Torņa vilinājums. Lulū Teilore

notiks un izgaisinās svešo, neiedomājamo nākotni, kurai viņa bija devusi piekrišanu. Kad viņa mēģināja iztēloties savu kāzu dienu, acu priekšā šurpu turpu slīdēja neskaidras personas. Tur bija arī Lorenss, taču viņš turējās ar muguru pret Aleksandru – stingrs, masīvs stāvs vizītsvārkos. Kad Aleksandra centās pagriezt viņu ar seju pret sevi, viņš nozuda.

      – Brīnišķīgi! – Misis Frīmena atkal pasmaidīja, brīdi neatlaižot Aleksandras plaukstas no savējām, un biezie kokvilnas cimdi radīja sajūtu, ka sievietes rokas satītas pārsējos. – Jūs esat uzplaukusi, mīļā. Tā noteikti ir laime. Agrāk bijāt tāda maza pelīte, un paskat, kāda esat kļuvusi! Lūpukrāsa, pūderis, piedienīga kleita pārvērtusi jūs par itin glītu. – Viņa atbrīvoja Aleksandras rokas. – Un vai Stērlingi arī svinēs kopā ar mums? – Misis Frīmena palūkojās apkārt, biezās uzacis parāvusi augšup.

      Aleksandra juta, ka pietvīkst.

      – Nē… nē. Tēvs… Nē, – viņa neveikli aprāvās. Kādreiz Stērlingi bija viņu ģimenes draugi, Nikijs Stērlings un viņa brālēni un māsīcas bija Aleksandras bērnības draugi, bet tagad viņai bija aizliegts ar viņiem tikties un viņi bija izslēgti no viņas tēva dzīves. Stērlingu neesamība viesībās bija uzkrītoša.

      – Ak jā, protams, – misis Frīmena noteica, šķiet, atcerējusies, ka jāizturas piesardzīgi, tāpēc nepārliecinoši aizbildinājās. – Tad jau… Nekavēšu jūs steigties pie līgavaiņa. Viņš ir ļoti skaists, vai ne?

      Abas pagrieza galvu uz Lorensu, kurš stāvēja nelielā vīriešu lokā, plati smaidot, smejoties, sarunājoties. Tajā mirklī viņš patiešām izskatījās skaists: blondie mati apgriezti īsi, stingri militārā stilā, kas piestāvēja viņa diezgan mazajai galvai un vaibstiem, zilās acis jūsmīgi mirdzēja. Lorensa nenoliedzami labā humora izjūta padarīja viņu pievilcīgāku.

      – Jā, – Aleksandra mehāniski piekrita. – Man ir ļoti veicies.

      – Tad ejiet, mīļā! – misis Frīmena mudināja. – Mēs vēlamies redzēt jūs kopā.

      Aleksandra paklausīgi devās cauri pūlim, mājot draugiem un paziņām. Tur stāvēja viņas tēvs, iegrimis dziļā sarunā ar Lorensa tēvu. Aleksandra minēja, vai tēvs runā par viņu, stāsta, cik ļoti lepojas ar meitu. Taču pat tagad, kad tēvs beidzot šķita apmierināts ar Aleksandru, viņa nespēja noticēt, ka tā ir patiesība. Tēvs vienmēr bija turējies atsvešināti un pēc Aleksandras mātes nāves kļuva vēl vēsāks un viņai tālāks nekā jebkad. Viņa neko nespēja izdarīt tēvam pa prātam, pat kaitināja viņu ar savu klātbūtni. Visu mūžu Aleksandra bija centusies tēvam izpatikt, bet viņš nekad nejutās apmierināts. Līdz šim brīdim.

      Mokošā vēlme izpelnīties tēva atzinību atgādināja sevi tajā dienā, kad viņš iesauca meitu kabinetā un paziņoja, ka sarūpējis viņai vīru.

      – Džūljens Saikss runāja ar mani, un mēs vienojāmies, ka viņa zēns Lorenss tev būs ļoti laba partija. Viņam ir lieliskas izredzes kavalērijā. Blues ir labs pulks, un viņš cenšas atrast sievu. Veiksmīgiem virsniekiem vajadzīgas sievas, kas viņus atbalsta. Es gribu jūs iepazīstināt, un, ja abi sapratīsieties, nav iemesla, kāpēc tikšanās nevarētu izvērsties mums visiem noderīga.

      Tēvs veltīja Aleksandrai aukstu smaidu, tādu, kas norādīja, ka saruna beigusies un nekādi iebildumi netiks uzklausīti. Viņš vienmēr pieprasīja pilnīgu paklausību un necieta jautājumus. Aleksandra bieži vien apņēmās stāties viņam pretim, taču viņu biedēja tēva dzelžainā griba un absolūtā pārliecība par to, ka viņa viedoklis ir vienīgais pareizais. Atmiņā neskaidri glabājās tēva milzīgo dusmu lēkmes, kas bija vērstas pret Aleksandras māti, un viņa nekā nespēja noslāpēt briesmīgā niknuma izraisītās emocijas. Īstenībā viņa izmisīgi gribēja iegūt tēva mīlestību. Kāpēc lai viņa nesatiktos ar to vīrieti, ja tāda bija tēva vēlēšanās? Kaut kam vairāk viņa vienmēr varēja pateikt nē, ja viņa tā jutīsies. Tāpēc Aleksandra ļāva notikumiem ritēt savu gaitu.

