Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

kas mūsu rītdienas pasākumu dēvētu par nodevību.

      “Kādu pasākumu?” Es saraucu pieri. Nākamā diena bija paredzēta divām kāzām. Džeina laulāsies ar Nortamberlenda jaunāko dēlu Gilfordu Dadliju, un Keta – ar Pembrukas grāfa dēlu. Man krūtīs iedzēla sāpe ik reizi, kad par to iedomājos. Divas māsas zaudētas vienā dienā. Es palikšu viena.

      – Naivi amatnieki varētu iebilst pret to, ko darām, – Nortamberlends atbildēja, – bet daudzi angļi teiktu, ka mēs atraujam šo valsti no elles bezdibeņa malas. Ja katoļi atgūs varu, kas notiks ar tiem, kas piesavinājās kausus no viņu baznīcām un pārvērta abatijas par lauku muižām? Ar tādiem kā jūs un es, Safolk? Mūsu pienākums ir aizsargāt Anglijas vienkāršos ļaudis no viņu pašu nezināšanas. Jūsu meitas mums nodrošinās varu, lai mēs par to parūpētos. Vispirms Džeina un Ketrīna, pēc tam Mērija.

      Dzirdot savu vārdu, es sažņaudzu rokas dūrēs un pārbijusies aizturēju elpu.

      – Neiesaistiet Mēriju, – tēvs brīdināja. – Neviens augstmanis neprecēsies ar šādu meiteni, kaut gan viņas dzīslās rit karaliskās Tjūdoru asinis.

      – Nevajag novērtēt par zemu godkāres ietekmi. Mēs izmantosim viņu šajā spēlē tāpat kā pārējās. – Nortamberlenda smaids bija tik salts, ka es nodrebēju. – Spēle ir sākusies. Kāda ir jūsu likme, Safolk?

      Tēvs satvēra ziloņkaula spēļu kauliņus un uzmeta uz galda. – Es lieku trīs māsas pret kroni.

      Otrā nodaļa

Džeina15 gadi Safolku nams, Londona, 1553. gada 24. maijs

      Es sēdēju uz pašas soliņa malas, it kā gatavotos aizspurgt pēc niecīgākās skaņas. “Šajā pasaulē nav neviena patvēruma. Nav vietas, uz kurieni aizbēgt.” Šie vārdi drūzmējās man prātā, kamēr es piešuvu spožas krellīšu acis lupatu lellei. Tomēr, lai cik bieži es atkārtoju drūmo patiesību, tā nespēja atvairīt izmisuma pilnās bailes, kas grāva manu savaldību.

      Noliekusi galvu, es dūru sudraba adatu audumā, apņēmusies pabeigt dāvanu, ko šuvu bezmiega naktīs, tumšiem lokiem veidojoties zem acīm.

      Adata iedūrās man pirkstā, bet neviens nedzirdēja manu sāpju vaidu. Es sev atgādināju, ka pati gribēju būt viena. Jau kopš bērnības vienatne man dāvāja iespēju patverties, nošķirties no vecāku pasaules aiz mūra, kam viņi nespēj izlauzties cauri. Vienatne bija dāvana, ko šajā drausmajā gaidīšanas naktī man varēja pasniegt audzinātāja Elenas kundze. Dažas miera stundas pirms rītdienas neprāta. Laiks saņemt drosmi turpmākajam.

      Tiklīdz došu laulības zvērestu, Gilfords Dadlijs kļūs par manu pavēlnieku un drīkstēs atņemt visu, kas man svarīgs, noteikt visu, ko es daru savās nomoda stundās, iegrūst mani savā gultā ik reizi, kad vēlēsies izmantot manu miesu. Es nodrebinājos.

      “Kāpēc man nolemts šāds liktenis?” Reiz es uzskatīju savu kāzu dienu par kaut ko pavisam citu – par cerību, ka es izbēgšu no savu vecāku dusmu radītā cietuma.

      “Ne jau vienmēr jūsu dzīve būs šāda,” reiz solīja Besa Hārdvika, manas mātes iemīļotā galma dāma, kad man uz vaiga pēc sitiena parādījās zilums. “Nezaudējiet drosmi, Džeina! Reiz jūs pametīsiet hercoga un hercogienes namu. Dievs apžēlosies un piešķirs jums labsirdīgu vīru. Iedomājieties, kā būtu zināt, ka pasaulē kāds jūs mīl un ir gatavs par jums rūpēties!”

      Atceroties Besas vārdus, es jutu, ka sirds skumjās sažņaudzas. Man nevajadzēja iztēloties šādu mīlestību. Biju to pieredzējusi toreiz, kad man apritēja desmit gadu un es kļuvu par karaļa Henrija Astotā atraitnes galma dāmu. Ketrīna Parra dāvāja man glāstus, ko liedza pašas māte. Šī izglītotā sieviete pienākuma dēļ apprecējās ar trim veciem vīriem, bet beigu beigās salaulājās mīlestības dēļ – ar seru Tomasu Seimūru, kurš iedvesa līksmes pilnu satraukumu viņas Čelsi namā.

