Torņa vilinājums. Lulū Teilore

pietrūkst iemaņu. Viņš neizprot tavas flirta spēlītes, ka tev patīk parotaļāties. – Viņa sārtenā seja tuvojās, acis atgādināja zili dzeltenās marmora bumbiņas krūkā Aleksandras istabā. – Bet es gan. Tu esi ļoti nerātna, vai ne? Tu skaidri zini, ko tu dari.

      – Nesaprotu, – Aleksandra apjukusi teica.

      Roberts sāka elpot mazliet ātrāk.

      – Man tas patīk, tu to zini. Es pazīstu sievietes. Jums galvenais ir uzbudināt vīrieti, panākt, lai viņš jūs iekāro. Tev sasodīti labi tas izdodas. – Viņš piegrūda seju tuvāk Aleksandrai un pastiepās, lai ar savām lielajām, sarkanajām rokām nogrābstītos viņai gar krūtīm.

      Pārbijusies un izjuzdama riebumu, Aleksandra aptvēra vienīgi to, ka jātiek no viņa prom. Viņa apsviedās, lai steigtos uz ēdamistabas durvīm. Atskanēja biedējoša švīkstoņa, un viņa tika parauta atpakaļ.

      – Apžēliņ! – iebrēcās Roberts. Aleksandra pagriezās un ieraudzīja, ka viņš skatās lejup uz grīdu, kur savās melnajās kurpēs stāvēja uz viņas tērpa velces atliekām. Viņš to bija atrāvis nost no līgavas kleitas. Aleksandra aizelsās, pavilka augšup svārku malu un izskrēja no istabas, atstājot Robertu ar baltu zīda gubu pie kājām.

      Pēc tam aizbraukšanu viņa izjuta gandrīz kā atvieglojumu. Drebēdama Aleksandra iesteidzās istabā, aizcirta durvis, atbalstījās pret tām, stingri kodīdama lūpu, lai nesāktu raudāt.

      Dzīvnieks, īsts dzīvnieks, viņa domāja. Doma par to, ka viņa censtos Robertu uzbudināt, likt viņam elsot un nosarkt kā muļķim, bija nepatīkama un aizvainoja. Vai tas notika tāpēc, ka viņa tagad bija precējusies? Vai tāpēc vīrieši uzskatītu, ka viņa izturas ķircinoši? Tas bija briesmīgi. Aleksandra palūkojās apkārt – vecas grāmatas un fotogrāfijas, ceļasomas pie durvīm. Pustukšā istaba lika viņas sirdij sāpīgi sažņaugties.

      Es nedrīkstu par to stāstīt Lorensam, viņa nolēma. Tas būtu ļoti nepareizi. Viņš var noticēt Robertam, viņš var noticēt, ka es tiešām gribēju… gribēju… Aleksandra īsti nespēja iedomāties, ko tad viņa vēlētos darīt ar Robertu. Atceroties viņa seju tuvu pie savējās, viņa nodrebinājās. Atvairot to no prāta, viņa nolēma novilkt sabojāto kleitu un pievērsties tai, bet to nebija viegli izdarīt bez palīdzības. Pēc tam viņa apģērbās prombraukšanai paredzētajā tērpā – zilā vilnas kleitā un pieskaņotā mētelī ar baltu apmali – un uzlika galvā mazu, baltu cepurīti, un apāva baltas kurpītes ar smailiem purngaliem.

      Kad vēsa un atturīga viņa nonāca lejā pa kāpnēm, viesu vidū sākās vispārēja jautrība.

      – Viņa nevar vien sagaidīt, vecīt! – smiedamies iesaucās kāds vīrietis. – Pasteidzies drīzāk doties ceļā!

      Tur nu Aleksandra stāvēja, neveikla, smalkā pieaugušo apģērbā, un neizprata, par ko viņi smejas. Tad pie viņas piegāja Lorenss, un divdesmit minūtes vēlāk viņa piespieda lūpas pie tēva aukstā un krustmātes Felisitijas mīkstā, ar pūderi noklātā vaiga, un viņi teica cits citam ardievas. Aleksandra pamanīja Robertu Saiksu pūlī, kas pavadīja jaunlaulātos ceļā, un aizgriezās, apvaldot aukstus drebuļus. Tad automašīna rūkdama aiztraucās prom no mājas, un beidzot viņa palika divatā ar vīru.

      – Misters un misis Saiksi? Jā, te ir pasūtīts numurs. – Sieviete ar cirtainiem matiem, kas izskatījās vismaz divas nedēļas nemazgāti, caur brillēm nopētīja žurnālu. – Pareizi. Ar skatu uz jūru. Istaba numur astoņi. Arturs uzvedīs jūs augšā. – Tad viņa spalgi iesaucās: – Artur! Artur! Nāc šurp, aiznes somas. – Viņas balss atguva normālu toni, kad viņa smaidīdama noprasīja: – Jums ir medusmēnesis, vai ne?

