Torņa vilinājums. Lulū Teilore

un metoties krēslai, viņš sāktu činkstēt un aicināt mammu, jo viņam liktos, ka apkārt ložņā nakts dzīvnieki. – Džon! Kur tu esi? – Aleksandras balss iedrebējās, kaut arī viņa centās tajā ietvert vajadzīgo stingrību. – Tūlīt pat nāc atpakaļ! Vai dzirdi?

      Negaidot viņa bija izgājusi klajumā un apstājās, gluži kā zemē iemieta, platām acīm lūkojoties uz to, ko ieraudzīja: augšup pēcpusdienas debesīs slējās tornis, daļēji sagruvis, tomēr tik un tā iespaidīgs. Izskatījās, ka reiz tas bijis augsts un skaists, ar arkveida logiem un cietokšņa mūra izrobojumiem. Tajā labprāt mitinātos apburtā princese, bet tagad tas drupa un trūdēja, apaugot ar vīteņiem, daži atlikušie mūra izciļņi atgādināja tikai asus izlūzušus zobus. Torņa priekšpuse gandrīz visa bija sagāzusies, vecās sienas gulēja nu jau aizaugušās kaudzēs. Varēja atšķirt, ka reiz tornim bijuši pieci stāvi. Apakšējie divi tagad izskatījās pavisam laika zoba bojāti, pārējie vēl daļēji turējās, piektais šķita palicis neskarts, kaut arī vecie dēļi neapšaubāmi bija satrunējuši un poraini, gadiem ilgi lietus, sala un pelējuma gandēti. Torņa iekšpusē augšup aizlocījās kāpnes, bīstamas salūzušu un trūkstošu kāpņu posmu dēļ, draudīgas vietās, kur siena bija nobrukusi. Torni no ārpuses un iekšpuses apņēma tumsa, tas bija drēgns un auksts, ar apsūnojušiem akmeņiem un puvuma elpu visapkārt.

      Trūdošais briesmonis, pretīguma pilnās bailēs Aleksandra nodomāja. Kā es vēlos, lai to novāktu!

      Vecās drupas Aleksandrā izraisīja riebumu, un viņu pārmāca smaga sajūta, kas lika bēgt, atpakaļ neatskatoties. Sapņos viņa bieži redzēja torni, un murgos, kas atkārtojās, viņa bija spiesta kāpt tajā un apturēt kaut ko briesmīgu, taču nekad neizdevās laikus nokļūt augšā, lai briesmas novērstu. Aleksandra ienīda šo sapni. Tagad mokošā realitāte uzdzina aukstus drebuļus.

      Torņa iekšpusē viņa pamanīja nozibam sarkanu krāsu. Džons bija tur.

      Acumirklī Aleksandru sagrāba šausmas – tādas pašas kā nakts murgos – smacējoša panika un izmisīga vēlme steigties laikus atvairīt kaut kādu nelaimi. Skriešus viņa metās uz torni. Atkal atskanēja Džona smiekli, un caur plaisu mūrī Aleksandra ieraudzīja, ka dēls rāpjas pa kāpnēm. Viņa tās pazina kopš bērnu dienu spēlēm, kad bija spiesta ieiet tornī un rausties pa pakāpieniem – viegli lūstošiem kā plāna ledus kārtiņa, kas gatava sašķīst zem kājām, vai mitriem, pat porainiem un vidū ieliektiem. Kuru katru brīdi kājas tur varēja paslīdēt un iegrimt kā slapjās smiltīs, taču zem tām nekā nebija. Aleksandra gribēja saukt un kliegt, sirds krūtīs dauzījās, viņai iesteidzoties torņa iekšpusē. Aleksandra palūkojās augšup. Caur pēdējo stāvu drupām rēgojās zilas debesis. No vecām sijām un baļķiem dižmanīgi nokarājās efejas, no ārpuses iespraukušies zari, krustu šķērsu saauguši, veidoja mudžekli. Gaisā valdīja trupējoša koka, slapja akmens un pelējuma smaka.

      – Džon! – Aleksandra sauca.

      Bērns droši kāpa augšup, ar vienu rociņu atbalstīdamies pret sienu. Mēli starp zobiem pabāzis, koncentrējies katram solim, viņš virzījās ātri, turoties sienas pusē, kur pakāpieni bija stingrāki, un instinktīvi izvairoties no spraugām.

      Aleksandra aizelsās, bailēm durstot plaukstas kā ar asām adatām. Džons atradās briesmu varā, un tās ar katru nākamo soli tikai pastiprinājās. Apakšā rēgojās nogruvušu akmeņu kaudzes, augšup slējās salūzušas sijas ar asiem galiem, no tām līda laukā aprūsējušas naglas.

      Aleksandrai acu priekšā pavīdēja aina, ka bērns uzkrīt uz tādas naglas, un pakrūtē viņai sagriezās drūms nelabums.

