Torņa vilinājums. Lulū Teilore

viņa atteica:

      – Pagaidām nekā.

      Cerību izteiksme pārslīdēja pār Džona seju.

      – Nu, tas ir labi, vai ne? Cik dienu tev kavējas?

      – Šodien ir otrā.

      – Vai tu veiksi testu?

      – Vēl ne. Ja līdz sestdienai nekas nemainīsies, tad gan. Viņa bija iemācījusies neizdarīt pārbaudi pārāk agri: negatīvs rezultāts ietvēra iespējamību par izdošanos. Tikai tad, kad viņa sajuta pazīstamo velkošo sajūtu vēderā un atklāja, ka atkal sākusies menstruācija, viņa zināja, ka nav stāvoklī.

      – Skaidrs. Divas dienas – tas ir labi, vai ne? Tas ir ilgāk nekā pagājušajā reizē.

      Dilaila ievēroja bažas vīra sejā un pabrīnījās, ka viņus pārņēmusi vēlme tikt pie bērna. Sākumā, kad viņa bija aizņemta ar Londonas dzīves pārtraukšanu un pārvākšanos uz Stērlingfortu, tas nelikās tik izmisīgi svarīgi. Pakāpeniski, mēnešiem ritot, kad no bērna joprojām nebija ne miņas, vēlēšanās pēc viņa sāka dominēt pāri visam.

      – Tā ir, bet tam var būt cits izskaidrojums. Iespējams, ka stress radījis jucekli. Pagaidīsim, tad jau būs redzams. Mēs tur neko nevaram mainīt, – viņa piebilda. Prāta tālākajā stūrī Dilaila slēpa bailes, ka nespēj kļūt grūta un tas viņus pamazām atsvešina, bet viņa centās iznīcināt šo domu. Viņi abi to gribēja, un nebija nekāda jēga vainot vienam otru.

      Džons blāvi pasmaidīja.

      – Tev taisnība, es pieņemu. Vispareizāk ir par to nedomāt.

      – Tieši tā. Tagad atstāšu tevi izbaudīt uzskaitvedības priekus. Veiksmi darbā!

      – Paldies! Tiksimies pusdienās. – Viņš atkal, pieri saraucis, pievērsās ekrānam, un Dilaila klusiņām izgāja.

      Sadzirdējis aicinājumu, Mango, priecīgi satraukts, rāpās laukā no groza, paredzēdams, ka viņi dosies pastaigā. Dilailai nekad iepriekš nebija piederējis suns, un viņa domāja, ka viņai suņi ne pārāk patīk, taču mazā kokerspaniela valdzinājumam bija grūti pretoties.

      Pagaidām Dilaila gan vēl neizjuta Mango ar spīdīgo melno spalvu, garajām, mīkstajām ausīm un uzticīgajām brūnajām acīm kā savējo, taču palēnām arvien vairāk viņu iemīlēja.

      – Nāc nu, puika, – viņa aicināja, noņemot no pakaramā jaku un atverot priekšnama durvis. Izskrējis dārzā, Mango ošņājās gar puķu dobēm. Dilaila ievilka elpu un pārlaida skatienu ainavai visapkārt. Gaiss smaržoja svaigs un tīrs. Vasara bija sasniegusi to dārgakmenim līdzīgo brīdi, kad dārzs lepojās nobriedušu augļu un dārzeņu bagātībā, debesis mainījās uz zeltainuma pielietu zilumu un solīja mirdzošas, saulainas dienas, kas lēni pāriet siltos vakaros ar sārti svītrotu debesjumu. Dilailai patika šā gadalaika smaržas un vieglais vējiņš. Vasara joprojām bija sākotnēji spirgta, bez putekļiem. Viss labais vēl bija priekšā.

      Mango sekojot pa pēdām, Dilaila devās pāri zālienam aiz mājas gar rūpīgi apcirpta dzīvžoga iekļauto dārzu ar nevainojami simetriski taisnajām dobēm. Dārzs, kurā viss bija kārtīgi izplānots, sniedza viņai mierinājuma un drošības sajūtu. Pie dobēm viņa pamanīja Benu. Zemu noliecies, viņš čakli strādāja, muskuļoto, iedegušo roku ādai saulē spīdot. Kā aizvien, viņš bija ģērbies novalkātos brūnos šortos, kuru kabatās sabāzis dārza cimdus, un baltā T kreklā ar brūngani zaļiem traipiem, ap vidu aplicis instrumentu jostu, smagiem zābakiem kājās. Bens neredzēja Dilailu, un viņa šaubījās, vai to pasaukt. Bens viņai bija iepaticies kopš iepazīšanās brīža ar savu vienkāršo, atklāto dabu un gatavību palīdzēt. Viņa novērtēja Bena līdzsvarotību, nemainīgo prieku viņu redzēt un kādu brīdi papļāpāt, atraujoties no dārza darbiem.

      Es viņam varētu pajautāt par poniju izjādi, Dilaila nosprieda. Vienā no šā rīta vēstulēm bija poniju kluba lūgums, lai atļauj izmantot teritoriju viņu gadskārtējai sacensību dienai. Dilaila negribēja apgrūtināt Džonu ar šo tematu, viņam jau tāpat netrūka raižu, un Bens, iespējams, arī pārzināja šo jautājumu.