      Es vēl joprojām atminējos karalienes atraitnes saudzīgo tvērienu, kad viņa piespieda manu plaukstu pie sava piebriedušā vēdera. Aizvērusi acis, es iztēlojos savas kundzes balsi.

      – Vai jūtat, kā spārdās mans mazais nebēdnis, Džeina? – Ketrīnas Parras acis staroja. – Es viņu jau mīlu! Bet jūs izskatāties noraizējusies, bērns. Kas noticis?

      – Ja nu piedzims meitene? – es uzdrošinājos jautāt. – Vai būsiet vīlusies?

      Karaliene atraitne pielika plaukstas man pie vaigiem un uz mirkli izskatījās jaunāka par saviem trīsdesmit sešiem gadiem. – Protams, mans vīrs vēlas mantinieku, un es priecātos, ja varētu viņam to dāvāt. Bet, ja Dievs man atsūtīs meiteni, kas būs kaut puslīdz tikpat gudra, drosmīga un mīloša kā jūs, man viņa būs mīļāka par visiem kristīgās pasaules zēniem.

      Toreiz man kaklā iespriedās kamols un pakrūtē iedūra vainas apziņa. – Žēl, ka neesat mana māte, – es atzinos.

      Karaliene atraitne satvēra manu plaukstu. – Arī es to nožēloju.

*

      Sadzirdējusi troksni, es iztrūkos un nometu lelli. Durvis čīkstot atvērās, un uguns gaisma apspīdēja manu jaunāko māsu. Kupra dēļ Mērija izskatījās vēl sīkāka, it īpaši tāpēc, ka viņas galva bija tikpat liela kā jebkurai normālai astoņus gadus vecai meitenei, tikai acis nebija vienādas. Ēnā viņas sejas platie, neveikli veidotie kauli šķita izspiežamies vēl vairāk nekā parasti. Mērijas rūsgani brūnie mati gaismā mirdzēja, un nevienmērīgās gaitas dēļ viņas ēna uz sienas raustījās, bet caururbjošais acu skatiens padarīja viņu līdzīgu kādam mūžsenam pagānu pielūgtam garam.

      – Mērij, tu mani pārbiedēji! – Es ar kāju pagrūdu nokritušo lelli zem soliņa, lai māsa to neieraudzītu. – Tev jābūt gultā.

      Viņa sakustējās, turot rokās kaut ko apaļu. – Vai tu nezināji, ka es atnākšu? Tu vienmēr ielavījies manā istabā un mierināji mani, kad es murgoju.

      – Mēs nemurgojam, Mērij.

      – Tieši tāpēc man vajadzēja izdomāt plānu. – Mērija pacēla savu nešļavu pret gaismu, un es ieraudzīju auduma saini. – Atnesu pat grāmatas, kaut gan tās ir smagas.

      Kamēr es mēģināju aptvert, kas manai māsai padomā, Mērija piekliboja pie lādēm, kurās salikts mans līgavas pūrs. Viss, kas man piederēja, bija sagatavots aizvešanai.

      – Tu nevarēsi braukt man līdzi, kad būšu precējusies, Mērij. Es tev visu izskaidroju.

      – Es nemaz negrasos braukt tev līdzi. Tu sekosi man. Mēs aizbēgsim.

      Māsa ietērpa vārdos manu izmisīgo vēlmi. Prātā uzvirmoja atmiņas par dienu, kad Mērija piedzima. Es vēl joprojām atcerējos bailes, ka tēvs nogalinās manu nelaimīgo māsu tāpat, kā noslīcināja Ketas spaniela dzemdēto kroplo kucēnu.

      Toreiz es uzdrošinājos ieiet mātes istabā un izcēlu Mēriju no gultiņas. Doma par to, kā tēva rokās cīnījās kucēns, iesvēla manā sirdī apņēmību.

      – Tēvs nenogalinās šo bērnu, – es paziņoju mātei. – Slepkavība ir grēks.

      Māte piecēlās no gultas. Viņas acīs vīdēja mežonīgs spīdums un šausmas, ka viņa laidusi pasaulē šādu nolādētu atvasi. – Kā tu apturēsi manu vīru, ja viņš nolems bērnu iznīcināt? Tu, septiņus gadus veca meitene?

      – Es aizbēgšu kopā ar Mēriju.

      Dažreiz es murgos vēl joprojām dzirdu mātes smieklus. – Kurp tu bēgsi? Tu esi karaliskās dzimtas princese. Neviens neuzdrošināsies tevi pieņemt.

      Šī patiesība vēl jo vairāk bija spēkā šobrīd, kad biju gatava laulībām. Man nebija glābiņa. Ne šonakt, ne citreiz. Apslāpējusi atmiņas, es pievērsos māsai. –