Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

jūras asaru. – Esat bijis zvejot, – viņa piezīmēja.

      – Nupat grasījos tīrīt zivis. Šeit ir lielāka izlietne nekā viesiem domātajā namā, bet es nebūtu nācis šurp, ja zinātu, ka te kāds ir.

      – Mēs ar draudzeni Iziju ieradāmies agrāk nekā ieplānots, bet viņa šorīt aizbrauca, – Eliksa paskaidroja. Vīrieša ciešais skatiens izraisīja nervozitāti, tāpēc vajadzēja sevi kaut kā nodarbināt. Šķērsojot virtuvi, Eliksa nemitīgi sajuta šo skatienu. Viņa nedomājot atvēra trešo atvilktni no augšas, lai izņemtu metāla stiepļu cimdu un vecu nazi ar garu, plānu un lokanu asmeni. – Vai neiebilstat, ja es palīdzēšu?

      – Ķerieties tik klāt. – Džērids nobrīnījās, ka viešņa zina, kur meklējami vajadzīgie rīki. – Cik noprotu, jūs jau esat pamatīgi izpētījusi māju.

      Eliksa satvēra zivs galvu cimdotajā kreisajā rokā un atgrieza to līdz muguras asakai. – Patiesībā ne. Es esmu arhitektūras studente un kopš ierašanās lielākoties strādāju. – Viņa paklusēja, lai dotu vīrietim iespēju kaut ko sacīt, visvēlamāk, stādīties priekšā. Tomēr viņš klusēja. – Jebkurā gadījumā visu māju es vēl neesmu paguvusi izpētīt.

      – Bet virtuvi gan.

      – Jā. – Nebija skaidrs, ko viņš īsti grib pateikt. Eliksa pārgrieza asari no galvas līdz astei.

      Džērids piecēlās un vērodams nostājās līdzās, kamēr viņa apmeta zivi otrādi, lai pārgrieztu no otras puses, pēc tam tika atdalīta fileja, bet āda palika pie astes. Vēl daži veikli griezieni, un bija iegūtas nevainojami sagatavotas zivs filejas.

      Viņš atbalstījās pret izlietni. – Kurš jums iemācīja tīrīt zivis?

      – Tēvs. Viņam patika zvejot, un mēs to darījām kopā.

      – Vai viņš ir prasmīgs zvejnieks?

      – Izcils. – Eliksa ķērās pie nākamā asara.

      – Vai vēlaties kaut ko iedzert?

      – Tas būtu jauki. – Klusībā Eliksa vai palēcās no prieka. “Džērids Montgomerijs gatavo dzērienu man. Vai drīkstu to ierakstīt savā CV?”

      – Tikai baidos, ka nepratīšu pagatavot dāmām tīkamu kokteili.

      Augstprātīgi labvēlīgais tonis pārdūra sajūsmas burbuli. Atlika vien nopriecāties, ka nav saskatāma viņas seja.

      – Ir jau labi. Kopš ierados Nantaketā, man kārojas tikai pēc ruma. Ar kokakolu un krietni daudz laima, lūdzu.

      Tagad bija Džērida kārta saraukt pieri. Tieši tādā kombinācijā rumu baudīja viņš pats, ja vien nelietoja to tīrā veidā. Tieši tāds bija arī krustmātes Edijas ierastais kokteilis. Ruma cienītāji bija visi Kingsliji, gan vīrieši, gan sievietes.

      – Vai drīkstu jautāt, ar ko nodarbojaties jūs? – Eliksa aizturētu elpu gaidīja atbildi. “Kādiem vārdiem viņš raksturos sevi un savu darbu?”

      – Es šo to būvēju.

      – Ak tā? – Balss pacēlās par veselu oktāvu, un Eliksai nācās to pieklusināt. – Projektējat un būvējat?

      – Nekā, tik smalks es neesmu. Gluži vienkārši braukāju apkārt savā pikapā un būvēju, ko nu māku.

      Eliksas rokas aprima darboties. Tā vien šķita, ka Montgomerijs pat negrasās viņai atklāt, kas patiesībā ir. “Bet – kādēļ tik klaji melot? Vai viņš patiešām ir iedomājies, ka arhitektūras studente viņu nepazīs? Vai ir iespējams šāds naivums? Varbūt gluži vienkārši vainojama kautrība?”

      – Vai jūs strādājat šeit, Nantaketā?