      Aleksandra palūkojās apkārt. Šī bija tikai lēta pansija, nekas vairāk, ar pretenzijām uz smalkumu, ar bezgaumīgām vecmeistaru reprodukcijām pie sienām, tamborētām sedziņām pār visām virsmām, ar paklājiem, kas lipa pie pazolēm. Kāpēc Lorenss viņu bija atvedis šurp? Vai viņš nespēja noorganizēt kaut ko labāku?

      Parādījās Arturs, drukns vīrelis, ar bikšturiem pāri kreklam, un paņēma divas lielākās somas, bet Lorenss nesa mazākās, sekojot kalpotājam pa kāpnēm augšā koridorā uz istabu numur astoņi.

      Kad viņi palika tajā vieni, Aleksandra ievēroja, ka guļamistabā ir divas gultas, kas atdalītas ar šauru naktsgaldiņu, uz kura nolikta rozā porcelāna lampa. Viņa skatījās platām acīm. Ko tas nozīmēja? Vai viņi gulēs atsevišķi? Aleksandrai pārskrēja atvieglojuma pilnas trīsas, un viņa gari, lēni nopūtās. Viņa atskārta, ka, ejot iekšā istabā, bija aizturējusi elpu.

      Jaunlaulāto kambaris, Aleksandrai ienāca prātā, neskaidri minot, no kura romāna viņa atcerējās tādu nosaukumu. Tad viņa gribēja iesmieties. Šis bija viņas jaunlaulāto kambaris! Maza, nožēlojama istabele ar nolupušām sienām un skatu uz oļiem klātu pagalmiņu un gabaliņu jūras. Lorenss stāvēja pie loga, lūkodamies uz to. Kad Aleksandras skatiens pievērsās Lorensam, viņš izņēma paciņu cigarešu, aizsmēķēja vienu un, pavērsis seju pret viņu, izpūta pelēku dūmu mākoni.

      – Vai esi izsalkusi?

      Tas bija pirmais, ko viņš izteica pēc ilgāka laika.

      – Es… jā… esmu. – Aleksandra aptvēra, ka visu dienu gandrīz neko nebija ēdusi. Brokastis viņa atstāja tualetē, un sparģeļu maizītes viņas kuņģis neņēma pretī.

      – Es arī, – Lorenss atsaucās. Viņš noņēma tabakas šķipsniņu no mēles un uzsmaidīja Aleksandrai. – Šaubos, vai šeit gatavo vakariņas. Iesim pameklēt kaut kur citur.

      Viņi izgāja jau tumšajā vakarā, atrada nelielu restorānu, kur, pieklājīgi pārrunājot dienu, no porcelāna šķīvjiem ēda zivi un kartupeļu čipsus, saldajā viņiem pasniedza zemeņu bezē, kas garšoja pēc putekļiem. Pēc tam viņi iedzēra tasi kafijas un ļoti lēni gāja atpakaļ uz pansiju. Lorenss pasniedzās un, saņēmis Aleksandras roku, pārlika to pāri savējai. Viņa noskaņojums šķita maināmies un kļuvis maigāks.

      – Tu šodien izskatījies ļoti skaista, – viņš atklāja klusākā balsī, pārslidinot Aleksandrai skatienu.

      – Tiešām? – Viņa bija izbrīnījusies. Aleksandrai nebija ienācis prātā painteresēties, kāda viņa Lorensam šķitusi. Viņa vienīgi cerēja, ka izskatīsies atbilstoši, bet kur nu skaisti.

      – Citi vīrieši bija greizsirdīgi, es to manīju. – Lorensa balsī jautās apmierinājums.

      Aleksandra atcerējās Roberta Saiksa seju, pieliektu tuvu viņai klāt, nāsis ar matiņiem, un viņu pārņēma nelabums. Viņa ciešāk pieķērās pie Lorensa rokas un palūkojās augšup uz viņu. Pēkšņi vīrs viņai izskatījās glīts ar saviem rūpīgi sasukātajiem gaišajiem matiem un bālo seju. Viņš šķita tīrīgs, kārtīgs un cienījams, noteikti ne tāds kā viņa brālis. Ar Lorensu viņa jutās drošībā, un viņai uzplūda maiguma vilnis pret savu vīru.

      Mans vīrs, Aleksandra atkārtoja, joprojām ar izbrīnu. Šis ir mans vīrs. Aleksandra viņam uzsmaidīja.

      – Priecājos, ka varēji ar mani lepoties, – viņa atsaucās.

      – Tā bija. Es ļoti lepojos. – Lorenss pacēla viņas roku pie lūpām un noskūpstīja. Lūpas viņam bija vēsas vakara vējā.

      – Te nu mēs esam.

      Mirkļa intimitātē Aleksandra gribēja pavaicāt, kāpēc viņš izvēlējies šo dīvaino pansiju, bet, pirms viņa paspēja formulēt teikumu, abi jau kāpa augšā uz lieveņa, un Lorenss teica:

      – Cerēsim, ka misis Edingtone nestāvēs reģistratūrā. – Viņš atgrūda vaļā ārdurvis. Bet viņa bija savā vietā,