Torņa vilinājums. Lulū Teilore

vārdos un brīnoties, kas viņš tāds ir. Viņa nevarēja nejust līdzjūtību pret Lorensu, tik bālu, ar trīcošiem pirkstu galiem. Vai bailes viņa acīs nozīmēja uztraukumu, ka Aleksandra noraidīs bildinājumu vai to pieņems? Kāpēc viņš jautāja, vai drīkst savienot savu dzīvi ar viņas? Vai Lorenss viņu mīlēja? Aleksandra šaubījās, vai viņš to ir pateicis vai ne.

      Pagāja it kā vesela mūžība, viņai joprojām tur stāvot un nespējot bilst ne vārda. Viņa atradās krustcelēs, kur gaidīja divi ceļi – abi apslēpti skatienam, bet vienlīdz svarīgi. Tajā dienā, kad Aleksandrai pateica par mātes nāvi, viņa vienīgo reizi bija jutusies tāpat; it kā pēc gadiem ilgas vienmuļas ikdienas dzīve pēkšņi būtu izdarījusi izšķirošu pagriezienu, un vienā mirklī viss mainījās.

      – Tavs tēvs, – Lorenss beidzot atļāvās pārtraukt ieilgušo klusumu, – jau devis savu piekrišanu.

      Aleksandra atcerējās savu pienākumu. Turklāt bildinājumu viņa uztvēra nedaudz kā uzaicinājumu uz deju. “Nekad neatsaki,” tas viņai bija stingri iemācīts. Noraidīt citu cilvēku bija nepieklājīgi, un tas aizskāra citu jūtas. Nebija svarīgi, ko gribēja pats uzaicinātais, bet bija jādara tas, ko viņai lūdza.

      Viens no ceļa pagriezieniem izbalēja un izgaisa. Aleksandru gaidīja tikai viens ceļš. Viņa dziļi ievilka elpu.

      – Paldies. Jā, protams.

      – Tu… vai tu nāksi pie manis par sievu?

      – Jā, – viņa atturīgi atsaucās un piebilda: – Lūdzu. – Un tad klusā balstiņā nedroši atkārtoja: – Paldies.

      – Nē. Man jāpateicas tev! – Lorensa sejai pārslīdēja izteikts apmierinājums, un Aleksandra negaidot sajuta saikni ar viņu. Viņi abi bija priecīgi, ka tas ir nokārtots. – Tu mani padarīji ļoti laimīgu.

      Lorenss stīvi tuvojās, un uz mirkli šķita, ka viņš apskaus Aleksandru, bet viņš pacēla Aleksandras roku un piespieda pie lūpām.

      Tēvs bija sajūsmināts, kad Aleksandra un Lorenss kopā aizgāja viņam pastāstīt par bildinājumu, un smaids, kuru viņš veltīja meitai, un skūpsts uz vaiga pildīja Aleksandru ar laimi, tik siltu kā krūze karsta piena aukstā dienā. Viņš pat īsi apskāva meitu, un viņa pieglaudās tēvam klāt, emociju pārņemta, vēloties, lai īpašais mirklis nebeidzas.

      – Labi padarīts, Saiks, – tēvs paslavēja Lorensu, pirms aizveda Aleksandras līgavaini uz savu kabinetu iedzert sarkanvīnu.

      Aleksandra, klusa un patiesi laimīga, apsēdās viesistabā uz dīvāna, cenšoties iegaumēt katru tēva apskāviena izraisīto emociju.

      Pāris nākamās dienas apmierinātības un cerību pilnā gaisotnē bija laimīgākās, kādas viņa spēja atcerēties. Visi ļoti jūsmoja par jaunumu – Aleksandras saderināšanos –, un viņa izdarīja secinājumus, ka rīkojusies pareizi, un priecājās citiem līdzi, ka varējusi izdarīt viņiem visiem pa prātam. Taču jūtas un emocijas, kuras viņi piedēvēja Aleksandrai un Lorensam, tik maz saskanēja ar realitāti, ka viņa nespēja atvairīt nelāgas nojausmas.

      – Jūs noteikti ilgojaties palikt divatā! – dūdoja dāmas. – Ak, jaunības mīlestība, cik tas ir brīnišķīgi, cik romantiski! Pirmā mīlestība… kas var būt vēl aizraujošāks!

      Aleksandra zagšus meta skatienus uz līgavaini, pūloties nojaust, vai viņā izpaužas minētie pārdzīvojumi, bet neredzēja nekādus to apliecinājumus. Lorenss necentās palikt ar viņu divatā. Notika gandrīz pretējais, un viņš nekādā ziņā neradīja iespaidu, ka uztvertu līgavu romantiski. Nebija nekā tāda, kas saistītos ar mīlestību. Ne skūpstu, ne apskāvienu. Aleksandra prātoja, ka tie, iespējams, sekos pēc ceremonijas.

