Torņa vilinājums. Lulū Teilore

ir viegls. Vienkārši apstākļi mainījušies. Viņi sāka ķildoties, tad pacelt balsi, un beigās strīds kļuva nopietns.

      – Tātad mans darbs un mana dzīve nav svarīgi? – Dilaila kliedza. Džons viņai pēkšņi likās kā svešinieks, un šī sajūta bija pretīga.

      Džona acis aizkaitinājumā iedegās.

      – Tu ar mani apprecējies, un tev jāsaprot, tas nozīmē, ka tu kļuvi saistīta arī ar manu māju!

      – Mēs nekad par to neesam runājuši!

      – Tāpēc ka tas bija skaidrs tāpat bez runāšanas. Tev nāksies atteikties no darba, ja mēs būsim kopā. Turklāt, kad tev būs bērns, tu jebkurā gadījumā pārtrauksi strādāt.

      – Ak tā, tu to esi nolēmis, vai tā? – Dilailu plosīja dusmas. Kaut arī daļēji viņa domāja līdzīgi, vīra pārliecība izraisīja sašutumu. – Vai man jākļūst par māti uz pilnu slodzi tikai tāpēc, ka tu tā saki? Kā tu uzdrošinies pieņemt tādus lēmumus bez manis?

      Džons skatījās uz viņu, viņa acis bija tēraudcietas, un tad viņā it kā kaut kas pārtrūka. Viņš iekliedzās.

      – Man nav izvēles! Nekad nav bijis! Un tagad, kad esmu tavs vīrs, arī tev nav izvēles! Jo ātrāk tu to sapratīsi, jo labāk! – Viņš izskrēja ārā tumsā, aizcērtot durvis un atstājot Dilailu raudošu un izbiedētu, jo viņa nekad vēl nebija Džonu redzējusi lūkojamies uz viņu ar tādu briesmīgu sejas izteiksmi un nebija dzirdējusi viņa balsī tik rūgtu rezignāciju.

      Kad viņš beidzot atgriezās gultā, Dilaila joprojām bija nomodā. Viņa aplika rokas vīram ap kaklu un teica, lai viņš piedod. Viņa bija visu apdomājusi, un, protams, būtu muļķīgi nesaprast, ka Stērlingforta līdz ar abu laulību ir viņu mājas. Viņa iesniegs atlūgumu.

      – Sirdī es pati zināju, ka reiz tam jānotiek, – viņa sacīja, glāstot Džona plecus un jūtot, ka viņš nomierinās. – Taču es laikam neaptvēru, ka tas būs tik drīz, nevis kaut kad vēlāk. Tev taisnība, mana dzīve tagad ir kopā ar tevi. Es to vēlos.

      Džons arī apskāva viņu un noskūpstīja.

      – Paldies! Es mīlu tevi un atvainojos par to briesmīgo strīdu. Vajadzēja ar tevi visu apspriest, bet man tādas sarunas lāgā nepadodas. Es neprotu atzīt realitāti, pat sev ne. Zinu, ko tev nozīmē atteikšanās no darba. Ja tev tas ir kāds mierinājums, tici man, mājā darbu netrūkst. Rūpes par Stērlingfortu arī ir veselas karjeras vērtas. – Džons pasmaidīja, un viņa kreisajā vaigā parādījās bedrīte. – Un, ja mums būs medusmēneša bērniņš, tev būs pietiekami daudz pienākumu.

      – Varbūt, – Dilaila piekrita, atvieglota un laimīga, ka starp viņiem atkal iestājies miers. – Tad jau redzēsim.

      Pēc mēneša viņas darba gaitas bija beigušās, dzīvoklis izīrēts un viņa spēra pirmos soļus jaunajā dzīvē Stērlingfortā. Plašais nams tagad bija Dilailas māja. No mazuļa vēl nebija ne ziņas.

      Piektā nodaļa

1965

      Īstbērna šķita dīvaina vieta, kur pavadīt medusmēnesi. Kaut arī Aleksandrai par to nebija zināšanu, viņa aptuveni iztēlojās, ka atbilstošāka ir Parīze vai Venēcija, vai arī kāda karsta zeme kaut kur pie jūras.

      Viņi bija pie jūras, tas gan tiesa, bet tas arī bija viss, viņi pat nedzīvoja viesnīcā. Mazā mašīniņa aizrūcināja garām viesnīcai Grand krastmalā, un Aleksandra, kas bija gaidījusi, ka viņi tur apstāsies, jutās diezgan apmulsusi. Vīrs – šis vārds skanēja svešādi, atstājot mutē nepatīkamas mieles, – viesnīcai garām braucot, pat nepameta uz to skatienu, bet ar sarauktu pieri turpināja vērties uz priekšu, cigareti iespiedis starp lūpām vai reizēm pirkstos.

