Torņa vilinājums. Lulū Teilore

ar to tu tagad nodarbojies?

      – Jā. – Uz brīdi viņš izskatījās apmierināts ar sevi, nevērīgi lepni izliecis plecus. – Nu, es esmu saistīts ar modi. Mākslu. Veidoju fotokolāžas literāriem žurnāliem.

      Aleksandra juta apbrīnu.

      – Vai tu arī… dokumentē karus svešās zemēs un tamlīdzīgi?

      – Ne gluži. Nē.

      – Kur es varētu apskatīt tavus darbus? The Times? Vogue?

      Nikijs iesmējās ar nelielu rūgtuma pieskaņu.

      – Ak… diemžēl nekā tamlīdzīga.

      – Kur tad?

      Viņš pasmaidīja.

      – Labi, atklāšu tev, kā ir. Man nav pastāvīga darba. Toties es daudz darbojos uz labu laimi. Sarunāju skaistas meitenes, lai man pozē, tad izmēģinu veiksmi, rādot fotogrāfijas žurnāliem. Reizēm tie ieinteresējas. Nesen Picture Post ielika labas fotogrāfijas ar meiteni pie jūras. Kad apmeklēju tās briesmīgās debitanšu balles, taisu meiteņu bildes viņu vecākiem, tad aiznesu tās uz London Life. Tas vēl nesen saucās Tatler. Viņiem der tamlīdzīgas fotogrāfijas. Vienu dienu pavadīju Īstendā, fotografējot palaidņus puikas, ja kāds žurnāls gribētu, bet nevienam tādus nevajadzēja. Taču es esmu drošs, ka drīzumā man izdosies gūt panākumus.

      – Noteikti izdosies! – Aleksandra piebalsoja ar patiesu sirsnību. Viņa bija pārliecināta, ka Nikijam vienmēr piemitis nepārspējams valdzinājums.

      Viņa pamanīja, ka Nikijs skatās uz viņu, viegli saraucis pieri, acīm ar citādu izteiksmi slīdot pār viņas seju.

      – Vai zini, tu esi itin glīta zem tās briesmīgās smiņķa kārtas. Tev vajadzētu atnākt pie manis papozēt.

      Aleksandra pietvīka, apmulsusi neizpratnē, vai justies glaimotai vai aizvainotai.

      – Nu…

      – Tiešām, es runāju nopietni. Man dzīvoklī ir ierīkota studija. Atnāc ciemos pie manis, un es nofotografēšu tevi. Man tas labi padodas, ja atļaujos vērtēt pats sevi.

      – Kā šodien izklaidējies? – Lorenss jautāja, abiem sēžot pie galda mazajā telpā, kas viņiem reizē bija gan dzīvojamā istaba, gan ēdamistaba, un ēdot Aleksandras pagatavotās vakariņas.

      – Es šodien satiku senu draugu.

      – Tiešām? – Lorenss uzmeta sievai dzedru skatienu. Viņa gaišzilās acis vienmēr radīja vēsu iespaidu. – Kas viņa ir?

      – Ne jau viņa. Viņš.

      Dakšiņa uz mirkli apstājās pie Lorensa mutes, pagaidīja, tad turpināja ceļu. Sakošļājis kumosu, viņš noprasīja:

      – Kas tas “viņš” tāds ir?

      – Bērnības draugs. Nikijs Stērlings.

      – Stērlings… Jā, esmu par viņiem dzirdējis. Tā ir ģimene, kas dzīvo lielajā mājā netālu no tava ciemata.

      Aleksandra pamāja.

      – Taisnība. Bērnībā mēs mēdzām kopā rotaļāties. Bija ļoti dīvaini viņu atkal satikt; viņš ir ļoti pārvērties. Tagad viņš ir fotogrāfs. Piedāvāja uztaisīt manu portretu.

      Lorenss nolika dakšiņu.

      – Tiešām? Neparasta nodarbošanās tādam cilvēkam. Droši vien viņš tā izklaidējas. Es nesaskatu neko sliktu, ja tu viņam papozēsi.

      Lorenss iegrima domās, un Aleksandra tik skaidri redzēja, ko viņš tagad gudro, it kā skatītos filmu. Viņš prātoja par iespēju padižoties sabiedrībā ar to, ka viņa sievas portretu radījis aristokrātiskas izcelsmes fotogrāfs. Attēlu viņi ierāmētu un uzliktu uz galda, un, kad atnāktu viesi un to apbrīnotu, Lorenss varētu it kā starp citu pateikt, ka tā autors ir vecs ģimenes draugs Nikijs Stērlings, Nortmūras titula mantinieks, un apvaicāties, vai viņi ir par tādu dzirdējuši.