      Tēvs uzrakstīja vēstuli māsai Felisitijai, kura ieradās ar trim ceļasomām, lai pārņemtu organizēšanu un gādātu par atbilstošu pasākuma norisi. Tieši viņa bija tā, kura sarīkoja saderināšanās svinības.

      Tā nu Aleksandra tagad tur stāvēja ledus zilā šifona tērpā, saņemot jaukas piezīmes un apsveikumus, bet tik un tā jutās nereāli. Viņa spieda roku Lorensa vecākiem, kas viņai uzsmaidīja, sacīdami, ka gaida viņu kā meitu ienākam ģimenē. Viņa iepazinās ar līgavaiņa jaunāko māsu Meivu un vecāko brāli Robertu, kura smaids viņai nepatika, tāpat kā viņa gaišzilās acis, ļoti līdzīgas Lorensa acīm. Drīz viņai bija paredzēta tuvāka iepazīšanās ar šiem cilvēkiem.

      Cik dīvaini, Aleksandra domāja. Tas notiks ar mani. Tā būs mana dzīve.

      Taču viņa nespēja atvairīt sajūtu, ka tas viss ir saistīts ar citu cilvēku. Tāda sajūta viņu nepameta arī tad, kad tika atnestas kāzu dāvanas, neskaitāmas kastes ar stikla traukiem, vāzēm, porcelāna priekšmetiem, šķirstiņiem, greznumu lādītēm, lampām un neglītām gleznām. Šīm mantām bija paredzēta vieta viņas jaunajā dzīvē laulāto dzīvoklī Londonā, kur atradās Karaliskās kavalērijas sardzes bāze. Turklāt Aleksandra nespēja iztēloties, ka beidzot, pēc tēva atzinības iegūšanas, uz mūžīgiem laikiem jādodas prom no viņa, tāpēc centās par to vispār nedomāt.

      Kad līdz kāzām bija atlikusi tikai nedēļa, Aleksandra vairs nevarēja ignorēt koferi istabā, jo tas pildījās ar drēbēm, turpretī atvilktnes un skapis tukšojās. Naktī viņa uzklāja čemodānam segu, pagriežot muguru pūram un izliekoties, ka nekā tāda tur nav.

      Kad krustmāte Felisitija iesauca Aleksandru brīvajā viesu istabā un jautāja, vai viņai nekas nekait, Aleksandra bija izbrīnījusies. Viņai šķita, ka izdevies turēties godam, lai nevienam neliktos, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Visi bija apmierināti ar viņu. Tēvs jau nedēļām izturējās sirsnīgi un labvēlīgi.

      – Nē, protams, ne. Viss ir labi, paldies.

      Krustmāte pauda raizes.

      – Bet tu esi tik tieva, Aleksandra, ļoti novājējusi. Vai esi pārliecināta, ka gribi šo… laulību? – Viņa saņēma Aleksandras roku un saspieda savā plaukstā.

      – Jā… es tā domāju. – Citas atbildes viņai nebija. Kas mainītos? Tas jau bija izlemts, ka laulības notiks.

      Felisitija vērīgi uzlūkoja viņu, neatlaižot ciešo tvērienu. Viņas plānā mute, sakrunkota ap lūpām, bija stingra, bet acis bažīgas.

      – Un… nez vai kāds tev ir izstāstījis, ko nozīmē laulība?

      Par… mīlestību un bērniem?

      Krustmāte Felisitija reiz bija precējusies, bet viņas vīrs krita karā tikai divas nedēļas pēc kāzām un otru reizi viņa vairs neapprecējās.

      Aleksandra papurināja galvu.

      – Saprotams, ka nav, – Felisitija nopurpināja. – Kurš gan tev to pateiks, nabaga jēriņ? – Viņa uzmanīgi pavilka Aleksandru sev līdzi, un abas apsēdās uz gultas. – Tagad klausies, mīļā. Man nav zināmi tavas sirds dziļākie noslēpumi, bet tu esi piekritusi kļūt par Lorensa sievu, tātad es secinu, ka tu to nedarītu, ja viņu nemīlētu. Tev jāsaprot, ka laulība no sievietēm prasa, lai viņas izpildītu zināmus noteikumus, un, kad vīrietis un sieviete mīl viens otru vairāk par visu, šīs prasības nav slogs. Patiešām, tas ir prieks un liels dzīves piepildījums. – Felisitija aprāvās un īsi nopūtās ar bažīgu un reizē apmulsušu izteiksmi sejā. Aleksandra juta, ka deg vaigi, un nolūkojās uz gultas pārklāju, ar vienu pirkstu velkot apkārt un apkārt auduma rakstam. – Bet, – krustmāte turpināja, – es apzinos, ka tas var būt arī smags pārbaudījums un apgrūtinošs pienākums, ja starp vīru un sievu nav savstarpējas mīlestības. Vai tu saproti, par ko es runāju, Aleksandra?

      Viņa pamāja, domājot, ka izprot krustmātes vārdus, tikai neuztver, ko tie nozīmē praktiski.

      – Labi,