Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

šausmas un vainas apziņa aizžņaudz kaklu. Domās es cenšos raidīt viņai pavēli, kaut viņa palūkotos uz mani, tomēr Džeina jau ir neaizsniedzama, apņēmusies neredzēt pūli, mājot savā pasaulē tāpat kā senāk, kad mūsu vecāki nemitīgi lauza viņas garu. Vai debesīs viņa beidzot radīs mieru? Tomēr es negribu, lai Džeina nokļūst debesīs, man viņa vajadzīga šeit, kur varu klusi piezagties un ieritināties viņai pie kājām, atbalstīt galvu pret ceļgaliem. Reizēm, ja ir dziļi iegrimusi mācībās, viņa pat īpaši neiebilst.

      Džeina uzrunā pūli, bet es esmu pārāk satriekta, lai dzirdētu viņas vārdus. Viņa atdod lūgšanu grāmatu Tauera leitnantam seram Džonam Bridžisam. Reiz viņš bija Džeinas cietumsargs, bet kļuva par draugu. Rokām drebot, viņš pasniedz manai māsai baltu zīda drānu, un viņa to apsien ap acīm, aizsedzot pēdējo saules gaismu, ko jebkad redzēs. Džeina noslīgst ceļos uz salmiem un paceļ rokas, meklējot bluķi. Viņa nevar atrast ievaskoto ozolkoka virsmu. – Kur tas ir? – viņa satraukta iesaucas, ar pirkstiem tverot gaisu.

      – Kas man jādara?

      Mana māsa vienmēr centusies visu paveikt nevainojami, bet tagad kļūdās visu Anglijas ietekmīgāko augstmaņu acu priekšā. Es iztēlojos, ka viņa prātā dzird mūsu mātes skarbo balsi un pārmetumus, ka viņa apkaunojusi dižciltīgo Safolku dzimtu.

      Doktors Fekenems sniedz manai māsai roku un palīdz atrast bluķi. Viņš ir karalienes Mērijas biktstēvs, kurš centās novērst Džeinu no protestantisma. Mani pārņem cerība. Vai viņš izziņos apžēlošanas pavēli? Nē. Viņš tikai tuvina Džeinas pirkstus koka bluķim, kurā izcirsti divi pusloki zodam un pleciem, izveidojot šauru pacēlumu vidū, kur viņa atbalstīs kaklu. Tā ir cietā virsma, kur ietrieksies cirvja asmens, kad būs pāršķēlis manas māsas kaklu. Džeina satver bluķi un atvieglota nopūšas. Es zinu, ka viņa iztēlojas debesis. Toties es esmu ellē. Ketai bija taisnība, un neviens Džeinu neglābs. Karaliene ir lauzusi doto solījumu, pakļaujoties vareno vīru ietekmei. Es raudādama sabrūku zemē, bet esmu pārāk tālu, lai Džeina mani sadzirdētu. Prātā man virmo iepriekšējā gada notikumi.

      – Piedod! – Vārds svilina manu kaklu brīdī, kad cirvis pazib gaisā.

      Es šņukstu, ieelpojot salkano gaisu, kurā uzvēdī manas māsas asiņu smārds. – Tā ir mana vaina, Džeina. Tikai mana vaina.

      Tobrīd es tam ticēju. Un ticu vēl joprojām. Tomēr Džeinas liktenis bija izlemts jau dienā, kad vecmāte guldīja viņu šūpulī ar karaliskā ģerboņa grebumiem un vecāki vīlušies uzlūkoja savu meitu. Tāpat tika izlemts arī Ketas un mans liktenis. Tā apgalvoja mūsu tēvs naktī, kad es pirmo reizi sajutu ļaunuma cilpu mums ap kaklu.

      Vajadzēja viņam noticēt.

      Pirmā daļa

      Pirmā nodaļa

Mērija8 gadi Safolku nams, Londona, 1553. gada 24. maijs

      Izspiegot sātanu ir bīstami, bet, ja runas ir patiesas, viņš mani jau iepriekš bija apciemojis. Es kliboju pa Safolku namu kā atdzīvojies marmora briesmonis, satvērusi tumšo naktstērpu zem zoda, lai saplūstu ar tumsu. Sargi jebkurā mirklī varēja painteresēties, kāpēc Safolkas hercoga jaunākā meita pēc pusnakts klīst apkārt viena. Tomēr es jau sen zināju, ka cilvēki cenšas uz mani neskatīties, ja vien iespējams. Viņi atvirzījās, it kā kroplība būtu tikpat lipīga kā sviedru slimība vai mēris.

      Un šādai piesardzībai bija pamatojums. Es daudz dzirdēju un sajutu to, kas nav redzams, tikai nojaušams kādā klusā prāta nostūrī. Pēdējā laikā balsis šajā noslēpumainajā vietā spalgi vēstīja, ka ieradies ļaunums, lai nozagtu manu māsu Džeinu.