      Kādu dienu bija sarīkota tējas dzeršana un Lorenss Saikss neveikli sēdēja Aleksandrai iepretim un pieklājīgi viņu izjautāja. Tad abi tika mudināti kopā pastaigāties pusstundu pa dārzu. Pirmajam apmeklējumam sekoja vēl divi trīs, pēc tam jaunieši mistera un misis Saiksu un Aleksandras tēva pavadībā aizbrauca uz Londonu, kur pusdienoja briesmīgā angļu restorānā ar saltiem un aizdomīgiem viesmīļu skatieniem un šķindošiem sudraba galda piederumiem. Vēlāk viņi devās uz deju klubu. Meitenes stīvās atlasa kleitās, gariem cimdiem rokās, tūļīgi grieza valsi ar jauniem vīriešiem, kas bija tērpušies frakās un matus iezieduši ar briljantīnu. Aleksandra saprata, ka šis pasākums paredzēts kā izklaide, izsmalcinātas dzīves nobaudīšana, kāda viņu sagaida, kad būs precētas sievas godā, bet viņai tā vairāk šķita uzspiesta un pēc būtības sekla priecāšanās.

      Lorenss izturējās visnotaļ patīkami un laipni, taču Aleksandra pret viņu nejuta neko vairāk kā draudzību. Lorenss bija glīts, kaut arī augumā karavīram nedaudz par sīku, viņa blondie mati bija apgriezti īsi militārā stilā, acis blāvi gaišzilas kā rīta debesis pēc lietusgāzes. Viņa sejas vaibsti bija samērīgi, gandrīz maigi un smalki, zobi līdzeni, ar īpaši asiem acuzobiem, kas sniedzās tālu smaganās, tā ka viņš nedaudz atgādināja vilku, kad smaidīja. Slaikie, kaulainie pirksti allaž turēja cigareti, un smēķējot viņš neapzināti raustīja kreiso celi. Ar Aleksandru viņš runāja par ikdienišķiem notikumiem un izrādīja interesi par viņas vienmuļo dzīvi. Atradusi labprātīgu klausītāju, viņa bez mitas pļāpāja par visādiem niekiem, izbaudot draudzīgas sabiedrības gaisotni. Ja tāda bija laulība, Aleksandra prātoja, iespējams, nākotne nebūs nemaz tik slikta. Pāris reižu viņa uztvēra īpašu Lorensa skatienu un tad kautrīgi uzsmaidīja viņam, gandrīz ar cerību, ka viņš spētu pamodināt jūtas, kādas romānos un dzejoļos meitenēm ir pret vīriešiem, kurus viņas mīl, taču tad Lorenss ātri aizgriezās.

      Iespējams, viņa gaidīja par daudz, gaidīja, ka jutīs “to…” – lai nu kas tas būtu. Varbūt bija pat labāk, ka to nejuta. Reizēm Aleksandra minēja, vai ar viņu kaut kas nav kārtībā. Šķita, ka nevienam nesagādā tādas pūles apvaldīt emocijas kā viņai. Aleksandrai ātri saskrēja asaras acīs, tikpat ātri nāca smiekli, viņa bija gatava dejot no prieka vai sabrukt izmisumā. Viņa izdzīvoja katru grāmatās izlasīto vārdu. Krustmāte Aleksandrai teica, ka viņa pārāk izrādot savas jūtas, ka viņa nespēj valdīt emocijas. Aleksandra nojauta, ka dzīvot būtu daudz vieglāk, ja viņa iemācītos neko nejust.

      Tēva sajūsma par izdevīgo partiju auga augumā. Tas izpaudās tādā veidā, ka mājā ieradās šuvēja – misis Ričardsa –, lai pielaikotu Aleksandrai kleitas, svārkus un mēteļus, kurus tēvs viņai bija pasūtījis. Tēvs nokārtoja, ka viņa var saņemt nelielu kabatas naudu pasta krājkasē, “lai tev ir par ko mazliet izklaidēties ar lūpukrāsām un tā tālāk”, tāpat viņš arī sāka brokastīs runāt ar meitu, turēdams rokā avīzi un izsacīdams piezīmes par notikumiem pasaulē. Acīmredzot viņš cerēja, ka Aleksandra tos spēs uztvert. Viņa juta, ka ļāvusi tēva iesāktajam aiziet par tālu, lai to tagad atsauktu, un tuvojās nenovēršamais.

      Tas ir uz labu, Aleksandra sev drosmīgi iestāstīja. Viņš grib man to labāko. Turklāt man īstenībā nav nekā cita, ko darīt, kā rūpēties par māju. Vai tad es mūžīgi sēdēšu aukstā brokastu istabā rītu pēc rīta, lejot kafiju tēva krūzē?

      Iespējams, ka laulība, lai arī ko tā nozīmēja, bija labāks liktenis par šo.

      Kad kādu pēcpusdienu negaidīti ieradās Lorenss, Aleksandra saprata, ka tas brīdis ir klāt. Pakrūtē iekņudējās kaut kas, kam vajadzētu būt priecīgam satraukumam, viņa sprieda, kad tika paaicināta lejā uz viesistabu, kur gaidīja drebošs