      Mazais zēns jau bija pieveicis pirmo un otro stāvu un tagad steidzās uz trešo. Aleksandrai nebija izvēles. Viņa pieskrēja pie kāpnēm un devās augšā tik ātri, cik vien spēja, bet viņu kavēja tas, ka vajadzēja ievērot piesardzību. Viņa bija smagāka par Džonu – tas, uz kā noturējās zēns, zem Aleksandras svara varēja sagāzties. Iespējams, bērnu sargāja nevainīga paļāvība, taču Aleksandru ne. Domās zibēja skats, ka viņa guļ zemē ar lauztu kāju vai sašķaidītu potīti – bezpalīdzīga, nespēdama sasniegt Džonu. Neviens nezināja, ka viņi ir šeit, nevienam neienāktu prātā viņus te meklēt. Panika draudēja viņu nosmacēt, pirksti no adrenalīna drebēja, gar slideno mūri taustoties pēc atbalsta. Nolādētās kurpes! Zolēm nebija rievu, un viņa tās ienīda no visas sirds. Kaut viņa būtu uzāvusi tos sasodītos zābakus!

      – Apstājies, Džon, apstājies! – Aleksandra sauca.

      Uz mirkli viņš tiešām paklausīja, pameta skatienu pār plecu un pasmaidīja, lielajām, zili pelēkajām acīm mirdzot aiz sajūsmas par jautro spēli. Tad viņš atkal novērsās un apņēmīgi pacēla mazo celīti nākamajam solim.

      – Džon! Lūdzu! – Aleksandras balss aizlūza, aicinot dēlu. Vēlme raudāt bija jāapslāpē, jo tādu greznību viņa nedrīkstēja atļauties – laiks negaidīja. Turklāt viņa apzinājās, ka jāsaglabā savaldība. Viņa turpināja kāpt uz augšu, baidoties, ka jebkuru mirkli zem pēdām pazudīs kāds no pakāpieniem. Džons jau bija sasniedzis ceturto stāvu un joprojām gāja tālāk. Viņa tuvojās bērnam, taču attālums samazinājās sāpīgi lēnu. Tagad Džons bija ticis līdz piektajam stāvam, kur kāpnes beidzās. Viņš atkal apstājās un palūkojās lejup uz māti. Tas, ka māte viņam joprojām seko, mudināja zēnu doties uz priekšu, tālāk no viņas, un Džons uztipināja uz piektā stāva laukuma dēļiem.

      Aleksandra panikā asi aizelsās; grīda vietām bija ielauzta, un nekādā ziņā nebija iespējams paredzēt, kur tā vairs neturas kopā. Pašā torņa augšā priekšējais mūris bija nobrucis. Džons gāja uz caurumu sienā, vismaz trīsdesmit piecu pēdu augstumā virs zemes, un, tā kā norobežojuma nebija, nekas nekavēja viņu no krišanas.

      Aleksandrai negaidīti radās spēks burtiski uzlidot pa diviem pakāpieniem reizē, sekunžu simtdaļās pieņemot lēmumus, kur atspiest pēdu, lai kāpnes zem viņas nesabruktu. Viņa dzirdēja ļaunu vēstījošus krakšķus un brākšķus, taču piesardzībai vairs nebija laika. Viņa apzinājās tikai to, ka jāsasniedz Džons, cik vien ātri iespējams.

      Viņš stāvēja pie pašas malas un skatījās tālumā uz mežu, vienu mazo dūrīti turēdams uz āru izvirzīta akmens, spilgti sarkanas un baltas figūriņas pret melno mūri un tumšajiem kokiem aiz tā. Aleksandrai reiba un dūca galva, viņai bija nelabi. Bailes par to, ka viņas mīļotais puisītis stāv torņa galā, pārspēja tās, ko izjuta viņa pati no baismīgā bezdibeņa lejā, kur viņa pat neiedrošinājās palūkoties. Nu jau viņa bija kāpņu augšā uz laukuma un gāja pāri dēļiem. Viņa lēni tuvojās Džonam, vairs nekliedza, bet runāja ar bērnu laipni, mierīgi, sperot drebošu soli pēc soļa pār melno, slideno grīdu.

      – Džon, ko mammīte teica? Tas ir ļoti nepareizi. Nāc šurp, nāc atpakaļ pie manis. Iesim mājās, sameklēsim auklīti, labi? Vai arī iesim uz bērnistabu pēc olām un grauzdētas maizītes? Iedomājies, kā tu uzliksi olām dzeltenus vāciņus, gluži kā ķiveres kareivjiem, un auklīte ļaus tev ēst ar tavu iemīļoto mazo karotīti.

      Katrs solis veda viņu bērnam tuvāk. Vēl mirklis un viņa varēs pasniegties un satvert dēliņu rokās.

      Džons skatījās uz māti un smaidīja.

      – Olas, – viņš apmierināts atkārtoja. – Vālītas olas.

      – Taisnība, mīlulīt, vārītas olas. Iesim mājās sasildīties. Nu jau pietiek spēlēties, sarunāts?

      Pamājis ar gaišo galviņu, Džons pagriezās pret Aleksandru. Izskatījās, ka bērnam ir auksti. Griezīga vēja pūsma ielauzās tornī un atsitās pret iebrukušajiem mūriem. Brāzmas sabužināja zēna mīkstos, taisnos matus, un viņš nodrebinājās. Nu jau viņš bija ar mieru doties mājās.

      Atvieglojumā