Torņa vilinājums. Lulū Teilore

vadīta, Aleksandra spēji pasniedzās un stingri satvēra Džona bikšu lenci uz pleca. Nenotrūksti, turies, viņa pavēlēja nelielajai sprādzei, kam bija jāsaglabā Džona svars. Tikai tā neļāva nolidot Džonam lejā. Aleksandra parāva dēlu pie sevis, un nākamajā mirklī viņš jau atradās drošībā, mātes rokās.

      Džons nepakustējās, viņš bija laimīgs, ka beidzot paklausa mātei, ka var būt mierīgs viņas siltajā apskāvienā. Aleksandra paslēpa seju dēla matos, cieši viņu apkampa, nezinādama, vai raudāt vai smieties, vai kliegt.

      – Mammīte ir tepat, – viņa tikai murmināja, un viņai drebēja rokas. – Tev nekas nekait, mīlulīt. Mammīte ir pie tevis.

      Otrā nodaļa

MŪSDIENAS

      Dilaila nošķaudījās vienu reizi, otru, trīs reizes pēc kārtas. Putekļi bēniņos bija noguluši kā pelēks, biezs vilnas paklājs, viņa tos bija iztraucējusi, tādēļ gaisu piepildīja vesels dūmu mākonis. Tas griezās visapkārt, kņudinot nāsis un smacējot kaklu. Gaisma no kailās spuldzes cauri putekļu mutulim apspīdēja lādes, kastes, saritinātas grīdsegas, vecas gleznas, salauztas mēbeles un citu mantu kaudzes, kas glabājās bēniņos, četrās telpās pēc kārtas šajā mājas daļā visa austrumu spārna garumā.

      – Ej augšā, ja vēlies, – Džons bija atļāvis, kad viņa lūdza. – Dievs vien zina, ko tu tur atradīsi. Parosies, cik tev tīkas. Bēniņi bija vienīgā vieta mājā, kur Dilailai deva brīvu vaļu. Pirms sešiem mēnešiem atbraukusi uz Stērlingfortu, viņa iztēlojās, ka jutīsies tajā kā savā īpašumā, ka varēs to pārvaldīt un, iespējams, pat pārveidot, gluži kā citas vietas, kur bija dzīvojusi. Bērnišķīgā aizrautībā Dilaila izstaigāja māju, ilgodamās īstenot iztēlē radītos priekšstatus par tās pārbūvi un atjaunošanu. Visa apkārtne viņai te bija jauna, pilna valdzinājuma, un viņa iemīlēja ķērpjiem klātos akmeņus ananasa formā uz terases balustrādes, tāpat kā Luija Piecpadsmitā stila krēslus viesistabā, apzeltītus, ar izliektām kājām. Ikviens logs, katrs gaitenis tik ļoti apbūra Dilailu, ka viņa uzskatīja namu par savu vidi, burvju mitekli, kur dzīve ritēs nebeidzami skaisti un interesanti. Pamazām, gluži kā priekškaram aizveroties lugas izrādē, viņa aptvēra, ka nams nav tik krāšņs, kā bija šķitis sākumā. Ļodzīgie dīvāni un krēsli ar apzeltītajām kājiņām bija grezni, bet to atsperes krita laukā, damasta auduma mēbeļdrānas bija notraipītas un spurainas, apzeltītajos grebumos bija sakrājušies melni netīrumi.

      Tagad viņa sāka saprast, ka jaunpienācējiem nav atļauts mājā neko mainīt. Viņai pat radās sajūta, ka māja pārņem viņu, nevis viņa valda pār to; nams viņu pieradināja, pārvērta par savējo tās garajā iemītnieku rindā, pēc tiem, kuri jau zuduši, kaut arī reiz staigāja pa tiem pašiem gaiteņiem, sēdēja uz tiem pašiem krēsliem un gulēja tajās pašās gultās. No šīs domas Dilailai pār muguru pārskrēja nepatīkami auksti drebuļi.

      Toties augšā, bēniņos, kur citi parādījās ļoti reti, viņa drīkstēja darīt, ko vēlējās. Varbūt šeit viņa spētu justies kā īpašniece, nevis tikai iemītniece.

      Dilaila sāka pētīt kastes un atrada tajās dažādas vecas mantas, sīkumus un niekus: salauztu bilžu rāmju kolekciju, izmestus lampu statīvus bez kontaktiem, spuldzēm vai abažūriem, mulsinošas mazas paciņas, kas, reiz saturējušas kaut kā sastāvdaļas, ietītas plastmasā un nostiprinātas ar metāla stiepli. Viņa pārkāpa pār sakrautiem krēsliem, pacēla smagu salocītu samta aizkaru kaudzi un izjuta uzvaras līksmi. Lūk, tur jau bija kaut kas interesants. Liela, melna jūrnieku lāde, apsista ar ādu, vākam bija divi prāvi misiņa aizbīdņi. Virspusē ieskrāpēti zeltīti burti vēstīja: Vikontese Nortmūra, Stērlingforta, Dorseta. Pie vāka bija piestiprinātas garas, izbalējušas trausla papīra uzlīmes, bet uzreiz nebija iespējams izlasīt, kas uz tām rakstīts. Patīkamās nojausmās Dilaila ātri ievilka elpu. Tieši tādu bagātību viņa bija meklējusi. Viņa notrausa putekļu kārtu no lādes un ievēroja, ka notraipījusi rokas un aiz nagiem ir melna maliņa. Plaukstas likās cietas un sausas, un Dilaila saberzēja tās gar džinsiem, lai pirms lādes atvēršanas dabūtu nost daļu netīrumu. Viņa parāva aizbīdņus, cerēdama, ka galvenā apaļā slēdzene ir vaļā, jo atslēga nekur nebija manāma, un viņa nojauta, ka diez vai to kaut kur atradīs. Taču vāks viegli pacēlās, un Dilaila atlieca to tik tālu atpakaļ, līdz tas turējās ādas virās. Tūlīt arī skatienam atklājās ar krāsainiem nieciņiem pilnas seklas atvilktnes. Lentes, adītas un no zīda, tauriņi, kabatlakatiņi, smokinga jostas, šalles, jostas un vēdekļi. Caurspīdīgos plastmasas maisiņos bija ievietoti gari operas cimdi, vēl tur bija perlamutra pogas un smalkādas, zīda un samta pirkstaiņi.