      – Reizēm. Bet man ir sava firma uz cietzemes.

      – Tiešām? – Eliksa bija iegājusi vestibilā tai Ņujorkas ēkai, kurā atradās Montgomerija birojs. Apsardze neatļautu doties uz liftiem, bet viņa vismaz pārslidināja pirkstus viņa vārdam firmu sarakstā.

      – Tiešām gan, un man jāatgriežas darbā, tālab pametīšu salu rīt no rīta un droši vien nerādīšos šeit, kamēr…

      – Kamēr šeit dzīvošu es? – Vīrietis aši pamāja ar galvu, un Eliksa piemetināja: – Es saprotu. – Tomēr viņa baidījās, ka nesaprot vis.

      Viņai bija teikts, ka “misters Kingslijs” visu vasaru uzturēsies salā, bet tagad izrādās, ka viņš nolēmis laisties projām. “Kāpēc? Vai tiešām darba pienākumu dēļ? Vai arī viņš nevēlas, lai tuvumā grozās studente? Bet varbūt gluži vienkārši necieš dižoties? Varbūt kāds uzvedinošs jautājums liks viņam atklāt kārtis?”

      – Mans tēvs ir arhitekts un ir daudz ko uzbūvējis savām rokām. Ko jūs patlaban ceļat? – Aizmugurē ar paukšķi tika atrauta vaļā kokakolas kārba.

      – Neko sevišķu.

      – Kurš projektējis to, ko jūs ceļat?

      – Par viņu neviens nekad nav dzirdējis.

      – Varbūt man tas būs pazīstams vārds, jo es studēju arhitektūru.

      – Pasūtītāji droši vien sameklējuši to projektu kādā žurnālā, – vīrietis attrauca. – Te būs dzēriens. Vai vēlaties, lai tieku galā ar pārējām zivīm?

      – Labi. – Novilkusi cimdu, Eliksa pasniedza to viņam, bet pati paņēma glāzi. Abu skatieni sastapās.

      “Ir nu gan melis,” nodomāja viņa.

      “Ir nu gan skaistule,” nodomāja viņš.

      Eliksa apsēdās pie galda un vēroja vīrieti, kurš stājās pie zivju tīrīšanas un fileju sagatavošanas. Dīvaini gan, bet šo darbu viņš veica tieši tāpat, kā Eliksai bija iemācījis tēvs. Ne vismazākās atšķirības. Virtuvē iestājās ilgs un neveikls klusums. “Varbūt derētu novirzīt sarunu uz nelielajiem būvobjektiem, kuru skices es aplūkoju Montgomerija studijā?”

      – Nantaketa ir skaista, – Eliksa ieteicās.

      – Piekrītu.

      – Žēl gan, ka jūs braucat projām. Man patiktu pamatīgāk izpētīt apbūvi šajā salā. Taisnību sakot, man patīk jebkura tipa ēkas. Hmm, izņemot betona bloku būves un tamlīdzīgi. Es biju sajūsmā par divām ēciņām Galvenajā ielā; domājams, tie ir dārza šķūnīši. Balti krāsoti, astoņstūra forma, zaļi kupolveida jumti, savienoti ar dārza solu. Nudien neparasti. Džērids neteica neko. Viņš negrasījās padoties un kļūt par ekskursantes gidu. Reiz izdibinājusi patiesību par Džērida profesiju, meitene pārvērtīsies par jautājumu uzdošanas automātu un padarīs viņu vai traku.

      – Kā garšo dzēriens? Nav par stipru?

      – Es nupat prātoju, vai jūs vispār esat pievienojis tam rumu.

      – Tieši to… – Pārsteigts viņš aprāvās pusvārdā.

      – Ko?

      – Tieši to pašu mēdza teikt mana krustmāte.

      – Ak, man ļoti žēl, – Eliksa atvainojās. – To es nezināju. Droši vien atgādinājumi par aizgājēju ir sāpīgi. – Viņa pavilcinājās. – Jūsu krustmāte bija jauka sieviete.

      – Jūs viņu atceraties?

      Šī jautājuma iztrūcināta, Eliksa lāgā nesaprata, ko atbildēt. – Kad biju četrus gadus veca, mēs ar mammu te dzīvojām. Vai jūs daudz atceraties no tik agras bērnības?

      “Es atceros laimīgu ģimeni,” viņš nodomāja. “Tēvs un māte ir dzīvi. Ģimenes eksistenci vēl neapēno