Torņa vilinājums. Lulū Teilore

ar zīda oderi. Firmas zīmi Dilaila nezināja, bet kvalitāte bija acīmredzama.

      Burvīga, Dilaila nosprieda. Eleganta.

      Viņa papurināja abus apģērba gabalus un nošķaudījās. Tie oda pēc laika un putekļiem, pēc vilnas auduma, kas atstāts tumsā novecot. Tas bija viens no Dilailas iemīļotajiem aromātiem. Meitenes gados viņu bija aizrāvusi viegli rūgtā smarža vecu drēbju veikalā, kur ekscentriski ģērbusies īpašniece, izspūrušo, sirmo galvu noliekusi, sēdēja, mēmi šujot, kamēr Dilaila rakņājās pa apģērbu kaudzēm vai pārbīdīja pakarinātos vakartērpus. Tagad viņa pārbaudīja kleitu un mēteli, domās minot, vai tie patiešām reiz piederējuši Džona mātei, kuras seju viņa pazina vienīgi no akvareļa krāsu portreta viesistabā un mājā izliktām fotogrāfijām sudraba rāmjos. Attēlos bija redzama jauna sieviete – neaptverami slaida, ģērbusies pēc sešdesmito gadu beigu un septiņdesmito gadu sākuma modes, viņas tumšie mati bija atsukāti atpakaļ, bet lielās acis izcēla melna zīmuļa ievilkta līnija un mākslīgās skropstas. Dilaila ar plaukstu nogludināja audumu, iztēlojoties apbrīnojami skaisto seju, bālo ādu, maigos vaibstus, kurus akcentēja lielās acis. Viņu pārsteidza trauslums un ievainojamība to skatienā un viegla neveiklība, ar kādu sieviete lūkojās kamerā. Dilailu pārņēma dīvaina sajūta, pieskaroties apģērbam, kuru Džona māte bija valkājusi pirms tik daudziem gadiem. Kā gan lai viņa būtu varējusi paredzēt, ka viņas dēla sieva kādu dienu noglaudīs šo kleitu un domās par viņu?

      Kas gan noticis ar Džona māti, Dilaila prātoja. Viņa nomirusi, kad Džons vēl bijis mazs. Neko vairāk viņš neatklāja. Reizēm, aplūkojot fotogrāfiju ar Džonu bērnībā un viņa māti, Dilaila vēlējās saprast, par ko sieviete domājusi, cieši turot dēla roku un neizteiksmīgi lūkojoties kamerā, paslēpusi skatienu aiz lielām saulesbrillēm. Bet to vairs nebija iespējams uzzināt.

      Mētelis un kleita bija maza izmēra, taču tādi bieži bija tā laika tērpi, bet Dilaila nojauta, ka Džona mātei tie piestāvējuši. Impulsa vadīta, viņa pielēca kājās, nometa Converse sporta apavus, novilka džemperi un džinsus, attaisīja kleitas rāvējslēdzēju un, iebāzusi rokas vēsā zīda tērpa piedurknēs, mēģināja pamazām tajā ielīst.

      Dilaila baidījās pārplēst šuves, taču viņai izdevās iegrozīties tā, ka galva un rokas jau bija laukā un viņa varēja noslidināt kleitu pāri gurniem. Kad rāvējslēdzējs bija aizvilkts, kleita cieši piegūla augumam un nenoliedzami viņai derēja. Dilaila vēlējās redzēt, kā viņa tajā izskatās, taču bēniņos nebija spoguļa. Kā jau viņai bija šķitis, kleita sniedzās līdz ceļgaliem, un viņa iztēlojās, kādas kurpes pie tās piestāvētu. Varbūt laiviņas ar tievajiem, izliektajiem papēdīšiem un smailajiem purngaliem? Nē, tādas nebūtu piemērotas. Kleita nāca no laikmeta, kad modē bija četrstūraini papēži un purngali, kurpes ar smagnēju papēdi… Vai zābaki? Gari, melni zābaki, kas apņēma lielus līdz pat ceļgaliem. Ar auklām. Varbūt… Dilaila pacēla mēteli, sajūtot tā smagumu. Auduma kvalitāte bija laba. Viņa iebāza rokas mēteļa piedurknēs. Tās bija šauras, bet citādi mētelis bija pašā laikā, un tā garums bija tieši tāds pats kā kleitai. Skaisti… Kaut arī vecs, mētelis joprojām likās moderns, gandrīz kā jauns. Dilaila apgriezās riņķī. Kas zina, viņa to varētu uzvilkt par godu kādam pasākumam, pusdienām vai braucienam uz pilsētu.

      Viņa ielika rokas kabatās, un labās rokas pirksti kaut ko sataustīja. Dilaila to satvēra un izņēma. Tā bija sakaltusi puķe – reiz gaišā krāsā, balta vai rozā, bet tagad gan trausla un nobrūnējusi. No pieskāriena tā sabirza, un zaļpelēki smalkumi nobira uz grīdas, pazūdot spraugā starp dēļiem.