      – Trāpīts, – Dilaila nočukstēja. – Trāpīts!

      Tieši kaut ko tādu viņa bija cerējusi atklāt. Kostīmus. Galu galā viņa dzīvoja vidē, kas iekārtota kā uz skatuves, mēbeļu meistara Čipendeila darbu un tukša spožuma stilā, ar Meisenes vāzēm, Sēvras porcelānu, apzeltītām lustrām, izgrebta koka skapīšiem, marmora skulptūrām, lielām eļļas gleznām zeltītos ietvaros, melnbaltām marmora grīdām un senlaicīgiem pulētiem grīdas dēļiem. Viņa ēda pusdienas nevainojami apaļā istabā ar franču revolūcijas laikā sagrautas rūpnīcas ražotām tapetēm. Pēc pusdienām viņa atslīga mīkstā, izsēdētā dīvānā pie neoklasicisma stila kamīna, Džona spanielam snaužot viņai pie kājām, un lasīja grāmatas no bibliotēkas, kuru neviens nebija lietojis gadsimtu vai vairāk. Tomēr reizēm viņas radošā būtība juta, ka kaut kā pietrūkst. Kur bija atbilstoši apģērbi? Dilaila minēja, kas noticis ar zīda kleitām, mežģīnēm un samtu, kuros redzamas sievietes portretos viscaur mājā. Tērpi noteikti nodoti tālāk nākamajām paaudzēm, līdz tos vairs nebija iespējams valkāt. Pilnīgi saprotams, ka pavaldonības laika muslīns un Tjūdoru ņieburi nav saglabājušies, bet fotogrāfijās no pagājušā gadsimta bija skatāmas krāšņas kažokādas, smalki svārki, vakarkleitas, platplecainas tvīda žaketes, biezi, melni apavi ar papēžiem, čūskādas somiņas un visdažādākās cepures. Džona vecvecmāmiņa fotogrāfijā bija ģērbusies kleitā ar šauru vidukli, ieloču svārkiem, garā jakā ar piespraustu rožu pušķi un pērļu virteni zemu pāri jostas vietai. Moderni apgrieztu zēngalviņu sedza pieguļoša zvanveida cepurīte. Tas bija divdesmitā gadsimta divdesmito gadu stils.

      Dilaila bija kāri to visu nopētījusi, pirkstu galiem tirpstot no vēlmes noglāstīt audumus un kažokādas, kuras līdz šim viņa visur varēja apskatīt, bet ne aptaustīt.

      – Tām kaut kur jābūt. Mēs neko ārā nemetam, – Džons laiski bija sacījis, – turklāt mūsu ģimenē noteikti trūkst meitu.

      Džona vārdi bija iesēdušies Dilailas prātā. Apģērbiem kaut kur vajadzēja būt, tie bija noglabāti vai atstāti aizmirsti kādā skapī, kur klusi trūdēja uz pakaramiem. Viņa ilgojās tos atrast. Neviļus Dilaila iztēlojās, kā ietērpj tajos kaulainās modeles ar augstiem vaigu kauliem un izvieto mājā piemērotās vietās. Viņa minēja, vai varētu uzvest lugu vai operu dārzā, izmantojot kā kostīmus īstus tērpus.

      Nomierinies, viņa sevi stingri norāja. Tu steidzies par ātru. Turklāt Džons nekad to neļautu.

      Agrāk, šķiet, viņš bija atzinis Dilailas idejas par mājas atdzīvināšanu un durvju atvēršanu ļaudīm. Tagad viņa aptvēra, ka Džons nekad viņas ierosinājumus nebija uztvēris nopietni.

      Dilaila izņēma atvilktnes un nolika tās uz grīdas. Nu jau atvilktņu saturs bija kā uz delnas – tajos atradās drēbes, ļoti rūpīgi salocītas un sakārtotas kaudzītēs. Viņa sāka tās godbijīgi izcilāt, jo nevēlējās lieki kaut ko sajaukt. Krāsas un audumi bija nevis no divdesmitajiem vai trīsdesmitajiem gadiem, bet gan no sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem: dzeltenas, purpursarkanas un zaļas; adījumi ar īsām piedurknēm, A veida svārki, kašmirs, zigzagraksti, košas apdrukas.