Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

sētu man apkārt. Viņa nolaida roku gar sāniem. Es centos neskumt. Kaut gan Besa bija labestīga, viņa neizturējās pret mani tik sirsnīgi kā pret manām māsām, it īpaši Džeinu. Tomēr viņas balss skanēja laipnāk nekā pārējiem. – Mērij, nedomājiet par Hetijas vārdiem! Saikni starp māsām nekas nevar saraut, lai cik tālu viņas aizsūtītu liktenis. Lēdija Džeina un lēdija Ketrīna noteikti pēc jums ilgojas.

      Hetija nicīgi iespurdzās. – Lēdijas Ketrīnas galva jau pirms aizbraukšanas no Londonas bija pilna ar domām par jauno, dedzīgo vīru, un, ja var ticēt runām, lēdija Džeina…

      Mātes draudzene uzmeta viņai skatienu, ko mana māsa Keta nodēvētu par biedējošu. Besas acīs vīdēja dzelžaina griba, kuras dēļ mana skaistā māsa pakļāvās jebkurai viņas iegribai. Hetija atkāpās no kaujas lauka, dusmīgi nošņākusies, un Besa pameta istabu. Viņa noteikti devās kalpot manai mātei. Aizritēja stundas, kamēr es rotaļājos ar Dženetu un prātoju, vai Hetijai ir taisnība. “Kuram es būšu vajadzīga, kad manas māsas laidīs pasaulē skaistus bērnus? Mīlīgus zīdaiņus ar taisnu muguru?”

      Es satrūkos, kad istabā iesteidzās kalpone, piespiedusi plaukstu pie vaiga. Uz viņas ādas sārtojās plaukstas nospiedums.

      – Viņas Gaišībai vajadzētu būt lepnai kā pāvam pēc tik greznām kāzām, – sieviete žēlojās Hetijai Epljardai. – Galmā visi par tām vēl joprojām runā. Jau pusducis ziņnešu stāstīja, kā pats karalis sūtījis līgavām dārglietas no karaliskās mantnīcas. Viņi uzskaitīja dižciltīgos viesus, kas pagodinājuši ceremoniju ar savu klātbūtni, un pieminēja, ka pats karalis Edvards juties sarūgtināts, jo bijis pārāk slims un nav varējis ierasties. Bet Viņas Gaišība nepriecājas par uzvaru. Viņa dzeļ kā vesels bišu spiets, kad stropā iebikstīts ar nūju.

      – Klusāk! – Hetija ar mājienu norādīja uz mani. – Atceries lēdiju Mēriju.

      Kalpone izšņauca apaļīgo degunu apakšsvārku ielocē. – Mazajai kuprītei tas zināms labāk nekā visiem. Vakar hercogiene gandrīz aizlidināja viņu šķērsām istabai.

      Kopš tā brīža es darīju visu iespējamo, lai netrāpītos mātei ceļā.

      – Nupat kļuva vēl sliktāk. Lai Dievs mums palīdz! Viņas Gaišība ir savā istabā un šķaida Itālijas stiklu. Par naudu, kas savulaik tērēts tā iegādei, varētu paēdināt vai visu ciemu. Tā vien šķiet, ka viņa zaudējusi prātu. Pēdējais ziņnesis atveda vēstuli, kuras dēļ viņa iekvēlojusies dusmās pret lēdiju Džeinu.

      Es jutu sirdi priekā iepukstamies straujāk. Džeina bija tālu prom, un māte nevarēs viņai iesist. Es iznācu no sava stūra. – Vai māsa atsūtīja kādu ziņu man? – es jautāju. Pienākuma dēļ rakstītajām ziņām vecākiem Džeina jau divas reizes bija pievienojusi mazu vēstulīti arī man. Es glabāju šīs vēstules savā Zagles lādē un lasīju, līdz acis sāka sāpēt.

      – Diemžēl lēdija Džeina nejūtas tik labi, lai turētu rokā spalvu. Elenas kundze rakstīja, ka savārgums moka nabaga meitenes miesu un prātu. Jūsu māsa baidās, ka tiek indēta.

      Mana sirds sažņaudzās, bet Hetija nekavējoties noraidīja šīs aizdomas. – Kurš gribētu saindēt lēdiju Džeinu? Tik klusu un dievbijīgu meiteni!

      – Viņa ir stūrgalvīga. Ja ir runa par ticību, viņa ir gatava skrāpēties kā liela kaķe. – Kalpone pieklusināja balsi. – Varbūt Nortamberlends cenšas atbrīvot savu dēlu no nelaimīgās sievas. Baumo, ka lēdijai izkrīt mati, lobās nagi un āda.

      Gara acu priekšā man parādījās aina, kur Džeinai nodīrāta āda, bet sātaniskais hercogs tikmēr viņu vēro, acīm gailot kā nokaitētai dzelzij. Es vairs nesatraucos par to, kā dusmosies mana māte un cik nežēlīgi mani sodīs, un devos viņu sameklēt.