      Skatoties uz zieda atliekām, Dilaila pār augumu juta aukstas trīsas, un viņu pārņēma neizsakāmas skumjas. Viņa notrausa sadrupušā zieda putekļus no rokām, cik vien ātri varēja, jo negaidīti šķita, ka drūmās emocijas tūlīt gūs virsroku. Dilaila gribēja nekavējoties tikt laukā no šīm drēbēm. Ideja, ka varētu tās izmantot kādā pasākumā, tagad likās absurda. Apģērbs bija saistīts ar kaut ko nepatīkamu, noraidošu – tādu, kas vilka viņu lejup uz kādu tumšu, baisu vietu. Dilaila atbrīvojās no mēteļa, ļaujot tam nokrist uz grīdas, neņemot vērā biezo putekļu kārtu, kas klāja dēļus. Tad viņa brīdi nopūlējās, lai dabūtu kleitu pāri galvai. Izmisīgi cenšoties to novilkt, viņa dzirdēja savas elpas īsos, izbiedētos vilcienus. Kleita uzslīdēja augšup, beidzot viņu atbrīvojot.

      Dilaila noraudzījās uz zemē nomestajiem apģērba gabaliem, pārsteigta par emociju spēku, kas tikko bija viņu pārņēmušas. Trīsēdama vēsajos bēniņos, viņa aptvēra, ka stāv vienā apakšveļā. Drēbes gulēja uz grīdas kā melna peļķe, mēteļa piedurknes bija izplestas, it kā mēmi lūgtos pēc apskāviena.

      – Dilaila! – Gaisu pāršķēla balss no bēniņu apakšas.

      Pārbijusies viņa satrūkās, bet tad nodrebinājās. Tas bija Džons. Viss bija labi.

      – Esmu te! – Dilaila atsaucās, un viņas balss skanēja apbrīnojami parasti.

      – Pusdienas ir gatavas!

      – Tūlīt iešu lejā. – Vēlreiz nodrebinājusies, viņa pasniedzās pēc sava džempera un džinsiem. Saģērbusies viņa pacēla mēteli un kleitu, steidzīgi tos salocīja un atlika atpakaļ lādē. Iegrūdusi atvilktnes savās vietās, viņa aizvēra vāku.

      Es atgriezīšos citu reizi apskatīt pārējo, viņa sev solīja, kaut arī šaubījās, vai vēlas viena pati nākt šurp atkal. Atvairījusi pēdējās nepatīkamo, drūmo emociju atliekas, Dilaila devās lejā pa kāpnēm normālā dzīvē, kur viņu gaidīja pusdienas ar Džonu apaļajā ēdamistabā.

      Trešā nodaļa

1965

      Aleksandra apmulsusi gāja cauri trokšņainajai, ļaužu pilnajai istabai, it kā negaidīti būtu nokļuvusi svešinieku pasākumā, it kā nesaprastu, kas tur notiek un kāpēc visi šie cilvēki te ieradušies. Viņa uztvēra sevi spogulī ar zeltītu ietvaru virs kamīna un ieraudzīja bālu seju un lielas, izbiedētas, zilas acis. Kā jau paredzēts, viņa bija nevainojami saposusies – tumšie mati gludi atglausti un mirdzoši, sejai rūpīgi uzklāta kosmētika, mugurā gaiši zila šifona tērps. Bet viņa izskatījās kā apmaldījusies.

      Vajadzētu priecāties, viņa domāja, bet man ir tāda sajūta, ka tas notiek ar kādu citu. Vai drīkstu aizlavīties augšā pa kāpnēm un brīdi pabūt viena? Vai kādam pietrūks manas klātbūtnes?

      Doma bija vilinoša, taču tēvs saniknotos, ja ievērotu viņas prombūtni, un Aleksandra neriskēja sabojāt neierasti labsirdīgo garastāvokli, kādā viņš pēdējā laikā atradās. Viņa gozējās tēvam neraksturīgā atzinības saulē, un to atkal zaudēt viņa noteikti negribētu.

      Aleksandra palūkojās uz Lorensu, kas dzēra šampanieti un skaļi smējās par kāda viesa joku. Vai Lorenss pamanītu, ja viņa klusiņām nozustu?

      Tieši tajā brīdī Aleksandras delmam pieskārās roka baltā cimdā, viņu izbiedējot. Aleksandra vispirms palūkojās uz roku un tad uz tās īpašnieci. Tā bija misis Frīmena, kura smaidīja, atklādama brūngani dzeltenus zobus biezas, ugunsgrēka sarkanas lūpukrāsas ietvarā. Viņa, kā vienmēr, izskatījās nedaudz vīrišķīga ar savām kuplajām, tumšajām uzacīm un lielo, četrstūraino zodu, kas bija pretstatā sievišķīgajai kleitai un mirdzošajiem dārgakmeņiem.

      – Es vēl neesmu paguvusi jūs apsveikt, – misis Frīmena sacīja. – Kaut gan… vai tad man jāgratulē līgava? Tad jau drīzāk vīrietis, jo dāma tikai izdarījusi savu izvēli. Šajā gadījumā, labi pastrādāts, dārgā! Jūs esat pareizi izraudzījusies!

      Aleksandra vārgi pasmaidīja.

      – Paldies.

      – Gredzens. Vai