      Viņam jāzina, ko viņš dara, Aleksandra sprieda. Viņa bija plaukstas cieši piekļāvusi abās pusēs sēdeklim, pirkstu galiem ieķeroties grubuļainajā ādā. Viņi tik tikko bija pārmijuši pa vārdam, kopš deva viens otram solījumu dažas stundas agrāk. Zvaniem dunot, viņi bija izgājuši no baznīcas, Aleksandras roka uzlika uz Lorensa vizītsvārku raupjā vilnas auduma, viņi īsi saskatījās, un Lorensa lūpās pavīdēja daļējs smaids, kad viņš nomurmināja: “Vai jūties labi?” – un viņa apliecināja: “Jā,” – un tad vilcinoties piemetināja: “Mīļais.” Viņa zilo acu skatiens aizslīdēja prom no Aleksandras, un vairāk viņš neko neteica. Mirkli vēlāk abi jau atradās ļaužu ielenkumā, viņus iebīdīja automašīnā un aizveda atpakaļ uz mājām. Aleksandra iegāja iekšā, juzdamās nedaudz neveikli līgavas kleitā ar apgrūtinošo velci un garo gaisīgo plīvuru ap pleciem, un viņu sagaidīja divas ciema meitenes, acis iepletušas, turēdamas rokās paplātes ar sparģeļu maizītēm. Viņas pieklājīgi kniksēja un teica: “Sveicināta, kundze!” –, liekot Aleksandrai aptvert, ka tagad pēc rituāla baznīcā visi viņu uztver citādi.

      Svinības notika trokšņainā kņadā un miglainā ļaužu burzmā. Viesistabā tik tikko pietika vietas visiem, tāpēc daži izgāja terasē, bet ciema meitenes apstaigāja klātesošos, piedāvājot uzkodas un heresu. Aleksandra izvairījās no ziņkārīgo dāmu bariņiem un, nomurminājusi atvainošanos, aizlavījās uz ēdamistabu, kur uz bufetes bija saliktas kāzu dāvanas, lai ikviens, kas vēlētos tās redzēt, varētu apskatīt. Viņa piegāja pie bufetes, velci uzlikusi uz rokas, un aplūkoja dāvanas. Aleksandrai šķita, ka tās nemaz nav saistītas ar viņu, un viņa minēja, vai nebūtu labāk tās atstāt turpat. Slīpēta stikla un kristāla vāzes šeit likās iederīgākas nekā jebkur citur, un viņai pat nebija nojausmas, kur viņa tās vestu.

      – Burvīgi, vai ne?

      Satrūkusies Aleksandra pagriezās un ieraudzīja pāri istabai pie viņas nākam Lorensa brāli, kurš izskatījās komiski, nedaudz līdzinādamies pundurim ar izrieztām krūtīm, rokas aiz muguras salicis. Viņam bija gaiši mati, gluži kā Lorensam, atglausti atpakaļ no pieres, bet, atšķirībā no brāļa kalsnās, gandrīz izdēdējušās sejas, Robertam bija apaļi, sārti vaigi, it kā asinis būtu kārtīgi piesūknējušas vēnas un kapilārus un tur arī pārstājušas tecēt.

      Roberts piegāja Aleksandrai klāt un nostājās cieši līdzās, ar plecu gandrīz aizskarot viņu, un pieliecās pētīt dāvanas.

      – Pamatīgs ķēriens. Pietiekami daudz, ar ko sākt laulāto dzīvi. – Viņš sagrozīja galvu tā, ka ar vienu gaišzilo aci blenza augšup uz Aleksandru. – Vai piekrīti?

      Viņa pamāja. Roberta tuvums radīja neērtības sajūtu.

      – Tās ir ļoti jaukas, – viņa pieklājīgi atteica, kaut arī nejuta nekādu siltumu pret spožo stikla, sudraba un porcelāna kaudzi.

      – Paskat! – Roberts pacēla prāvu zili baltu porcelāna vāzi ķīniešu darinājuma stilā, bet ar lielveikala robustumu. – Itin jauka. – Viņš pastiepa vāzi Aleksandrai. Viņa atlaida velci un paņēma rokās vāzi. Tā bija smagāka nekā izskatījās, tāpēc rokas saguma zem tās svara.

      – Nu, dod atpakaļ! – Roberts pasniedzās, ar pirkstiem aptverot Aleksandras plaukstas. Viņš uzsmaidīja brāļasievai. – Man vajadzēja paredzēt, ka tādai mazulītei nebūs pa spēkam to noturēt.

      Aleksandra skatījās uz Robertu, jūtot viņa karstās rokas uz savas ādas, un atlaida tvērienu. Vāze neveikli izslīdēja. Roberts gribēja to saķert, bet lipīgie pirksti palaida vaļā vāzi, un tā ar smagu būkšķi nokrita uz grīdas. Viņi abi nolūkojās, kā vāze veļas turp un atpakaļ pa paklāju kā resns mazulis, kas nespēj pagriezties apaļā vēderiņa dēļ. Vāze nesaplīsa, atsitiens pret grīdu neko nebija nodarījis izturīgajam porcelānam.

      – Tai nekas nekait, – Roberts secināja ar acīmredzamu atvieglojumu. Viņš noliecās, lai