      Kājām drebot, gāju pa galeriju, kur vēl joprojām drūzmējās manu vecāku draugi un paziņas. Pat tie bija sastājušies nelielās grupās un satraukti čukstēja. Es saausījos, ar skatienu meklējot vecāku tuvākos galminiekus un dāmas. Tie stāvēja pie manas mātes istabas durvīm un šķita noraizējušies. Es sapratu, ka vecāki ir aiz slēgtajām ozolkoka durvīm.

      – …mirs kuru katru dienu… – Besa čukstēja, un es jutu vēderu šausmās sažņaudzamies.

      Pret durvīm atsitās kaut kas smags. Es steidzos pie sulaiņa, kas tās sargāja. – Es vēlos runāt ar lordu un lēdiju.

      – Lēdija Mērija! – Viņš paraustīja kamzoļa apkakli. – Tas nebūtu prātīgi.

      Es veltīju viņam skatienu, kas lika staļļa zēnam Ouenam baidīties, ka tūlīt nokritīs visi pirksti.

      – Pajautāšu, vai Viņu Gaišības jūs pieņems. – Sulainis atvēra durvis un paziņoja: – Lēdija Mērija…

      Atbildi es negaidīju un iegāju istabā. Tajā valdīja juceklis. Uz akmens grīdas mētājās zelta trauki un dažādi nieciņi. Tēvs satraukts staigāja gar logu, atraisījis kamzoļa saites. No puskailā galvvidus bija norauta samta cepure, un baltās spalvas bija samīdītas. Man kurpē iedūrās stikla lauska, bet es nepalēnināju gaitu, kaut gan māte pievērsa man dusmu pilnu skatienu.

      Viņas seja bija tikpat sarkana kā Tjūdoru rozes, kas uzkrāsotas uz skapja. – Atgriezies bērnistabā! Es likšu nopērt Hetiju Epljārdu par to, ka ļāva tev skraidīt apkārt!

      Es pieķēros pie ziloņkaula spēļu galda malas, apņēmusies nepamest istabu, kamēr nebūšu saņēmusi atbildi. – Vai Džeina mirs?

      – Mirs? – tēvs atkārtoja. – Cik muļķīgs jautājums!

      – Cilvēki ārā… viņi sačukstējās…

      – Tava māsa nemirs, – tēvs sacīja, – kaut gan man pēdējā laikā gribas apgriezt viņai kaklu. Ja viņa kaut kā sagraus visu, kā dēļ esam tā pūlējušies, es likšu viņai par to samaksāt!

      – Bet hercogs viņu indē, – es atgādināju. – Dzirdēju, ka Džeinai lobās āda…

      Māte satvēra manas rokas tik cieši, ka gandrīz salauza kaulus. – Klusē, muļķa bērns! Tava māsa visu iztēlojusies. Džeina jau sen mēdz ļauties slimīgām iedomām. Kāpēc Nortamberlendam vajadzētu meiteni indēt? Viņam tava māsa ir nepieciešama dzīva.

      – Kāds mirst. Tā teica lēdija Besa. Ja mirst Džeina, pasakiet man! – Es centos apvaldīt asaras. Mana māte nemūžam nepiedotu tādu vājumu.

      – Viņi runāja par karali. – Tēvs nepacietīgi pamāja ar roku, un mani pārņēma atvieglojums; es nezaudēšu Džeinu. – Tas notiks pēc dienas, nedēļas, mēneša. Lai Viņa Majestāte mirst tagad. Viss ir gatavs. – Tēva acis savādi iegailējās. Bet pat tas mani nebiedēja, jo Džeina bija drošībā. Tomēr manī modās ziņkāre.

      – Kas ir gatavs, tēv?

      – Henrij, jūs esat muļķis! – mana māte iesaucās. – Jūs taču zināt, cik stūrgalvīgs ir šis bērns, kad par kaut ko ieinteresējas. – Viņa mani sapurināja. Spēcīgi. – Noklausīšanās ir grēks, un Dievs tevi sodīs. Nevienam par to nestāsti, Mērij. Pareģot karaļa nāvi… tā ir valsts nodevība. Vai gribi, lai tavam tēvam nocērt galvu?

      – Nē. – Es pacēlu rokas, it kā sargājot savu strupo kaklu.

      – Ja tavs tēvs mirs tevis dēļ, es aizvedīšu tevi uz Taueru un likšu skatīties, kā strādā bende. Kā tev tas patiktu?

      – Nepavisam. – Man kaklā kāpa nelabums.

      – Meitenei, kas vainojama tik drausmīgā noziegumā, jāredz sava nodarījuma sekas.

      Sulainis pieklauvēja pie durvīm un tās atvēra, manāmi sasprindzis. – Jūsu Gaišības, tūkstoškārt lūdzu piedošanu…

      – Jūs