      Es pametu skatienu ap stūri un ieraudzīju sargu pie sava mērķa durvīm. Noslēpusies aiz smagas lādes, es drīz sadzirdēju viņa kluso krākšanu un aizlavījos garām. Vairākums ļaužu Safolku namā gulēja, noguruši pēc gatavošanās diženākajām kāzām Anglijā pēc tām, kad karalis Henrijs apprecējās ar pēdējo no savām sešām sievām. Vismaz tā apgalvoja mana māte. Tomēr es nespēju iemigt. Lūkojoties pa bērnistabas logu, es biju ieraudzījusi sātanu iejājam pa vārtiem, un viņa sargi nesa lāpas, kas apspīdēja lāci un roboto zizli uz viņa karoga. Es zināju, kurp viņš dosies. Tēvs, man dzirdot, pavēlēja kalpotājiem salikt kauliņus uz spēļu galda viņa istabā. Es nolēmu tajā paslēpties. Šonakt es ieraudzīšu sātanu vaigā.

      Iezagusies pa tēva istabas durvīm, es paslēpos vietā starp sienu un gobelēnu, kurā Svētā Lūcija turēja rokās trauku ar saviem acu āboliem. Es varēju skaidri saskatīt galdu un cerēju, ka mani neviens neredzēs. Kas notiktu, ja tēvs mani atrastu? Viņš mani piekautu. Bet es jutu, ka jāpalīdz Džeinai, ja vien iespējams.

      Gaitenī atskanēja soļi, un es aizturēju elpu. Sargs acīmredzot bija pamodies, jo tēvs viņu nenorāja, ienākdams istabā kopā ar viesi.

      Svešinieks apsēdās uz tēva labākā krēsla. Viņa plecus rotāja zelta ķēdes – amata zīmes. Viesim bija tumši, gari mati, skarbi sejas vaibsti un skatiens, kas varētu saskaldīt akmeņus.

      Jau kopš brīža, kad sāku sevi apzināties, es dzirdēju čukstus, ka sātans mani pārvērtis par kuprainu punduri. Tagad viņš bija ieradies, lai nozagtu Džeinu.

      Mana māsa pavadīja divas nedēļas, katru nakti raudot spilvenā. Džeina, tikai piecpadsmit gadus veca, kura raudāja, kad mācības beidzās un labsirdīgais doktors Eilmers sūtīja viņu atpakaļ pie vecākiem. Džeina, kura mani mīlēja un nekad nemeloja.

      Es atcerējos viņas vārdus: “Mani pārdevuši sātanam, Mērij!” Un es nodrebēju, iedomājoties, cik baisam jābūt ļaunumam, kas liktu Džeinai nepakļauties mūsu vecāku gribai. Es vēl joprojām sarāvos ik reizi, kad atcerējos vītola stibas švīkstus un asiņainās švīkas, ko māte cirta Džeinai mugurā. Tas turpinājās ilgi, un es biju pārliecināta, ka Džeina nomirs. Keta, kas nespēj paciest jebkādu nežēlību, skrēja pie māsas un lūdzās: “Padodies! Beigu beigās tev tik un tā vajadzēs viņiem pakļauties!”

      Māte dižojās, ka salauzusi Džeinas gribu. Es zināju, ka tā nav. Džeina padevās tāpēc, ka trīspadsmit gadus vecajai Ketai izrādījās taisnība. Pat visnecilākajam tēvam ir tiesības sist meitu, līdz viņa pakļaujas pavēlēm. Mūsu tēvs, varenais Safolkas hercogs, gribēja no rīta izprecināt savu vecāko meitu sātana dēlam. Arī Anglijas lords kanclers bija apņēmies panākt šo savienību. Nortamberlendas hercogs Džons Dadlijs valdīja jauniņā karaļa vārdā. Dadlijs bija nīstākais cilvēks visā valstī. Pats sātans…

      Tēvs noliecās pāri galdam un pieklusināja balsi. – Iespējams, mūsu plāni nevainagosies panākumiem, Nortamberlend. Pat jūs, ietekmīgākais cilvēks Anglijā, nevarat atvairīt nāvi. Kāzām jānotiek, un jums nepieciešams laiks, lai pārliecinātu Viņa Majestāti…

      – Pakļauties Dieva gribai? – Nortamberlends smaidīja. – Nebūs grūti pierunāt Viņa Majestāti atrisināt visu tā, kā mēs vēlamies. It īpaši brīdī, kad zēnam draud mūžīgas elles liesmas. Lūk, kas viņu sagaida, ja viņš ļaus savai māsai katolietei kāpt tronī un atkal iegrūst Angliju pāvesta ķetnās. Cilvēki atkal pielūgs svēto kaulus, kas patiesībā ir cūku kājas, un alkatīgi priesteri izsniegs indulgences, atlaižot grēkus katram, kurš samaksā pietiekami daudz. Turklāt mēs kalposim Romai un svešam pāvestam, kuram nerūp šīs salas labklājība. Nē. Mēs nedrīkstam pieļaut atgriešanos šādā verdzībā. Un nebaidieties, ka Edvards sagraus mūsu plānus, kamēr mēs tikai gatavojamies. Es esmu izdomas bagāts cilvēks, Safolk. Sieviete, ko nolīgu Viņa Majestātes ērtību nodrošināšanai, ir man šo to apsolījusi.

      Es iekodu lūpā. Edvards… Viņa Majestāte… Viņi runāja par karali, manas mātes brālēnu. Nebiju paguvusi to nodomāt, kad tēvs jau sašutis iespurdzās.

      – Ērtības? Mūsu pēdējā