      Dilaila paspēra soli viņa virzienā, bet tad apstājās, samulsusi par savu vilcināšanos. Viņas sarunās ar Benu nebija nekā slikta, taču pēdējā laikā Dilaila ievēroja, ka pārāk bieži par viņu domā. Gandrīz katru dienu viņa aizstaigāja uz dārzu pie Bena, reizēm ar tējas krūzi vai glāzi ūdens, kuru viņam pasniegt. Bena sabiedrībā bija ļoti viegli – jautri, interesanti, draudzīgi. Pēc sasprindzinājuma, ko radīja Džona garastāvokļa pacēlumi un kritumi, kopā ar Benu viņa jutās mierīgi. Tad viņai nevajadzēja modri gaidīt noskaņojuma maiņu. Dilailai tas sagādāja atvieglojumu, kaut arī viņa apzinājās, ka gluži pareizi tas nevar būt.

      Kas tur slikts, viņa sev teica. Bens ir tikai draugs. Viņš ir Džona brālēns, tātad mēs esam gandrīz radinieki. Viņš te strādā, un nekas cits neatliek, kā viņu nemitīgi satikt.

      Dilaila ieraudzīja, ka Bens atliecas un notrauš ar apakšdelmu gaišos matus no sviedriem klātās pieres. Pamanījis Dilailu, viņš ar platu smaidu sejā pamāja sveicienu. Viņa arī pasmaidīja un pamāja, minot, vai nevajadzētu tomēr pieiet pie viņa, bet tad norāja sevi. Tāds nebija viņas nodoms. Viņa bija iznākusi laukā, lai pastaigātos ar suni, un tā arī darīs. Bens skatījās un acīmredzot gaidīja, ka Dilaila pieies parunāties, tāpēc viņa parādīja ar žestu uz izjādes stigu, tā likdama saprast, kurp dosies. Bens nolieca galvu un atkal pievērsās darbam, bet viņa pasauca Mango un gāja uz vecajiem vārtiem, kas no dārza veda mežā, atvieglota, ka tikusi prom no tā, ko neskaidri uztvēra kā ļaunuma avotu.

      Neesi jocīga, Dilaila sevi sabāra, ieejot meža vēsajā pavēnī, sulīgi zaļu krūmu un vīteņaugu pamežā. Tu iztēlojies nezin ko.

      Dilailai vienmēr bija piemitusi spēcīga un radoša iztēle, un viņa pieņēma, ka tieši tā bija pavērusi viņai ceļu žurnālu pasaulē, tomēr viņa lepojās ar pragmatisku raksturu, tāpēc viņu viegli spēja izvest no pacietības Reičelai līdzīgie, kuri visu mūžu plivinās kā ākstīgā kinofilmā. Dilailai bija izdevies samierināties ar to, ka viņa pametusi darbu, lai veltītu visu savu radošumu un enerģiju mājai un pārvērstu to par priekpilnu dzīvu organismu. Sākumā viņa bija visnotaļ pārliecināta, ka spēs pārņemt māju un pieradinās pie sevis, bet tagad, pēc sešiem mēnešiem, viņa sāka zaudēt apņēmību veicamā uzdevuma priekšā. Pirmā ziema pagāja kā smags pārbaudījums un nekas cits. Nekad mūžā Dilaila nebija tik ļoti salusi, kad iestājās aukstais laiks, kas sažņaudza visu māju ledainā tvērienā. Visu, gan namu, gan apkārtni, sedza pastāvīgs tumsas klājiens, it kā viņi atrastos tuvu Arktikai, sešus mēnešus gadā ieslēgti naktī, un plašās istabas, kas reiz valdzināja, tagad vairāk atgādināja drēgnus muzeja objektus. Dilailas nodomi, kā viņa tās atdzīvinās, un mudinājumi iekurt kamīnus un iedegt lampas, lai telpas tiešām varētu izmantot, šķita nožēlojami, kad viņa stāvēja viesistabā rīta pelēkajā puskrēslā un redzēja savu elpu pārvēršamies saltos mutuļos. No gleznām pie sienām sen mirušu Stērlingu skatienu pavadīta, viņa juta, ka centieni sasildīt šo namu ir ārpus viņas varas. Turklāt – kāda tam bija jēga? Viņi taču vienlaikus neaizņems visu namu, un pat viena istaba viņiem bija par lielu. Vienīgā telpa, kas abiem rūpēja, bija bibliotēka, kur viņi nedēļas nogalēs iekurināja kamīnu un ielēja glāzēs viskiju un ingvera vīnu – saskaņā ar kādu senu ģimenes tradīciju. Tad, smagos samta aizkarus pie logiem aizvērusi un ieslēgusi apgaismojumu, Dilaila brīdi spēja izlikties, ka īstenojies viņas sapnis par dzīvi šādā mājā, un pie kamīna uz paklāja rāmi šņākuļoja Mango. Bet realitātē viņa un Džons galvenokārt ēda virtuvē un vakarus pavadīja telpā, kas reiz bijusi dzīvojamā istaba kalpotājiem un kam joprojām piemita viegli bezpersonisks, gandrīz