      – Tad tu neiebilsti? – Aleksandra bailīgi uzdrošinājās pavaicāt.

      – Nē, protams, ne. Sarunā ar viņu kaut ko. Mums viņš jāielūdz vakariņās, lai pateiktos par viņa pausto interesi.

      Aleksandra domāja par mēteļa kabatā noglabāto papīra strēmeli, kur Nikijs lietišķā rokrakstā ar melniem burtiem bija uzrakstījis savu telefona numuru un vārdus: Piezvani man rīt no rīta.

      – Labi, – Aleksandra sacīja, izjuzdama spēju satraukumu.

      – Sarunāšu.

      Nākamajā dienā Aleksandrai bija jāsameklē telefona būdiņa, lai piezvanītu, viņa gandrīz zagšus pameta kazarmas un, ejot pa Naitsbridžu, jutās kā spiedze, kas dodas slepenā uzdevumā. Pie stacijas bija telefona automāts, bet viņai nācās pagaidīt, līdz vīrietis lietusmētelī pabeidz ļoti garu sarunu, kamēr viņa tur stāvēja, juzdamās muļķīgi un nedaudz vainīga. Galu galā vīrietis nolika klausuli un iznāca no būdiņas, savukārt Aleksandra tajā iegāja, saraucot degunu par skābo smaku iekšpusē. Viņa izņēma monētas, vienu iemeta spraugā, piespieda pogu, uzgrieza numuru, kuru jau zināja no galvas, un, aizturot elpu, gaidīja savienojumu. Signāls noskanēja divpadsmit reižu, un Aleksandra vīlusies smagi nopūtās. Tātad – nekā. Nikijs nebija runājis nopietni. Viņš bija Aleksandru aizmirsis. Viņai iedūra sveša un negaidīta sāpe, it kā aizkars starp viņu un pagātni būtu uz brīdi pacēlies, ļāvis ielūkoties aizmirstajā pasaulē un tad atkal nokritis, atstājot viņu tumsā. Aleksandrā lēni pastiepa klausuli, lai noliktu atpakaļ, bet tad izdzirdēja no tās atskanam metālisku balsi.

      – Hallo, hallo! Kas runā?

      Aizelsusies viņa pierāva klausuli atpakaļ pie auss, piespieda otru pogu, tā ka monēta grabēdama nokrita lejā, un viņa tika savienota.

      – Te Aleksandra. Tu teici, lai es piezvanot, un es to daru.

      – Ak jā! Skaistā mis Krūva. Es gribēju teikt… misis Saiksa. Es jau cerēju, ka piezvanīsi. Vai tu man papozēsi?

      Aleksandras sirds krūtīs dauzījās.

      – Jā… jā, lūdzu. Ļoti labprāt.

      – Tas ir labi. Atnāc rīt pulksten divos. Tikai neuzkrāsojies kā vakar.

      Aleksandra pieskārās savam vaigam. Tas bija pavisam tīrs. Pūderkrēmu viņa jau bija paspējusi izmest atkritumu tvertnē.

      – Nekrāsošos.

      – Es tev pateikšu adresi. Vai vari pierakstīt?

      Astotā nodaļa

MŪSDIENAS

      Sestdienas rītā Džons bija labā noskaņojumā, atbrīvojies no nodokļu atskaites, kuru iepriekšējā dienā bija aizsūtījis grāmatvedim. Kad Dilaila pamodās, viņš gulēja blakus un, atbalstījies uz elkoņa, skatījās lejup uz sievu ar maigu izteiksmi sejā. Viņa laimīga pasmaidīja, miegaini mirkšķinot acis, un Džons noliecās, lai viņu noskūpstītu.

      – Mm, tu burvīgi smaržo. – Viņš piespieda lūpas pie Dilailas auss. – Nespēju valdīties…

      Džona siltās lūpas slīdēja lejup viņai gar kaklu, liekot pār ādu skriet patīkamai kņudoņai. Tad viņš atgriezās pie viņas mutes, maigi to noskūpstot, līdz viņa atbildot pavēra lūpas. Dilaila izbaudīja vīra rūgteno garšu. Tādās reizēs kā šajā viņa sajuta desmit gadu vecuma starpību. Džons nebija nekāds zēns no piena un asinīm, viņš bija vīrietis, kas smaržoja pēc muskusa un ādas, odekolona un citronu aromāta, un it kā pēc cigāriem, kaut arī to nebija. Viņai patika Džona vīrišķīgā smarža un tas, kā viņš lika justies. Reizēm viņa atcerējās Hariju, kurš salīdzinājumā