Torņa vilinājums. Lulū Teilore

virsū. Viņš nebija augumā daudz garāks par Aleksandru, un viņš bija gandrīz tikpat slaids. Vēsā āda bija kaila, gandrīz bez apmatojuma, un viņš nebija smags, kad ļāva augumam palikt uz viņas. Tad viņa to sajuta.

      – Kāpēc… es… nevaru… – viņš izdvesa caur sakostiem zobiem. – Kas notiek? Kas nav pareizi?

      – Nezinu, – Aleksandra satraukta atsaucās. – Kam tad jānotiek?

      – Netēlo zosi, tev tas jāzina! Tev mani jāielaiž iekšā. Parādi man.

      Ko parādīt? Un kur? Tomēr viņa pastiepa roku neatlaidīgā bikstītāja virzienā. Tad viņa tam pieskārās, iekliedzās un ātri parāva roku atpakaļ, it kā būtu apdedzinājusies.

      – Kas vainas? – Lorenss nošņāca. – Pie velna, kāpēc tu kliedz? Tu visus pamodināsi! – Viņš nepārprotami bija dusmīgs.

      – Atvaino… Es izbijos. – Nu, mēģināsim vēl.

      Viņa vēlreiz pastiepa roku, saņēma drosmi un satvēra stieni. Tas bija karsts, gluds un slaids, tāpat kā tā īpašnieks.

      – Vai, neknieb, lempīgā muļķe! – Lorenss izmeta. – Nu, liec iekšā.

      Tikpat labi viņš būtu varējis prasīt, lai Aleksandra uzbur monētu viņam no auss. Aleksandrai nebija ne jausmas, kā to darīt un kā viņai to pieņemt. Nebija ne mazākās iespējas, ka tas varētu notikt. Viņi neveiksmīgi turpināja mēģinājumus vēl desmit minūtes. Lorenss kļuva nepacietīgāks, un Aleksandra arvien vairāk izmisa par savu stūrgalvīgi ietiepīgo ķermeni. Beigu beigās Lorenss klusām nolamājās un nopūtās. Aleksandra pamanīja, ka čūskai līdzīgais veidojums kļūst ļenganāks un mīksts sarūk, un saritinās matiņu biežņā Lorensa pavēderē. Viņš izkāpa ārā no Aleksandras mazās gultas, noteikdams:

      – Es padodos. Tā ir velta laika tērēšana. Izdomā, ko tu dari nepareizi, un mēģināsim citreiz.

      – Jā, – Aleksandra rāmi atbildēja, pazemota, bet ārkārtīgi atvieglota, ka tas ir beidzies. Viņa apzinājās, ka briesmīgā neizdošanās noteikti ir viņas vaina. – Piedod, Lorens!

      Viņš tikai kaut ko norūca, atguldamies savā gultā. Aleksandra apgriezās, pavelkot naktskreklu uz leju. Ātrāk, nekā pašai tas liktos iespējams, viņa bija aizmigusi.

      Toties nākamajā rītā pansijas saimnieces zīmīgais skatiens, nekaunīgi saceltās uzacis un uzjautrinājumā sakniebtās lūpas Aleksandrai bija vairāk nekā neciešamas. Viņa nesaprata, par ko īsti kaunēties: vai par misis Edingtones pārliecību, ka viņa veiksmīgi zaudējusi nevainību, vai par to, ka nav spējusi izpildīt Lorensa vēlēšanos, lai nu ko viņš no Aleksandras gribēja.

      Sestā nodaļa

MŪSDIENAS

      Pat pēc sešu mēnešu laulības dzīves Dilailai bija grūti iegaumēt, ka vēstules, kas adresētais misis Stērlingai, ir paredzētas viņai. Dilaila paņēma ikdienas pastu, kas bija atstāts viņai hallē un, ejot pa garo gaiteni uz virtuvi, to pārlūkoja. Pastu parasti atveda agri, un Džons pirmais izskatīja sūtījumus. To, kas neattiecās uz sievu, viņš aiznesa uz savu kabinetu, kur pavadīja garas darba stundas. Viņš gribēja, Dilaila to zināja, lai neviens viņu netraucē.

      Dilaila nepazina sūtītājus, tātad vēstules bija ierastais lūgumu birums. Viņai joprojām bija jāpierod pie pastāvīgiem aicinājumiem ziedot labdarībai – daži vēlējās viņu redzēt smalkā labdarības fonda pasākumā, citi gribēja par brīvu izmantot māju un tās apkārtni cēliem mērķiem, vēl vairāki prasīja naudu vai mantas ziedošanu. Dilaila vēlējās, kaut spētu palīdzēt viņiem visiem, bet reizēm gluži otrādi – lai liek viņai mieru; ja viņa apmierinātu visus lūgumus, māja pastāvīgi būtu ļaužu pilna un tukša no visa pārējā, kas tiktu atdots pamazām vien. Turklāt ne jau viņas varā bija kaut ko ziedot bez Džona atļaujas, un viņš apsvēra vienīgi tos priekšlikumus, kas mājai nesa pēc iespējas vairāk ienākumu un prasīja vismazāko piepūli. Tāpēc viņš neliedza rīkot fotosesijas un filmēšanas, taču veikli atvairīja ieteikumus, ka viņiem kaut kas būtu jādara par brīvu.

