētras mākoņiem virs Bredgeitas vajadzēja beigties jau pirms trim nedēļām, bet hercogiene ar dūrēm un asiem vārdiem vēl joprojām uzbruka visiem nelaimīgajiem, kas aizšķērsoja viņai ceļu. Pat manas mātes tuvākā draudzene Besa Hārdvika apjukusi šūpoja galvu un pauda savu neizpratni.

      Pēc atgriešanās no Londonas dzīvei Lesteršīrā vajadzēja turpināties tikpat jautri un baudpilni kā vienmēr. Mēs mēdzām visu dienu medīt, pēc tam kavējāmies pie galda tik ilgi, kamēr neviens vairs nespēja norīt ne kumosu, un visi Safolkas iedzīvotāji aizrautīgi sēdēja pie spēļu galdiem līdz vēlai naktij.

      Kāpēc gaiss ar katru dienu sabiezēja arvien vairāk? Kāpēc mana māte bija tik saspringta? Un kāpēc vēl joprojām dienu un nakti ieradās dubļiem notašķījušies, pārguruši ziņneši no Londonas? Acīm alkatīgi spīdot, mani vecāki nozuda, lai lasītu saņemtās vēstules. Radās iespaids, ka šīs ziņas ir zelta monētas, ko varēs iemest naudas maisiņos.

      Neticēdama zilo debesu laukumiņam aiz guļamistabas loga, es iekārtojos savā stūrī un cieši piespiedu pie krūtīm lelli, tomēr Dženetas melnās krellīšu acis nesniedza atbildi uz jautājumiem, kas mani nomāca. Neviens to nepamanīja. Kopš kāzām šķita, ka esmu nozudusi tāpat kā Džeina un Keta. Es biju rēgs.

      – Mani sāk pārņemt bažas, ka lēdijas Mērijas mēle iepakota kopā ar māsu kāzu drānām. – Hetijas balss ielauzās mana iemīļotā stūra klusumā. Viņa pagriezās pret mani, uzlikusi plaukstas uz gurniem. – Jau nedēļām