      Dilaila atplēsa vienu aploksni, ieejot virtuvē, kur saimniecības vadītāja tīrīja izlietni.

      – Labrīt, Džeinija! Vai kafiju varu dabūt?

      Džeinija smaidīdama uzlūkoja viņu.

      – Sveika! Jā, nupat uzvārīju. Ieliešu jums krūzē.

      – Nē, nepūlies, es pati. – Dilaila nolika vēstules uz tīra priežkoka galda un gāja paņemt kafiju. Dilailai patika virtuve ar ziediem vāzēs, augļu traukiem un svaigi gatavota ēdiena smaržu. Džeinija vienmēr uzturēja gaišo telpu kārtībā, un Dilaila izbaudīja tajā normālu mājīguma sajūtu. Nekur citur šajā namā viņa nejutās tik labi kā virtuvē. – Kā šodien klājas? – viņa apjautājās, dzerot kafiju.

      – Ak, lieliski! Saule uzmundrina, vai ne?

      Dilaila pamāja. Viņa labi satika ar Džeiniju un priecājās par viņas sabiedrību. Viņu nomierināja apziņa, ka Džeinija un Erils, Džeinijas vīrs, dzīvo namiņā pie iebraucamā ceļa, lielā īpašuma vidū liekot justies ne tik tālu prom no ārpasaules. Gandrīz ik dienu Džeinija nāca rūpēties par māju, tāpat kā apkopējas, bet Erils savukārt atbildēja par apkārtni un papildus paveica sīkus darbiņus, kuriem nebija vajadzīgs speciālists. Skaidrs, ka agrākajos laikos attiecības starp saimnieci un kalponi būtu daudz formālākas, taču Dilaila un Džeinija drīz vien atrada kopēju valodu. Sākumā Džeinija viņu bija uzrunājusi par misis Stērlingu, bet Dilailai izdevās viņu atradināt no tā, kaut arī saimniecības vadītāja tad labāk nesauca viņu nekā, nevis lietoja vārdu Dilaila. Erils teica “kundze”, un viņa neko nespēja pret to iesākt.

      – Aizvedīšu Mango uz mežu izskrieties.

      – Īsti piemērota diena pastaigai, mežā tagad ir skaisti. Vai aiznesīsiet kafiju misteram Stērlingam?

      – Ak… nu jā. Aiznesīšu pirms iešanas laukā. – Dilaila viegli pietvīka. Šodien viņa bija cerējusi, ka šo uzdevumu paveiks Džeinija. Tuvojās pievienotās vērtības nodokļa atmaksas laiks, tāpēc Džonam bija slikts noskaņojums, un Dilaila nevēlējās lieki klauvēt pie viņa kabineta durvīm.

      Dzerot kafiju, viņa pārrunāja ar Džeiniju kārtējos saimniecības jautājumus un atvēra aploksnes, lielāko daļu vēstuļu atliekot malā, lai uzmanīgāk izlasītu vēlāk, un tad cēlās augšā, gandrīz nevēlēdamās atstāt patīkami normālo gaisotni virtuvē.

      – Tā, – viņa noteica, pieceldamās kājās. – Aiznesīšu Džonam kafiju un tad iziešu laukā.

      – Tiksimies vēlāk – izstaigājieties kārtīgi.

      Džona kabinets atradās tālāk aiz halles mājas priekšpusē. Pieklauvējusi pie durvīm, Dilaila iegāja iekšā. Džons skatījās datorā, vienu roku uzlicis uz peles, koncentrējoties bija saraucis pieri.

      – Kafijas pauze, – Dilaila paziņoja.

      Džons satrūcies pacēla galvu.

      – Sveika! Paldies. Atelpa man būtu tieši laikā. – Viņš atslējās krēslā un nopūtās.

      – Šorīt tu agri sāki strādāt, – Dilaila aizrādīja, nolikdama krūzi uz rakstāmgalda. Istabā plaukti gar sienu bija pilni ar mapēm, galdu klāja visdažādākie papīri. – Kā veicas ar nodokļu aprēķinu?

      Džons savieba seju.

      – Drausmīgi. Nesaprotu, par ko es maksāju grāmatvedim.

      Pats visu izdaru, viņš tikai aizpilda veidlapas.

      Dilaila pamāja uz kasti ar dokumentiem un kvītīm.

      – Vai